Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Jūsu d'Artanjans".

P.S. Pats par sevi saprotams, ka piecdesmit luidori, ko es jums sūlu, ir domāti gan jums, gan Aramisam, tāpal — Aramisam, kā jums".

Atoss pasmaidīja, un viņa skaistās acis apmigloja asaras. Tātad, d'Artanjans, kuru viņš vienmēr bija mīlējis, mīl viņu kā agrāk, kaut arī kļuvis par mazarīnistu!

— (Joda vārds, šeit ir piecdesmit luidoru, — teica Aramiss, izbēris naudu uz galda, — un visi ar Luī XIII portretu! Ko jūs domājat ar to darīt, grāf, atstāsiet vai sūtīsit atpakaļ?

— Protams atstāšu, Aramis. Pat, ja nauda man nebūtu vajadzīga, es to atstātu. Kas tiek no tīras sirds piedāvāts, ar tīru sirdi jāpieņem. Paņemiet divdesmit piecus, bet pārējie divdesmit pieci būs mani.

— Lieliski. Priecājos, ka jūs esat vienās domās ar mani. Nu ko, dodamies ceļā?

— Kaut vai tūlīt, ja vēlaties. Vai savu kalpu jūs nepaņēmāt līdzi?

— Tas padumjais Bazēns savas muļķības dēļ, kā jūs zināt, kļuvis par ķesteri katedrālē un lagad nekur nevar aizbraukt.

— Labi, jūs ņemsit sev Blezuā, kurš man nebūs vajadzīgs, jo man būs Grimo.

— Labprāt, — atteica Aramiss.

Šajā mirklī uz sliekšņa parādījās Grimo.

— Gatavs, — viņš pateica ar savu pierasto lakonismu.

— Tad, braucam, — teica Atoss.

Zirgi bija jau apsegloti, kalpi arī bija gatavi doties ceļā.

Uz krastmalas stūra viņi satika aizelsušos Bazēnu.

— Ak, kungs, - viņš iesaucās, — paldies Dievam, ka es paspēju laikā.

— Kas nolicis?

— Pie jums tikko kā bija Portosa kungs un atstāja jums šo. To teikdams, viņš lūdza jums to noteikti nodot līdz jūsu aizbraukšanai.

— Labi, — teica Aramiss, ņemdams no Bazēna rokām maku. — Kas tas tāds ir?

— Pagaidiet, abata kungs, man ir vēstule!

— Es jau tev teicu, ja tu mani vēlreiz nosauksi citādi, kā vien par ševaljē, cs tev visus kaulus salauzīšu. Dod vēstuli!

— Lūdzu, kungs.

— Kā tad jūs lasīsiet? — jautāja Atoss.

— Šeit taču tumšs, kā pagrabā.

— Ko darisiin?

— Bazēn, padod gaismu.

— Tūlīt, — teica Bazēns un, izņēmis šķiltavas, aizdedzināja vītas sveces galu, kuru viņš izmantoja, iededzinot sveces katedrālē.

Aramiss atplēsa vēstuli un izlasīja:

— Dārgais d'Erblē!

Es uzzināju no d'Artanjana, kurš nodeva man sveicienu no jums un grāfa dc La Fēra, ka jūs dodaties ce|ojumā, kurš var ilgt trīs mēnešus. Tā kā es zinu, ka jums nepatīk lūgt draugiem, tad piedāvāju jums pats. Šeit ir divsimts pistoļu, kuri ir jūsu rīcībā un kurus jūs varēsit atdot, kad jums labpatiks.

Nebaidieties mani apgrūtināt: ja man būs vajadzīga nauda, cs varu pēc tās aizsūtīt uz jebkuru no manām pilīm. Tikai Brasjē vien man ir divdesmi tūkstoši zeltā.

Taču, ja es jums nesūtu vairāk, tad likai tāpēc, ka baidos, ka jūs varētu atteikties to pieņemt.

Griežos pie jums tāpēc, ka es, kā jūs zināt, mazliet kautrējos grāfu de La Fēru, kaut arī mīlu viņu no visas sirds.

To, ko es piedāvāju jums, pats par sevi saprotams, es piedāvāju ari viņam.

Uzticīgs jums, par ko, es ceru, jūs nešaubāties, di Vallons de Brasjē de Pjerfons".

— Nu, — teica Aramiss, — ko jūs par to teiksit?

— Es teikšu, dārgais d'Erblē, ka būtu gandrīz vai grēcīgi šaubīties par parādību esamību, ja ir tādi draugi.

— Un tā?

— Un tā, tagad sadalīsim Portosa pistolus, kā mēs sadalījām d'Artanjana luidorus.

Naudas dalīšana notika Bazēna svecītes gaismā, un abi draugi devās tālāk.

Pēc stundas ceturkšņa viņi bija pie Sen-Denī vārtiem, kur lords Vinters viņus jau gaidīja.

Trīs draugi jāja pa Pikardijas cc|u, kurš viņiem bija labi pazīstams, bet Atosam un Aramisam atsauca ne mazums spilgtu jaunības dienu atmiņu.

— Ja Mušketons būtu ar mums, — teica Aloss, kad viņi sasniedza to vietu, kur bija noticis strīds ar akmeņkaļiem, — kā viņš būtu sācis drebēt, jājot šai vielai garām. Jūs atceraties, Aramis? Šeit viņš saņēma slaveno lodi.

— Goda vārds, cs viņu nenosodītu, — atbildēja Aramiss, — mani pašu pārņem drebuļi, kad to atceros; paskatieties, lūk, aiz tā koka ir vieta, kur es domāju, ka man ir pienācis gals.

Viņi jāja tālāk.

Drīz. arī Grimo šo to atcerējās. Kad jāja garām viesnīcai, kur viņi kopā ar savu kungu bija sarīkojuši to lielisko grautiņu, Grimo piejāja pie Alosa un, norādot uz pagraba vēdlodziņu, teica:

— Desas!

Atoss iesmējās. Tās bija jaunības dienu izdarības, kuras tagad viņam likās tik aizkustinošas, it kā runa būtu par pavisam svešiem cilvēkiem.

Pavadījuši ceļā divas dienas un divas naktis, vakarpusē, lieliskos laika apstākļos, mūsu ceļotāji ieradās Buloņā, tajos laikos gandrīz vai tukšā pilsētā, kura izvietojās uz viena pakalna; lās, ko tagad sauc par „lejas pilsētu", toreiz vēl nebija. Buloņa bija spēcīgs cietoksnis.

— Kungi, — teica lords Vinters, kad viņi piebrauca pie pilsētas vārtiem, darīsim tāpat, kā Parīzē: iejāsim katrs atsevišķi, lai neradītu aizdomas. Es zinu šeit vienu viesnīcu-trakticri, kurš maz tiek apmeklēts, un tā saimnieks ir uzticams cilvēks. Turp es ari došos, jo tur ir jābūt man pienākušām vēstulēm, bet jūs dodaties uz jebkuru citu viesnīcu, piemēram uz „Lielā Šarla zobens" viesnīcu. Atpūtieties un pēc divām stundām esiet piestātnē, mūsu kuģis, domājams, mūs gaida.

Tā arī izlēma. Lords Vinters turpināja ceļu gar valni, lai iejātu pilsētā pa citiem vārtiem, bet abi draugi iejāja pa tiem vārtiem, kuri atradās viņu priekšā. Pēc kādiem divsimts soļiem viņi ieraudzīja viesnīcu, par kuru viņiem bija stāstījis lords Vinters. 12 3

Zirgus pabaroja, los nenoscglojot; kalpi sēdās pusdienot, jo bija jau vēla stunda; kungi, kuri steidzās uz. kuģi, lika viņiem atnākt uz. piestātni, pieteicot, lai ne ar vienu nesarunātos.

Šis aizliegums atteicās, protams, likai uz Blezuā, tāpēc ka Grimo tas bija pilnīgi lieks.

Atoss un Aramiss devās uz ostu.

Viņu noputējušais apģērbs, kā arī zināma brīvība viņu manierēs un kustībās, pēc kurām vienmēr var atšķirt cilvēkus, kuri bija pieraduši ceļot, piesaistīja dažu ziņkārīgo skatienus. Bet vienam no viņiem, acīmredzot, Atosa un Aramisa parādīšanās radīja īpaši stipru iespaidu.

Šis cilvēks, kurš viņiem pievērsa tādu uzmanību viņu brīvo manieru dēļ, tāpat kā citi ziņkārīgie, vientuļi staigāja uz priekšu un atpakaļ pa dambi. Ieraudzījis abus draugus, viņš nenolaida no tiem vairs skatienu, un, bija redzams, ka viņš deg nepacietībā uzsākt ar viņiem sarunu.

Viņš bija gados jauns ar bālu seju, ar ļoti gaišām acīm, kuras mainīja krāsu līdzīgi tīģera acīm, atkarībā no tā, uz ko viņš skatījās; viņa gaita, neskatoties uz lēnīgumu un nenoteiktību pagriezienos, bija stingra un droša; viss viņa apģērbs bija melnā krāsā, un viņš diezgan veikli valkāja zobenu.

Izgājuši uz. dambi, Atoss un Aramiss apstājās aplūkot nelielu laivu, kura bija pilnīgi sagatavota braucienam un piesieta pie pāļa.

— Jā, bez šaubām, tā ir mūsu, — teica Atoss.

— Jā, — atbildēja Aramiss, — bet, lūk, tas tur kuģis gatavojas izbraukšanai un, jādomā aizvedīs mūs uz tālajiem Anglijas krastiem. Kaut tikai lords Vinters neliktu uz sevi gaidīt. Šeit paliki nav mūsu interesēs: nav nevienas sievietes.

— Klusāk, — teica Atoss, — mūs noklausās.