Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Tātad, sākumā viņš kategoriski atteica, bet tad Bazēna klātbūtnē, Frikes uztūkums kļuva arvien lielāks un lielāks, ka varēja apdraudēt visa kora godu, kurš, protams, tiktu apkaunots ar šādu kroplību. Galu galā Bazēns, kaut ari ļoti nelabprāt, tomēr piekāpās.

Tikko izgājis no katedrāles, Frike izspļāva visu sava vaiga tūkumu un parādīja uz Bazēna kunga pusi vienu no tiem žestiem, kuri nodrošina Parīzes skrandaiņiem un delveriem pārākumu pār visiem citiem pasaules puikām.

Viņš protams arī atbrīvojās no saviem pienākumiem traktierī, aizbildinoties ar daudzajiem pienākumiem katedrālē.

Tātad, Frike bija brīvs un, kā mēs jau teicām, bija ģērbies savās labākajās drēbēs. Galvenais viņa rotājums bija cepure, viena no tām neaprakstāmām cepurēm, kas ir kaut kas vidējs starp viduslaiku beretēm un Luī XIII laika platmalēm. Šo lielisko galvassegu viņam bija pašuvusi māte: pēc untuma, vai ari auduma trūkuma dēļ, viņa maz bija rūpējusies par krāsu saskaņu; un tāpēc šis XVII gadsimta cepuru mākslas brīnums no vienas puses bija dzeltens ar zaļu, bet no otras — balts ar sarkanu. Bet Frike, kurš mīlēja krāsu dažādību, ar to tikai lepojās.

Ticis vaļā no Bazēna, Frike skriešus devās uz Pale-Rojāla pils laukumu un atskrēja tieši tajā brīdī, lai dzirdētu mūziku un noskatītos izrādi.

Viņš tūlīt pat pievienojās muzikantiem un sāka soļot viņiem blakus, sākumā ar diviem grafīta dēlīšiem attēlodams bundziniekus, bet pēc tam ar lūpām atdarinādams taures skaņas ar tādu meistarību, kura viņam ne reizi vien viņam sagādāja uzslavas mūzikas atdarinātāju cienītāju rindās.

Ar šo izklaidēšanos pietika no Seržantu vārtiem līdz Katedrāles laukumam, un, izjuzdams paliesu baudījumu, Frike bija gandarīts. Bet, kad muzikantu un gvardes pulks nonāca Vecpilsētā, rotas izkārtojās līdz pašam Sv.Kristofa ielas galam, netālu no Kokatrī ielas, kur dzīvoja padomnieks Brusels, Frike atcerējās, ka viņš vēl nav brokastojis, un sāka intensīvi domāt, kurp varētu doties, lai izpildītu Šo svarīgo punktu savā dienas programmā.

Pēc ilgām pārdomām viņš nolēma paēst uz padomnieka Brusela rēķina.

Tāpēc Frike metās skriet, un, kad aizelsies atskrēja līdz. padomnieka mājai, viņš pieklauvēja pie durvīm.

Durvis viņam atvēra viņa māte, kurā ilgus gadus kalpoja šajā mājā-

— Ko tev vajag, palaidni, — viņa jautāja, — un kāpēc tu neesi katedrālē?

— Es tur jau biju, manim, — atbildēja Frike, — bet es redzēju tur lādas lietas, par kurām būtu bijis jābrīdina Brusela kungs. Un ar Bazēna kunga atļauju — jūs taču pazīstat Bazēna kungu, mūsu ķesteri? — es atskrēju šurp, lai parunātos ar Brusela kungu.

— Ko lad tu gribi tcikl Brusela kungam, pērliķēn?

— Es vēlos parunāt ar viņu personīgi.

— To nevar: viņš strādā.

— Nu, es pagaidīšu, — teica Frike, kuram tas bija pa prātam jo vairāk tāpēc, ka viņš zināja, kā izmantot savu laiku.

Ar šiem vārdiem viņš ātri uzskrēja pa lieveņa kāpnēm, apdzenot Nannetu.

— Galu galā, ko tev vajag no Brusela kunga? — viņa jautāja.

— Es gribu viņam pateikt, — Frike kliedza pilnā kaklā, — ka no tās puses nāk vesels gvardes pulks. Bet, tā kā visi runā, ka galms noskaņots ir pret Brusela kungu,-lad es atnācu brīdināt, lai viņš tur acis vaļā.

Brusels dzirdēja mazā blēža vārdus un, aizkustināts par tādu centību, viņš nokāpa lejā; Brusels patiešām bija strādājis savā kabinetā, otrajā stāvā.

— Mans draugs, — viņš teica, — kāda mums daļa gar gvardes pulkiem? Tu, liekas, esi zaudējis prātu, ja dēļ tā saceļ tādu traci? Vai tad lu nezini, ka šie kungi vienmēr tā dara, lai nodrošinātu brīvu ceļu karalim un karalienei?

Frike notēloja pārsteigumu un sāka burzīt rokās savu cepuri.

— Nav nekāds brīnums, ka jūs to zināt, Brusela kungs, jums taču viss ir zināms, — viņš teica, — bet cs, Dieva vārds, neko nezināju un domāju jums ar lo pakalpot. Nedusmojaties uz mani par lo, Brusela kungs.

— Gluži otrādi, mans mīļais, gluži otrādi, tāda centība man ļoti patīkama. Nanneta, — Brusels griezās pie kalpones, — paņemiet aprikozes, kuras mums atsūtīja de Longvila kundze no Nuazī, un iedodiet pusduci šo augļu ar svaigas maizes šķēli jūsu dēlam.

— Ak, pateicos jums, — Frike iesaucās, — pateicos jums. Man patiešām ļoli garšo aprikozes.

Brusels aizgāja pie savas sievas un palūdza pasniegt viņam brokastis.

Pulkstens bija pusdesmit.

Padomnieks piegāja pie loga. Iela bija pilnigi tukša, tikai iztālēm varēja dzirdēt, līdzīgi jūras šalkām, apslāpētu ļaužu balsu troksni, kurš nāca un nāca, kā jūrā viļņi, uz Dievmātes katedrāli un aizpildīja jau tā pārpildīto Katedrāles laukumu.

Šis troksnis pastiprinājās, kad d'Artanjans ar musketieru rotu izvietojās pie katedrāles ieejas durvīm.

Viņš piedāvāja Porlošam izmantot gadījumu, noskatītoties ceremoniju. Portoss atbrauca ar saviem labākajiem zirgiem, parādes uniformā, kā goda musketieris, kāds kādreiz bija d'Artanjans.

Rotas seržants, vecs spāņu karalaika karavīrs, pazina Portosā savu bijušo biedru un pastāstīja saviem biedriem par šā milža, agrāko de Trcvila musketieru lepnuma, lielajiem nopelniem cīņās.

Tāpēc Portosu sagaidīja ne tikai viesmīlīgi — uz viņu skatījās ar sajūsmu.

Pulkstens desmitos lielgabala šāviens Luvrā paziņoja par karaļa izbraukšanu no pils. Aiz gvardes kareivju mugurām, kuri nekustīgi stāvēja ar musketēm rokās, ļaužu pūlis sakustējās un sašūpojās, kā sašūpojas koki, kad brāzmains vējš sāk purināt to galotnes. Beidzot zeltītā kariete parādījās, kurā sēdēja karalis un karaliene. Aiz viņiem desmit karietēs sekoja galma dāmas, karaļa nama ierēdņi un viss pārējais galms.

— Lai dzīvo karalis! — atskanēja saucieni no visām' pusēm.

Jaunais karalis ar diezgan laipnu sejas izteiksmi paraudzījās pa karietes

logu un pat tikko manāmi pamāja ar galvu, kas pūlī izsauca jaunus sajūsmas saucienus.

Procesija virzījās uz priekšu ļoli lēni, un brauciens no Luvras līdz Dievmātes katedrālei aizņēma apmēram pusstundu. Šeit visi izkāpa no karietēm un viens pēc otra iegāja katedrāles krēslainajās un plašajās velvēs.

Sākās dievkalpojums.

Tai laikā, kamēr galminieki ieņēma savas vielas katedrālē, kariete, rotāta ar Komenža ģerboni, atdalījās no galma ekipāžu rindas un lēni aizbrauca uz Sv.Krislofa ielas galu, kur nebija neviena cilvēka. Šcil četri gvardes un policijas virsnieki, kuri pavadīja šo smago karieti, iekāpa tajā. Tad gvardes virsnieks nolaida priekšā logiem aizkarus un caur tālredzīgi iztaisītiem caurumiņiem novēroja ielu, it kā kādu gaidīdams.

Visi bija aizņemti ar svinīgo mesu, tā kā ne kariete, ne tajā sēdošie cilvēki, neizraisīja nekādu aizdomu.

Tikai Frikes vērīgās acis varēja viņus pamanīt, taču Frike mielojās ar aprikozēm, piemeties uz vienas no katedrāles sētā esošo māju karnīzes. No turienes viņš varēja redzēt karali, karalieni un Mazarīni, un klausīties mesu tā, it kā pats būtu katedrālē.

Uz dievkalpojuma beigām karaliene, pamanījusi blakus stāvošo Komenžu, kurš gaidīja rīkojuma apstiprinājumu, kurš tika izteikts Luvrā, teica:

— Ejiet Komenž, uņ lai Dievs stāv jums klāt!

Komcnžš uzreiz atstāja katedrāli un devās uz Sv.Kristofa ielu.

Frike, pamanījis tik lielisku virsnieku divu gvardes kareivju pavadībā aiz ziņkārības sāka viņiem sekot līdzi, vēl jo vairāk tādēļ, ka dievkalpojums jau beidzās un karalis ar karalieni jau sēdās karietē.