Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Patiešām, bālais jauneklis, kurš vairākas reizes nogāja viņiem garām, kamēr abi apskatīja laivu, izdzirdējis lorda Vintera vārdu, apstājās.

Tiesa, tā varēja būt arī sagadīšanās, jo viņa seja palika pilnīgi vienaldzīga.

— Kungi, — viņš griezās pie viņiem, ļoli pieklājīgi un nepiespiesti paklanījies, — piedodiet manu ziņkāri, bcl jūs, liekas, atbraucāt no Parīzes, vismaz jūs neesat vietējie?

— Jā, mēs esam no Parīzes, kungs, — Aloss atbildēja likpal pieklājīgi. — Ar ko varu jums pakalpot?

— Vai jūs nebūtu lik laipns pateikt man, kungs, — jaunais cilvēks turpināja, — vai tā ir taisnība, ka kardināls Mazarini nav vairs ministrs?

— Tas gan dīvains jautājums, — noteica Aramiss.

— Viņš gan ir, gan nav ministrs, — Atoss atbildēja. — Puse Francijas cenšas viņu padzīt, bel ar dažādām intrigām un solījumiem viņš labvēlīgi noskaņojis ir otru pusi; tā var turpināties ļoti ilgi, kā jūs pats saprotat.

— Tātad, kungs, — nepazīstamais teica, — viņš nav aizbēdzis un neatrodas cietumā?

— Nē, vismaz, pašlaik.

— Esmu jums ļoli pateicīgs, kungi, par jūsu laipnību, — teica aizejot jaunais cilvēks.

— Ko jūs teiksit par šo nopratināšanu? - jautāja Atosš.

— Es teikšu tikai, ka tas bija vai nu provinciālis, kam ir ļoti garlaicīgi, vai spiegs, kurš ievāc informāciju.

— Bcl jūs viņam lā atbildējāt?

— Man nebija iemesla rīkoties savādāk. Viņš bija pieklājīgs pret mani, tāpēc es biju pieklājīgs prel viņu.

— Bet tomēr, las bija spiegs…

— Ko tad spiegs var izdarīt? Tagad nav Rišeljē laiki, kad uz aizdomu pamata vien varēja slēgt ostas.

— Tomēr veltīgi jūs viņam atbildējāt, — leica Aramiss, ar skatienu pavadot jauno cilvēku, kura slāvs pamazām nozuda aiz kāpām.

— Bet jūs, — Aloss iebilda, — aizmirstat, ka pals rīkojāties vēl neuzmanīgāk, izrunādams lorda Vintera vārdu. Vai lad jūs neredzējāt, ka jaunais cilvēks apstājās tieši tad, kad jūs izrunājāt viņa vārdu?

— Jo vairāk vajadzēja piedāvāt viņam iet savu ceļu, kad viņš pie jums griezās ar jautājumu.

— Tas ir,. uzsākt ķildu? Es sargājos no ķildām, kad mani kaut kur gaida, — jo, ķilda var mani neparedzēti aizturēt. Bez tam, atzīšos jums vienā lietā: man pašam gribējās apskatīt jauno cilvēku tuvāk.

— Kāpēc?

— Jūs smiesieties par mani, Aramis, jūs teiksit, ka es visu laiku atkārtoju vienu un to pašu, ka man aiz bailēm visur rēgojas…

— Bet kas tad?

— Pēc kā izskatījās šis jauneklis?

— No kuras puses? No labās vai no sliktās? — smejoties jautāja Aramiss.

— No sliktās un tik ļoti, cik vien vīrietis var līdzināties sievietei?

— A, velns parāvis! — iesaucās Aramis. — Jūs liekat man aizdomāties. Nē, protams, dārgais draugs, jums nerēgojās, un tagad es pats jūtu, ka jums ir taisnība. Šīs plānās iekritušās lūpas, šīs acis, kuras klausa likai saprātam, nevis sirdij… Tas ir milēdijas izdzimtenis.

— Jūs smejaties, Aramis?

— Vienkārša paraduma dēļ. Jo, zvēru jums, ka es ne vairāk kā jūs vēlētos mūsu ceļā satikt šo čūskulēnu.

— Lūk, arī Vinters! — teica Atoss.

— Lieliski. Trūkst tikai mūsu sulaiņu, nez kāpēc viņi kavējas, — teica Aramiss.

— Nē, — Atoss iebilda, — es viņus jau redzu. Viņi iet divdesmit soļus aiz milorda. Es pazinu Grimo pēc viņa garajām kājām un augsti izslieto galvu. Tonijs neS mūsu karabīnes.

— Tātad mēs brauksim naktī? — Aramiss jaulāja, skatīdamies uz rietu­miem, kur no saules bija palicis tikai mazs zeltains mākonītis, kurš pama­zām kusa jūrā.

— Laikam, — atbildēja Atoss.

— Ak, velns, — teica Aramiss, — man pat dienā jūra nepatīk, kur nu vēl naktī. Šī viļņu šalkoņa, vēja gaudošana, šausmīgā kuģa šūpošanās… Atzīstos, es labāk atrastos Nuazī klosterī.

Atoss pasmaidīja savu skumjo smaidu, acīmredzot, domādams, pavisam par kaut ko citu, un devās pretī lordam Vinteram.

Aramiss viņam sekoja.

— Kas nolicis ar jūsu draugu,— Aramiss jaulāja, — viņš izskatās kā viens no tiem grēciniekiem Dantes ellē, kuram sātans apgrieza kaklu un kurš visu laiku skatās uz saviem papēžiem. Kāda velna pēc viņš visu laiku atskatās?

Lords Vinters viņus pamanīdams, paātrināja gaitu un steidzīgi piegāja pie abiem draugiem.

— Kas ar jums noticis, milord? — jautāja Atoss. — Kāpēc jūs tā esat aizelsies?

— Nē, nekas, — atbildēja lords Vinters, — tikai, kad es gāju garām kāpām, man likās…

Viņš atkal atskatījās, bet Atoss paskatījās uz Aramisu.

— Brauksim, — teica lords Vinters, — brauksim, laiva, domājams mūs jau gaida, bet, lūk, kur stāv noenkurots mūsu kuģis. Vai jūs to redzat? Es gribētu būt jau uz klāja.

Viņš atkal atskatījās.

— Jūs kaut ko aizmirsāt? — jautāja Aramiss.

— Nē, es vienkārši esmu norūpējies.

— Viņš ir to redzējis, — Atoss pačukstēja Aramisam pie auss.

Pa to laiku viņi piegāja pie laivas, kura stāvēja piesieta.

Lords Vinlcrs lika vispirms nokāpt kalpiem ar ieročiem un nesējiem ar bagāžu, un tikai pēc tam viņš iekāpa laivā.

Šajā mirkli Atoss pamanija cilvēku, kurš gāja gar krastmalu paralēli dambim, steidzoties uz ostas pretējo pusi, kura atradās divdesmit soļu attālumā no viņiem, it kā viņš būtu nodomājis no turienes viņus novērot.

Kaut ari bija kļuvis jau samērā tumšs, Atosam tomēr likās, ka tas bija tas pats cilvēks, kurš pirms laika griezās pie viņiem ar jautājumu.

„Oho, — viņš pie sevis nodomāja, — vai tik tiešām tas nav spiegs, un vai tik tiešām viņš negrib izjaukt mūsu aizbraukšanu?"

— Redzams, viņš kaut ko prel mums plāno, — teica Aloss. — Bet mēs tomēr pacelsim enkuru, un, kad mēs būsim atklātā jūrā, lai tikai nāk mums klāt.

Ar šiem vārdiem Aloss ielcca laivā, kura uzreiz izbrauca no piestātnes un, četru spēcīgu airētāju virzīta, sāka strauji attālināties.

Jaunais cilvēks turpināja iet gar krastmalu, nedaudz apsteidzot laivu. Tai bija jāizbrauc pa šauru eju starp dambju galiem, kur bija iededzināta bāka, un klints, kura slējās pie krasta. Varēja redzēja pat no tālienes, ka jaunais cilvēks rāpās šajā klintī, lai pirmais nokļūtu virs laivas, kad tā brauks garām.

— Tik tiešām, šis jaunais cilvēks ir spiegs, — Aramiss teica Atosam.

— Kāds jaunais cilvēks? — jautāja lords Vinters, pagriežoties pret viņiem.

— Tas, kurš staigā mums pakaļ, bet pirms tam uzsāka ar mums sarunu un lagad gaida mūs, lūk, tur. Vai redzat?

Lords Vinlcrs paskatījās uz to pusi, kur Aramiss norādīja.

Bāka spilgti apgaismoja eju, cauri kurai viņi brauca, kā arī pārkārušos klinti un uz tās, ar sakrustotām rokām stāvošu jauno cilvēku.

— Tas ir viņš! — iesaucās lords Vinters, saķerdams Atosu aiz rokas. — Tas ir viņš! Man jau pirms tam likās, ka cs viņu redzēju un pazinu, tātad neesmu kļūdījies.

— Kas viņš ir? — jautāja Aramiss.

— Milēdijas dēls, — atbildēja Aloss.

— Mūks! — iesaucās Grimo.

Jaunais cilvēks dzirdēja šos vārdus. Varēja domāt, ka viņš tūlīl metīsies lejā no klints, tik ļoti stipri viņš bija noliecies pār klints malu.

— Jā, tas esmu es, tēvocīt! — viņš iekliedzās. — Es, milēdijas dēls! Es, mūks! Es, Kromvela sekretārs un draugs! Un lagad es pazīstu jūsu ceļabiedrus.

Laivā neapšaubāmi bija trīs drosmīgi cilvēki, par kuru vīrišķību neviens nešaubījās. Bet, dzirdot šo balsi, redzot šo seju, viņi visi juta, ka šermuļi noskrien viņiem pa muguru. Bcl Grimo mati sacēlās stāvus un uz pieres izspiedās lielas sviedru lāses.