Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Ahā, — teica Aramiss, — tad tas ir brāļadēls, tas ir mūks, milēdijas dēls, kā viņš pats saka.

— Diemžēl, jā, — nočukstēja lords Vinters.

— Labi, pagaidiet, — teica Aramiss.

Ar šausminošu aukstasinību, kura viņam parādījās kritiskos brīžos, viņš paņēma vienu no savām musketēm, kuras turēja rokās Tonijs, pielādēja to un nomērķēja uz jauno cilvēku, kurš stāvēja uz klints, līdzīgi tumsas eņģelim.

— Šaujiet! — Grimo uztraukumā iekliedzās.

Atoss saķēra musketes stobru un neļāva izšaut.

— Velns lai jūs parauj! — iesaucās Aramiss. — Es tik labi biju uz viņu nomērķējis. Es būtu ietriecis lodi viņam tieši krūtīs.

— Pietiek ar to, ka mēs nogalinājām viņa māti,— Atoss klusi leica.

— Viņa bija neliete, kura darīja daudz ļauna mums un mūsu tuviniekiem.

— Jā, bet dēls mums neko nav nodarījis.

Grimo, kurš piecēlās, lai redzētu šāviena rezultātu, atmeta ar roku un izmisis noslīga uz. sola.

Jaunais cilvēks sāka skaļi smieties.

— A, tātad tie esat jūs! — viņš iekliedzās. — Tie esat jūs, tagad es jūs pazīstu!

Viņa griezīgie smiekli un draudīgie vārdi noskanēja pāri laivā sēdošajiem un, vēja aiznesti, noklusa tālumā.

Aramiss nodrebēja.

— Mieru, — teica Atoss. — Velns parāvis! Vai mēs pārstājam būt vīrieši?

— Nē, — Aramiss iebilda, — tikai tas ir Dēmons. Pajautājiet tēvocim, vai man nav taisnība, kad cs gribēju viņu atbrīvot no tik jauka brāļadēla.

Vinters par atbildi tikai nopūtās.

— Viss būtu galā — turpināja Aramiss. — Patiesi, Aloss, es baidos, ka jūsu saprātīguma dēļ esmu izdarījis lielu muļķību.

Atoss, saņemdams lorda Vintera roku un cenzdamies mainīt sarunas tematu, teica:

— Kad mēs nokļūsim Anglijā?

Bet lords nedzirdēja viņa vārdus un neko neatbildēja.

— Paklausieties, Atoss, — Aramiss leica, — varbūt vēl nav par vēlu? Skatieties viņš ir vēl tur.

Atoss negribīgi pagriezās: viņam acīmredzot bija smagi skatīties uz jauno cilvēku, kurš patiešām vēl arvien stāvēja uz klints, bākas gaismas apgaismots.

— Bet ko viņš dara Buloņā? - jautāja apdomīgais Aloss, kurš vienmēr meklēja iemeslu, bet maz rūpējās par sekām.

— Viņš man sekoja, viņš man sekoja, — teica lords Vinters, šoreiz dzirdēdams Atosa vārdus, jo tie sakrita ar viņa domām.

— Ja viņš būtu jums sekojis, mans draugs, — Atoss iebilda, — tad viņš būtu zinājis par mūsu aizbraukšanu; bet skaidri redzams, ka viņš šurp bija ieradies krietni pirms mums.

— Nu, tad es neko nesaprotu! — noteica anglis, šūpodams galvu, kā cilvēks, kurš uzskata, ka cīņa ar pārdabiskām būtnēm ir pilnīgi veltīga.

— Patiesi, Aramiss, — teica Atoss, — man, likās, ka cs veltīgi jūs iztraucēju.

— Klusējiet, — teica Aramiss, — cs būtu sācis raudāt, ja mācētu.

Grimo kaut ko rūca pie sevis, kā satracināts zvērs.

Šajā laikā viņiem uzsauca no kuģa.

Locis, kurš sēdēja laivas priekšgalā, atsaucās, un laiva piestāja pie kuģa trapa.

Vienā mirklī pasažieri, viņu kalpi un bagāža bija uz kuģa klāja. Kapteinis gaidīja viņu ierašanos, lai varēto doties jūrā. Tikko visi bija uz klāja, kuģis pacēla enkuru un taisnā ceļa devās uz Hastingu, kur bija paredzēta viņu izkāpšana krastā.

Šajā brīdī visi trīs draugi neviļus pagrieza galvas uz krasta pusi, kur uz klinla vēl arvien rēgojās baismā ēna.

Tad, nakts klusumā, vējš līdz viņiem atnesa balsi'

— Un redzēšanos, kungi, tiksimies Anglijā!

To rosību, kuru karaliene bija pamanījusi pilī un kuras iemeslu viņa tobrīd bija veltīgi pūlējusies uzzināt, bija izraisījusi ziņa par uzvaru pie Lansē. Par šīs uzvaras vēstnieku princis Kondē bija sūtījis hercogu

Šatiljonu, kurš pats bija ļoti sekmējis šīs kaujas labvēlīgo iznākumu; viņam bija uzdots izkārt zem Dievmātes katedrāles divdesmit divus lotaringiešu un spāniešu trofeju karogus.

Šai ziņai bija ļoti svarīga no/ime: cīņa ar parlamentu izšķīrās par labu galmam. Ieviešot jaunos nodokļus bez vispārpieņemtajām ievērošanas formām, kas izsauca vispārējo parlamenta protestu, valdība paziņoja, ka šie jaunievedumi nepieciešami Francijas goda saglabāšanai, ko solīja uzvaras pār ienaidniekiem. Bet, tā kā pēc kaujas pie Nordlingenes vienmēr beidzās ar sakāvi, tad parlamentam bija viegli pieprasīt no Mazarīni paskaidrojumus par šiem zaudējumiem. Bet šoreiz cerības piepildījās, bija gūta uzvara, pilnīga uzvara. Visiem bija skaidrs, ka galms svin divkāršu uzvaru: uzvaru pār ienaidni­eku un uzvaru pār tautu. Pat jaunais karalis, saņemdams šo ziņu, iesaucās:

— Ahā, parlamanta padomnieku kungi, paklausīsimies, ko jūs tagad teiksit!

Par šiem vārdiem karaliene piekļāva pie sirds savu karalisko dēlu, kura augstprātīgais un uzpūtīgais raksturs tik labi saskanēja ar viņas pašas raksturu.

Šajā paša vakarā tika sasaukta padome, uz kuru tika aicināti: maršals de Meljērs un de Vilruā kungs, tāpēc ka viņi bija mazarīnisti; Šavinjī un Segjē kungi, tāpēc ka viņi neieredzēja parlamentu, kā arī Hito un Komenžs, tāpēc ka viņi bija uzticīgi karalienei.

Kas tika izlemts šajā padomē, visiem palika noslēpums.

Uzzināja vienīgi, ka tuvākajā svētdienā Dievmātes katedrālē notiks mesa par godu uzvarai pie Lansē.

Tāpēc nākošajā svētdienā parīzieši pamodās priecīgā noskaņojumā.

Slavas mesas tajos laikos bija liels retums; toreiz svinīgās ceremonijas netika rīkotas bieži, un tāpēc tās bija liels notikums, kurš radīja pienācīgu iespaidu.

Pat saule, likās, piedalījās svinībās; tā žilbinoši spīdēja, apzeltīdama ka­tedrāles drūmos torņus, kuri bija ļaužu pārpildīti. Vistumšākās Vecpilsētas ieliņas ieguva svētku izskatu, un gar krastmalu, kā milzīga upe, kura plūst uz savu izteku, stiepās garas uz Dievmātes katedrāli ejošu pilsētnieku, amatnieku, sieviešu, bērnu un ziņkārīgo cilvēku plūsmas.

Veikali bija tukši, mājas noslēgtas. Katram gribējās noskatīties uz jauno karali, uz viņa māti un izdaudzināto kardinālu Mazarīni, kuru tik ļoti visi neieredzēja, ka nevēlējās laupīt sev iespēju uz viņu paskatīties.

Pilnīga brīvība valdīja šajā ļaužu pūli. Tika izteikti pavisam atklāti dažādi uzskati, viedokļi, un, ja tā var izteikties, tad tautas masā rūga neapmierinātība, bet zvani vēstīja par svinīgo mesu. Kārtību pilsētā uzturēja paši pilsētnieki. Nekas netraucēja vienprātīgajai naida izpausmei.

Tomēr ap pulkstens astoņiem no rīta karalienes gvardes pulks, kuru komandēja Hito un viņa palīgs un arī brāļadēls Komenžs, ar taurētājiem un bundziniekiem priekšgalā sāka izkārtoties no Pale-Rojāla pils līdz Dievmātes katedrālei. Pilsētnieki, kuri vienmēr kāri uz. kara maršiem, mūziku un spožiem mundieriem, mierīgi stāvēja un ziņkārīgi novēroja visus šos manevrus.

Frike uzvilka šajā dienā svētku drēbes, un, aizbildinoties ar smaganu sastrutojumu, kuru viņš bija ieguvis vienā momentā, sabāzdams aiz vaiga neskaitāmi daudz ķiršu kauliņu, saņēma no sava priekšnieka Bazēna brīvu dienu.

No sākuma Bazēns bija viņam atteicis: viņš bija sliktā garastāvoklī, pirmkārt, tāpēc ka Aramiss aizbrauca, nepateikdams uz kurieni, otrkārt, tāpēc ka bija spiests piedalīties svinīgajā mesā par godu uzvarai, par kuru viņš nekādi nespēja priecāties. Bazēns, kā jau mēs zinām, bija frondērs, un, ja šādās svinībās ķesteris varētu atprasīties, kā vienkāršs kora zēns, tad Bazēns, protams, grieztos pie arhibīskapa ar to pašu lūgumu, ar kādu Frike griezās pie viņa.