Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Tad viņi visi trīs aizgāja.

Iznākuši ārā, lords Vinters apstājās.

— Ejiet kungi uz savu pusi, — viņš teica, — es iešu uz savu, lai neradītu aizdomas, bel vakarā pukslcns deviņos satiksimies pie Sen-Denī vārtiem. Mēs jāsim ar maniem zirgiem, bet kad tie piekusis, ar pasta zirgiem. Vēlreiz pateicos jums, dārgie draugi, savā un karalienes vārdā.

Viņi paspieda viens otram roku un lords Vinters devās uz savu viesnīcu pa Sent-Onorē ielu, Atoss un Aramiss aizgāja kopā.

— Nu, ko teiksit? — teica Aramiss, kad viņi bija palikuši vieni, — ko jūs teiksit par šo pasākumu, dārgais grāf?

— Lieta nelādzīga — atbildēja Atoss, — ļoti nelādzīga.

— Bet jūs pie tās ķērāties ļoti dedzīgi.

— Kā būtu ķēries pie jebkura cildena pasākuma, dārgais d'Erblē kungs. Karaļa spēks ir muižniecībā, bet arī muižnieki ir stipri, kur valda karalis. Atbalstīsim karaļa varu, līdz ar to mēs atbalstīsim arī sevi.

— Mūs tur nogalinās, — teica Aramiss, — es neieredzu angļus, viņi ir rupji, kā visi cilvēki, kuri dzer alu.

— Vai tad būtu bijis labāk palikt šeit, — iebilda Atoss, — un nokļūt Bastīlijā vai Vensenes pils kazemātos par piedalīšanos hercoga de Befora bēgšanā? Tik tiešām, Aramis, mums nav ko nožēlot, es jums galvoju par to. Mēs izvairīsimies no cietuma un rīkosimies kā varoņi; izvēle nav grūta.

— Tas tiesa. Bet katrā lietā, mans dārgais, ir jāsāk ar jautājumu, ļoti muļķīgu, es zinu, bet neizbēgamu: vai jums ir nauda?

— Apmēram simts pistoļu, kurus man atsūtīja mans rentnieks pirms mūsu izbraukšanas no Braželonas; no tā es pusi atstāju Raulam: jaunajam galminiekam ir jādzīvo kā pieklājas. Tātad man ir apmēram piecdesmit pistoļu. Bet jums?

— Man? Es esmu pārliecināts, ka, ja es izgriezīšu visas kabats uz āru, atvilkšu visas atvilknes, lad atradīšu ne vairāk kā desmit luidoru. Laime, ka lords Vinters ir bagāts.

— Lords Vinters pašlaik ir izputināts, jo viņa ienākumus saņem Kromvels.

— Lūk, kad barons Portoss būtu mums noderējis, — piezīmēja Aramiss.

— Lūk, kad nožēlosi, ka d'Artanjans nav mūsu pusē, — teica Atoss.

— Cik biezs maks!

— Cik drosmīgs zobens!

— Iekārdināsim viņus!

— Nē, šis nav mūsu noslēpums, Aramis. Ticiet man, mēs nedrīkstam nevienam to atklāt. Bez tam, lā rīkojoties, mēs parādītu, ka nepaļaujamies uz saviem spēkiem. Nožēlosim klusībā, bet skaļi par lo nerunāsim.

— Jums taisnība. Ko jūs darīsit līdz vakaram? Man vajadzēs mazliet parosīties — jāatliek divas lietas.

— Bet vai šīs lietas var atlikt?

— Nāksies atlikt, velns parāvis!

— Un kas tās ir par lietām?

— Pirmkārt iecirst ar zobenu prelāta kungam, kuru es vakar satiku pie Rambuljē kundzes un kuram bija ienācis prātā runāt ar mani kaut kādā dīvainā tonī.

— Fui, strīds starp garīgām personām. Divkauja ar sabiedrotajiem!

— Ko lai dara, dārgo grāf! Viņš ir ķildnieks, un es arī; viņš mūžīgi grozās pie dāmu svārkiem, un es arī; garīdznieka tērps viņu apgrūtina, un arī man tas jāatzīst, tas man ir apnicis. Dažreiz man pat liekas, ka viņš ir Aramiss, bet cs prelāts, tik daudz kas mums līdzīgs. Šis Sozijs man ir apnicis, viņš vienmēr stāv manā priekšā. Bez tam viņš ir nesaprātīgs cilvēks un var pazudināt visu mūsu lietu. Esmu pārliecināts, ka, ja es viņu iepiaukātu, lad viss las ļoti mainītu visu lietu stāvokli…

— Bet es, dārgo Aramis, — Atoss mierīgi teica, — domāju, ka tas būtu mainījis tikai de Rcca kunga sejas mīmiku. Tāpēc paklausiet mani, atstāsim visu, kā ir: un, pie tam, ne viņš, nc jūs nepiederat pats sev: jūs piederat Anglijas karalienei, bet viņš — Frondai. Un tā, ja otra lieta, ko jums nākas atlikt, nav svarīgāka par pirmo…

— O, otra liela ir ļoti svarīga.

— Tādā gadījumā izdariet to tūlīt.

— Par nelaimi nav manā varā lo izdarīt tad, kad cs to vēlētos. Tā ir nozīmēta uz vakaru.

— A, saprotu, — teica smaidot Atoss, — pusnaklī?

— Gandrīz.

— Ko lai dara, dārgais draugs, šī lieta ir no tām, ko var atlikt, jo vairāk tādēļ, ka atgriežoties jums būs pieņemams attaisnojums…

— Jā, ja es atgriezīšos.

— Bet, ja neatgriezīsities, tad vai jums nav vienalga! Esiet taču prātīgs, Aramis. Jums vairs nav divdesmit, mans draugs.

— Ko es ļoti nožēloju. O, ja man būtu tikai divdesmi gadu!

— Jā, — noteica Atoss, — cik daudz muļķību jūs vēl paspētu izdarīt! Bel mums laiks šķirties. Man vēl jāveic divas vizītes un jāuzraksta vēstule. Ienāciet pie manis pulkstens astoņos, bet vēl labāk, ieturēsim kopā vakariņas pulkstens septiņos?

— Lieliski, — teica Aramiss. — Man jāveic divdesmit vizītes un jāuzraksta tik pat daudz vēstuļu.

Tā viņi šķīrās. Atoss ieradās vizītē pie Vandoma kundzes, atzīmējās viesu grāmatā pie de Ševrēzas kundzes un uzrakstīja d'Artanjanam sekojošo vēstuli:

„Dārgais draugs, es aizbraucu ar Aramisu ļoti nopietnā uzdevumā. Gribēju atvadīties no jums, bet nav vairs laiks. Atcerieties, cs jums rakstu, lai vēlreiz apliecinātu jums savu mīlestību.

Rauls aizbrauca uz Bluā un neko nezina par manu aizbraukšanu. Pieskatiet viņu, cik jūsu spēkos, kamēr cs būšu projām, un, ja trīs mēnešu laikā no manis nebūs nekādu ziņu, tad pasakiet viņam, lai viņš atplēš viņam adresēto aizzīmogoto vēstuli, kuru atradīs Bluā namā manā bronzas lādītē. Nosūtu jums tās atslēgu.

Apskaujiet Portosu Aramisa un manā vārdā. Uz redzēšanos, bel varbūt ardievu".

Šo vēstuli viņš nosūtīja ar Blezuā.

Aramiss ieradās noteiktajā laikā. Viņš bija ģērbies ceļa drēbēs, ar zobenu pie sāniem — ar to pašu veco zobenu, kuru viņš tik bieži bija lietojis un, kuru tagad tiecās izmantot jo sevišķi.

— Lūk, ko, — viņš teica, — es domāju, ka mēs veltīgi lā aizbraucam, neatstājot kaut alvadu rindas Portosam un d'Arlanjam.

— Viss jau izdarīts, dārgais draugs, — teica Atoss, — es par to padomāju un atvadījos no viņiem gan par jums, gan par sevi.

— Jūs esat apbrīnojams cilvēks, dārgais grāf! — Aramiss iesaucās, — jūs neko neaizmirstai!

— Nu, vai jūs samierinājāties ar ceļojumu?

— Pilnīgi, un lagad, visu apdomājis, esmu pat priecīgs, ka atstāju Parīzi tieši tagad.

— Es arī, — teica Atoss. — Es vienīgi nožēloju, ka nevarēju apskaut d'Artanjanu, bet šis velns ir viltīgs, un, laikam, jau būs nojautis mūsu plānus.

Viņi beidza vakariņot, kad ieradās Blezuā.

— Kungs, lūk, d'Artanjana kunga atbilde, — viņš teica.

— Bet es taču neprasīju atbildi, muļķi, — iebilda Atoss.

— Es jau arī negaidīju atbildi, bel viņš lika pasaukt mani atpakaļ un iedeva man, lūk, šo.

Ar šiem vārdiem Blezuā pasniedza maziņu cieši piebāztu maisiņu.

Atoss to atvēra un vispirms,- izņēmis no lā zīmīti, lasīja:

„ Dārgo grāf!

Lieka nauda ceļojumā netraucē, it īpaši, ja ceļojums paredzēts trīs mēnešus. Atccroties mūsu agrākos grūtos laikus, sūtu jums pusi no manas esošās naudas: tas ir no tās, ko man izdevās izvilkt no Mazarīni, tāpēc lūdzu jūs, netērējiet to pārāk draņķīgai lietai.

Es neticu tam, ka mēs varētu vairs nesatikties. Ar jūsu sirdi un jūsu zobenu jūs tiksiet visur cauri. Tāpēc uz redzēšanos, nevis ardievu.

Raulu es no mūsu pirmās tikšanās reizes ļoti iemīlēju kā savu paša dēlu. Bet tāpēc ne mazāk patiesi lūdzu debesis, lai man nenāktos kļūt viņam par tēvu, kaut ari cs lepotos par lādu dēlu.