Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Beidzot parādījās Komenžs, vezdams sev pa priekšu Bruselu.

— Sadauzīsim karieti! — atskanēja kliedzieni pūlī.

— Palīdziet! — kliedza vecā kalpone.

— Slepkavo! — viņai piebalsoja Frike, turpinādams apmētāt kareivjus ar visu, kas viņam pagadījās pa rokai.

— Karaļa vārdā! — kliedza Komenžs.

— Pirmais, kurš pienāks, kritīs uz vietas! — iekliedzās Rauls, un, redzēdams, ka pūļa spiediens nāk viņam virsū, ar zobena galu iedūra kādam lamzakam, kurš viņu tikko kā nenospieda. Sajuzdams sāpes no dūriena lamzaks iekliedzās un atkāpās.

Tas patiešām bija Rauls.

Atgriežoties no Bluā, kur, kā viņš bija apsolījis grāfam de La Fērain bija tikai piecas dienas, viņš nolēma paskatīties uz svinīgo ceremoniju, tāpēc pa īsāko ceļu devās uz katedrāli.

Bet uz Kokatrī ielas stūra pūlis viņu aizrāva sev līdzi. Izdzirdēdams kliedzienus: „Karaļa vārdā!" un, atcerējies Atosa novēlējumu, viņš metās cīnīties par karali, palīdzot kareivjiem, kurus spieda nost cilvēku lielais pūlis.

Komenžs gandrīz vai iegrūda Bruselu karietē, pats ielekdams viņam pakaļ.

Tajā pašā mirklī no augšas atskanēja arkebūzas šāviens. Lode cauršāva Komenža cepuri un sadragāja roku vienam gvardes kareivim. Komenžs paska­tījās uz augšu un cauri dūmiem ieraudzīja otrajā slāvā draudīgo Luvjēra seju.

— Lieliski, kungs, — Komenžs nokliedza, - es vēl aprunāšos ar jums!

— Un es arī, kungs, — atbildēja Luvjērs, — mēs paskatīsimies, kurš no mums runās skaļāk.

Frike un Nannete turpināja kliegt pilnā balsī; kliedzieni, šāviena troksnis, skurbinošā pulvera smaka radīja savu iespaidu ļaužu pūlī.

— Nāve virsniekam! Nāve! — iedūcās pūlis.

Un visi melās klāt pie karietes.

— Vēl vienu soli, — iekliedzās Komenžs, paceļot karietes aizkarus, lai visi varēlu redzēt karietes iekšpusi, un pielikdams pie Brusela krūtīm zobenu, — vēl vienu soli, un es noduršu apcietināto. Man dota pavēle nogādāt viņu dzīvu vai mirušu, es viņu aizvedīšu mirušu, tas arī būs viss.

Atskanēja šausmīgs kliedziens. Brusela sievas un meitas lūdzot izstiepa rokas pret cilvēkiem.

Cilvēki saprata, ka šis bālais, bet pēc skala ļoli noteiktais virsnieks izdarīs to ko solīja. Kaut arī draudi vēl turpinājās, pūlis sāka atkāpties.

— Triec uz. pili! — viņš uzkliedza važonim, kurš sēdēja likko dzīvs aiz bailēm.

Važonis uzšāva zirgiem ar pātagu, kuri uzreiz rāvās uz. priekšu, un pūlis pajuka uz visām pusēm. Bet krastmalā viņiem nācās apstāties. Karieti un zirgus apgāza pūlis.

Rauls, nepaspējis uz.lckl zirgam mugurā, piekusa sist, tāpat kā kareivji, visu laiku ar zobena plakano daļu, tāpēc sāka pielietot zobena aso galu, tāpat kā viņi savus asos pīķus.

Bet tas vēl vairāk uzkurināja pūļa naidu un agresivitāti. Sāka zibēt muskešu stobri un rapīru asmeņi. Atskanēja daži šāvieni, kuri bez šaubām, tika šauti gaisā, bel to atbalss lika visu sirdīm iepukstēties slraujāk; no logiem uz kareivju galvām tika mestas visādas drazas.

Atskanēja balsis, kādas var dzirdēt tikai sacelšanās dienās, parādījās sejas, kuras var redzēt likai sacelšanās dienās. Briesmīgajā troksnī varēja saklausīt saucienus: „Nāvc gvardistiem!", „Virsnieku Sēnā!". Raula cepure bija sagumzīta, seja noplūdusi asinīm, viņš juta, ka ne likai spēki, bet arī apziņa sāk viņu pamest; viņa acu priekšā sāka izplūst kaut kāda sarkana migla, un šajā miglā viņš redzēja simtiem roku, kuras draudīgi stiepās pret viņu, gatavas viņu sagrābi, ja tikai viņš nokristu.

Komenžs apgāztajā karietē plēsa sev matus no galvas aiz dusmām. Gvardes kareivji nespēja palīdzēt, viņiem pašiem vajadzēja aizstāvēties.

Likās, viss ir zaudēts un pūlis tūlīt saraus gabalos zirgus, karieti, kareivjus, karalienes rokaspuišus, bet, varbūt, arī pašu gūstekni.

Pēkšņi atskanēja Raulam tik ļoti pazīstama balss, bet gaisā nozibēja spožs plats zobens. Pūlis uzreiz, saviļņojās, pašķīrās un kāds virsnieks musketiera formā, visus notriecot no kājām, dalot cirtienus pa labi un pa kreisi, pieauļoja pie Raula un saķēra viņu tajā brīdī, kad jauneklis sāka zaudēt pēdējos spēkus.

— Velns parāvis! — virsnieks iekliedzās. — Vai tiešām tic viņu būs nogalinājuši? Tā būs tikai viņu nelaime!

Viņš pagriezās pret pūli ar tik draudīgu izskatu, ka visniknākie dumpinieki sāka atkāpties, grūžoties viens otram virsū tā, ka daudzi iekrita pat Sēnā.

— D'Artanjana kungs, — Rauls nočukstēja.

— Jā, velns lai parauj! Visā savā godībā un, liekas, jums par laimi, mans jaunais draugs! Ei jūs, šurp! — viņš uzsauca, piecēlies kājās uz kāpšļiem un pacēlis uz augšu zobenu, ar balsi un žestiem aicinot neviļus atpalikušos no viņa musketierus. — Izkliedēt visus! Ņemt musketes, pielādēt, mērķēt!

Dzirdot šo pavēli, pūlis sāka izklīst tik ātri, ka pat d'Artanjans nespēja novaldīt smieklus.

— Pateicos jums, d'Artanjan, — noteica Komenžs, līdz jostasvietai izlīzdams no karietes. — Pateicos arī jums jaunais cilvēk. Kāds jūsu vārds? Man vajadzēs to pateikt karalienei.

— Rauls jau gribēja atbildēt, bet d'Artanjans steidzīgi iečukstēja viņam ausī:

— Klusējiet, es atbildēšu jūsu vietā.

— Nezaudējiet laiku, Komcnž, lieniet ārā no karietes, ja vēl lo spējat, un lieciet piebraukt citu karieli.

— Bet no kurienes?

— Velns parāvis, paņemiet pirmo, kuru saliksit uz Jaunā tilta; tajā sēdošie, es domāju, būs ārkārtīgi laimīgi, ka var aizdot savu karieti karaļa dienestam.

— Bet, — Komenžs iebilda, — es nezinu…

— Ejiet ātrāk, citādi pēc piecām minūtēm viss šis bars atgriezīsies ar zobeniem un musketēm. Jūs nogalinās, bet jūsu gūstekni atbrīvos. Ejiet. Un, lūk, tur jau brauc kariete.

— Tad, noliecies pie Raula, viņš nočukstēja:

— Galvenais, nesakiet jūsu vārdu.

Jaunais cilvēks paskatījās uz viņu ar izbrīnu.

— Labi, es skriešu tai pakaļ, — Komenžs nokliedza, — bet, ja viņi atgriežas, šaujiet.

— Nē, nekādā gadījumā. Gluži otrādi, nevieas lai nepakustina ne pirkstu. Ja tagad kāds izšaus, tad rīt par to nāksies dārgi samaksāt.

Komenžs, paņēmis četrus gvardus un tikpat daudz musketierus, aizskrēja pakaļ karietei. Viņš izsēdināja braucējus un atveda ekipāžu blakus apgāztajai karietei.

Bet, kad Bruselu centās izvilkt no salauztās karietes un iesēdināt citā karietē, tauta, to redzēdama, atkal sāka viņu saukt par savu labdari, vēlreiz saceldama negantu troksni un mēģinādama tuvoties karietei.

— Brauciet, — nokliedza d'Artanjans. — Te jums būs vēl desmit musketieri, kas jūs pavadīs, bel sev es atstāšu divdesmit, lai apturētu pūli. Brauciet, nezaudējot nc mirkli. Desmit cilvēki pie Komenža!

Desmit musketieri atdalījās no nodaļas, un, ielencot karieti, aizauļoja.

Kad kariete nozuda aiz stūra, kliedzieni kļuva skaļāki. Vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku drūzmējās krastmalā, uz Jaunā tilta un tuvākajās Vecpilsēta ieliņās.

Atskanēja daži šāvieni. Viens musketieris tika ievainots.

— Uz priekšu! — d'Artanjans nokomandēja.

Un kopā ar divdesmi musketieriem viņš metās uz. šo pūli, kurš uzreiz sāka atkāpties, radot jucekli un paniku. Tikai viens cilvēks ar arkebūzu rokās palika stāvot uz. vielas.

— A, — šis cilvēks leica, — tas esi tu! Tu gribēji viņu nogalināt?! Nu, pagaidi!

Viņš nomērķēja uz d'Artanjanu, kurš vēja ātrumā drāzās viņam pretī uz sava zirga.