Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Tiklīdz Komenžs parādījās Kokatrī ielas galā, karietē sēdošais virsnieks pateica dažus vārdus kučierim. Tas paskubināja zirgus un kariete piebrauca pie Brusela mājas.

Tieši tobrīd pie mājas pienāca Komenžs, kurš pieklauvēja pie durvīm.

Frike nostājās Komenžam aiz muguras, gaidot, kad atvērs durvis.

— Ko tu tc dari, mazais blēdi? — viņam jautāja Komenžs.

— Gaidu, lai ieietu pie Brusela kunga, virsnieka kungs, — atbildēja Frike ar to vientiesīgo izskatu, kādu māk pieņemt visi Parīzes puikas.

— Tātad viņš šeit dzīvo? — jautāja Komenžs.

— Jā, kungs.

— Kurā stāvā?

— Viņam pieder visa māja, — atbildēja Frike.

— Bet kur viņš parasti mīl uzturēties?

— Viņš strādā otrajā stāvā, bet brokasto un pusdieno pirmajā. Tagad viņš, domāju, pusdieno, jo ir jau pusdienlaiks.

— Labi.

Šajā brīdī atvērās durvis un uz Komenža jautājumu sulainis atbildēja, ka Brusels ir mājās un pusdieno.

Brusels ar savu ģimeni sēdēja pie galda.

Viņam pretī pie galda sēdēja viņa sieva, bel abās galda pusēs — viņa meitas, bet pašā galda galā sēdēja Brusela dēls Luvjērs; ar viņu mēs iepazināmies, kad ar padomnieku uz ielas bija notikusi nelaime, pēc kuras viņš lagad bija pilnīgi atguvies. Tagad, jūtoties pilnīgi vesels, viņš mielojās ar de Longvila kundzes aprikozēm.

Komenžs, pieturēdams aiz rokas sulaini, kurš gribēja atvērt durvis uz ēdamistabu, lai viņu pieteiktu, viņš pats pagāja uz priekšu, ieiedams istabā, ieraudzīdams šo ģimenes ainu.

Redzot virsnieku, Brusels nedaudz apmulsa, bet par cik viņš pieklājīgi paklanījās, lad Brusels piecēlās no galda un atbildēja uz sveicienu.

Tomēr, neskatoties uz šo abpusējo pieklājību, sieviešu sejās parādījās satraukums. Luvjērs nobālēja un nepacietīgi gaidīja, kad virsnieks paskaidros sava nāciena iemeslu.

— Kungs, — Komenžs teica, — cs atnācu pie jums ar karaļa pavēli.

— Ļoti labi, kungs, — Brusels atbildēja, — kāda ir šī pavēle?

Un pastiepa roku; lai lo paņemtu.

— Man uzdots jūs apcietināt, kungs, — Komenžs teica tikpat pieklājīgi, — un, ja jūs noticēsit man uz vārda, tad pietaupiet savas acis šī garā papīra lasīšanai un labāk sekojiet man.

Ja pie šiem lāga ļaudīm, kuri bija pulcējušies pie šī galda, pēkšņi būtu iespēris zibens, tad tas nebūtu radījis lielāku satraukumu.

Brusels nodrebēja un atkāpās atpakaļ.

Tajos laikos tikt apcietinātam pēc karaļa pavēles bija ļoti ārkārtējs nolikums un ar šausmīgām sekām.

Luvjērs jau gribēja mesties pie sava zobena, kurš bija piesliets pie krēsla istabas stūrī, bet Brusels, kurš bija saglabājis pašsavaldīšanos, ar stingru skatienu viņu atturēja no šī izmisīgā soļa. Brusela kundze, kura sēdēja galda otrajā pusē, sāka raudāt, bel abas jaunās meitenes metās tēvam ap kaklu.

— Iesim, kungs, — teica Komenžs. — Pasteidzieties: ir jāpakļaujas karalim.

— Bet, kungs, — Brusels teica, — es esmu slims un nevaru tikt apcietināts šādā stāvoklī; lūdzu atlikt šo apcietinājumu uz vēlāku laiku.

— Tas nav iespējams, - teica Komenžs, — man ir dota pavēle un lā man ir jāizpilda nekavējoši.

— Neiespējami! — Luvjērs' iesaucās. — Sargieties, kungs, nenovediet mūs līdz galējam izmisumam.

— Neiespējami! — no istabas dziļuma atskanēja kliedziens.

Komenžs pagriezās un ieraudzīja Nannctu ar slotu rokās. Viņas acis

niknumā kvēloja.

— Mīļā, Nannet, nomierinieties, — Brusels teica, — es jūs lūdzu.

— Būt mierīgai, kad apcietina manu saimnieku, nabaga tēvu, aizstāvi un ģimenes atbalstu? Ka tik ne tā? Slikti jūs mani pazīstat! Vai jūs nevēlētos aizvākties? — viņa kliedza virsū Komcnžam.

Komenžs pasmaidīja.

— Paklausieties, kungs, — viņš teica, pagriežoties preX Bruselu, — liccict šai sievietei klusēt un sekojiet man.

— Likt man klusēt? Man?! Man?! — Nannctc kliedza. — Ka tik ne tā. Vai tikai jūs nebūsit tas, kas man liks klusēt? Rokas par īsām, karaliskais gaili. Tūlīt mēs paskatīsimies.

Te Nanneta pieskrēja pie loga, un, atvērdama to, iekliedzās tik skaļā balsī, ka viņu varēja dzirdēt pat no katedrāles sliekšņa:

— Palīgā! Manu saimnieku apeietina! Padomnieku Bruselu apcietina! Palīgā!

— Kungs! — teica Komenžs, — atbildiet man nekavējoties: vai jūs domājat pakaļauties pavēlei vai dumposities pret karali!

— Es pakļaujos, cs pakļaujos, kungs! — iesaucās Brusels, cenšoties atbrīvoties no meitu apskāvieniem un ar skatienu atturēt dēlu no pārstei­dzīgas rīcības.

— Tādā gadījumā, — teica Komenžs, — lieciet tei vecenei apklust.

— Ā! Vecenei! — Nannete iesaucās.

Un viņa ņēmās kliegt vēl skaļāk, ar abām rokām ieķerdamās loga rāmī:

— Palīgā! Palīdziet padomniekam Bruselam! Viņu grib apcietināt par to, ka viņš aizstāv lautu! Palīgā!

Tad Komenžs abām rokām sagrāba Nannelu un vilka viņu projām no loga.

Bet tajā brīdī kaut kur no citas puses sāka kliegt cita balss falsctā:

— Slepkavo! Deg! Laupa! Bruselu slepkavo! Bruselu sit nost!

Tā bija Frikes balss.

Sajutusi atbalstu, Nannete ar jaunu spēku ņēmās viņam piebalsot.

Logos sāka parādīties ziņkārīgo sejas; vispirms pa vienam, pa diviem cilvēkiem, tad jau pa grupiņām un, beidzot sapulcējās vesels bars. Visi redzēja karicli, dzirdēja kliedzienus, bel neviens nesaprata, kas noliek īstenībā.

Frike nolēca no augšas tieši uz karietes jumta.

— Viņi grib apcietināt Brusela kungu! — viņš iekliedzās. — Karietē ir kareivji, bet virsnieks ir augšā.

Pūlis sāka skaļi kurnēt, tuvodamies karietei un zirgiem. Divi gvardi, kuri palikuši priekštelpā, uzkāpa augšā, lai palīdzētu Komcnžam, bet tie, kuri sēdēja karietē, atvēra durtiņas un sakrustoja pīķus.

— Jūs redzat? — Frike iekliedzās. — Redzat? Lūk, viņi!

Važonis pagriezās un tā iecirta Frikem ar pātagu, ka viņš no sāpēm iekaucās.

— Ak, tu velna kučieri! — viņš iekliedzās. — Un tu arī tāds pals? Nu, pagaidi man!

Viņš uzrāpās uz jumta un n'o turienes sāka bombardēt kučieri ar visu, kas tikai pagadījās pa rokai.

Neskatoties uz gvardes kareivju naidīgo rīcību, bet varbūt tieši tās rezultātā, pūlis sāka trokšņot vēl- vairāk un sāka tuvoties zirgiem. Visnevaldāmākos gvardes kareivji sāka sist ar pīķiem.

Troksnis arvien pastiprinājās; uz ielas salasījās tik liels pūlis, ka apstāja karieti no visām pusēm.

Cilvēki nāca un nāca, un no aizmugurē nākošo spiediena attālums līdz karietei sāka strauji samazināties. Kareivjus, kurus it kā saspieda dzīvā siena, piespieda pie karietes sienām un riteņiem. Policijas virsnieka atkārtotie kliedzieni: „Karaļa vārdā!" neradīja nekādu iespaidu uz šo draudīgo pūli, tieši otrādi, likās, vēl vairāk saniknoja to.

Negaidot uz kliedzieniem atauļoja jātnieks.

Ieraudzījis, ka karavīri nespēj uzveikt pūli, viņš ar zobenu rokās ietriecās pūļa vidū un līdz ar lo izdarīja gvardes kareivjiem negaidītu pakalpojumu.

Tas bija gadus piecpadsmit vai sešpadsmit vecs jauneklis, bāls no dusmām, viņš, lāpai kā kareivji, nokāpa no zirgā, atspiedies ar muguru pret dīseli, un, nostādīdams zirgu sev priekšā, kā aizsegu, izņēma no seglu somas divas pistoles. Aizbāzis tās aiz jostas, viņš sāka cirst ar zobenu uz visām pusēm ar tāda cilvēka veiklību, kurš ir radis ar to rīkoties.

Desmit minūtes šis jaunais cilvēks viens pats izturēja pūļa spiedienu.