Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Jūs jau zināt par lo? — ar izbrinu jautāja Atoss.

— Šis cilvēks nesen bija pie manis, — atbildēja lords Vinters, — un visu man izstāstīja. Ak, mans nabaga draugs, cik tas bija briesmīgi! Kāpēc mēs viņu neiznīcinājām kopā ar viņa māti?

Atoss, kā visi cildenas dabas cilvēki, nekad neizpauda savus pārdzīvo­jumus, cenšoties to slēpt no citu acīm, bet citiem iedvest tikai mundrumu un cerības. Likās, viņa bēdas, kuras viņš slēpa dziļi dvēselē, pārvērtās citiem par prieku.

— No kā jūs baidāties? — viņš teica, ar saprātu uzveicot instinktīvās bailes, kas arī viņu bija pārņēmušas. — Vai lad mēs nespējam aizsargāties? Un vēl, vai lad šis jaunais cilvēks ir kļuvis par profesionālu slepkavu, aukstasinīgu nelieti? Viņš varēja nogalināt niknuma uzliesmojumā Betinas bendi, bet tagad viņa dusmas būs rimušas.

Lords Vinters skumji pasmaidīja un pašūpoja galvu.

— Tātad jūs aizmirsāt, kādas asinis tek viņa dzīslās? — viņš noteica.

— Nu, — iebilda Atoss, cenšoties, savukārt, pasmaidīt, — otrajā paaudzē šīs asinis varēja zaudēt savu negantumu un niknumu. Pie tam, mans draugs, mani brīdināja parādības, lai mēs esam ļoli uzmanīgi. Mums atliek tikai gaidīt. Bet lagad, kā jau teicu, parunāsim par jums. Kas jūs atveda uz Parīzi?

— Svarīgas lietas, par kurām jūs ar laiku uzzināsit. Bet ko es dzirdēju no viņas augstības Anglijas karalienes! D'Artanjans — Mazarīni piekritējs? Piedodiet man šo vaļsirdību, mans draugs; es nevēlos aizskart kardināla vārdu un vienmēr esmu cienījis jūsu viedokli: vai tiešām arī jūs esat uzticīgs šim cilvēkam?

— D'Artanjans atrodas dienestā, — teica Atoss, — viņš ir karavīrs un pakļaujas esošajai varai. D'Artanjans nav bagāts, un viņam jāiztiek no savas letnanta algas. Tādi bagātnieki, kā jūs, milord, Francijā ir retums.

— Diemžēl! — teica lords Vinters. — Pašlaik esmu tikpat nabags, vai pat vēl nabadzīgāks par viņu. Bel atgriezīsimies pie jums.

— Labi. Jūs gribat zināt vai esmu mazarīnists? Nē, tūkstoškārt, nē. Jums jāpiedod mana vaļsirdība, milord.

Lords Vinters piecēlās un cieši apskāva Atosu.

— Pateicos jums, grāf, — viņš teica, — pateicos par šo prieka vēsti. Jūs redzat, ka esmu laimīgs, un gandrīz vai kļuvu jaunāks no prieka. Jā, tātad, jūs neesat mazarīnists? Lieliski. Bet, vispār, citādi nemaz nevarēja būt. Bet piedodiet man vēl vienu jautājumu: vai jūs esat brīvs?

— Ko jūs saprotat ar vārdu brīvs?

— Es jautāju: vai jūs neesat precējies?

— Ak, lūk, kas! Nē! — Atoss smaidot atbildēja.

— Šis jaunais cilvēks ir tik skaists, tik smalks un elegants…

— Viņš ir mans audzēknis, kurš nepazīst savu tēvu.

— Lieliski. Jūs arvien vēl esat tas pats Atoss, augstsirdīgs un cildens.

— Ko jūs vēlējāties man jautāt, milord?

— Portoss un Aramiss vēl arvien ir jūsu draugi?

— Un d'Artanjans arī, milord. Mēs tāpat kā iepriekš esam četri draugi, viens otram uzticīgi. Bet, kad lieta nonāk līdz tam, vai kalpot kardinālam, vai cīnīties pret viņu, jeb, citādi sakot, būt mazarīnislam vai fronderistam, mēs paliekam divatā.

— Aramiss ir d'Artanjana pusē? — jaulāja lords Vinters.

— Nē, — Atoss atbildēja, — Aramiss pagodina mani, piekrizdams ma­niem uzskatiem.

— Vai jūs varēlu sarīkot man tikšanos ar jūsu draugu, kurš bija tik mīļš un gudrs?

— Protams, kad vien jūs vēlēsities.

— Viņš ir izmainījies?

— Viņš ir kļuvis par abatu, tas arī viss.

— Jūs mani biedējat. Viņa slāvokis, laikam, liek viņam attiekties no visādiem riskantiem pasākumiem.

— Gluži otrādi, — teica Aloss smaidīdams, — kopš viņš kļuvis par abatu, viņš ir vēl vairāk līdzīgs musketierim, nekā agrāk. Jūs ieraudzīsi! īstu bruņinieku Galaoru. Gribat, cs aizsūtīšu pēc viņa Raulu?

— Pateicos jums, grāf, šai stundā viņš var nebūl mājās, bet, ja jūs uzskatāst, ka varat galvot par viņu…

— Kā par sevi pašu.

— Vai jūs nebūlu ar mieru viņu alvest rīt pulkstens desmitos no rīta uz Luvras liltu?

— Jā! — smaidot atbildēja Aloss. — Jums ir kāda divkauja?

— Jā, grāf, un lieliska divkauja, kurā, es ceru piedalīsities arī jūs.

— Kurp mēs iesim, milord?

— Pie viņas augstības Anglijas karalienes, kura man uzdeva jūs stādīt viņai priekšā, grāf.

— Viņas augstība mani pazīst?

— Es jūs pazīstu.

— Tā gan ir mīkla, — noteica Atoss. — Bel vienalga, ja jūs zināt, kā to var atminēt, man ar to pietiek. Vai jūs neizrādītu man pagodinājumu, pavakariņodams kopā ar mani, milord?

— Pateicos jums, grāf, — atbildēja lords Vinters. — Atzīstos, ka šī jaunā cilvēka apmeklējums man laupīja visu ēstgribu un, iespējams, aizdzīs ari manu miegu. Ar kādu mērķi viņš ieradies Francijā? Katrā gadījumā, ne jau nu tādēļ, lai satiktos šeit ar mani, jo viņš nevarēja zināt par manu ceļojumu, šis jaunais cilvēks mani biedē, es no viņa gaidu likai asinsdarbus.

— Bet ko viņš dara Anglijā?

.— Viņš ir viens no Olivera Kromvela sekretāriem un viņa piekritējs.

— Kas viņu saista pie Kromvela? Viņa tēvs un māte bija katoļi.

— Naids, ko viņš izjūt pret karali.

— Pret karali?..

— Jā, karalis pasludināja viņu par ārlaulībā dzimušu, atņēma viņa īpašumus un aizliedza saukties par Vinteru.

— Kā tad viņš tagad sevi sauc?

— Mordaunts.

— Puritānis, pēkšņi, pārģērbts par mūku, vienatnē ceļo pa Franciju!

— Pārģērbts par mūku, jūs sakāt?

— Jā, jūs to nezinājāt?

— Es zinu tikai to, ko viņš man pateica.

— Jā, tieši šādā tērpā viņš pieņēma grēksūdzi, — lai Dievs man piedod, ja es zaimoju, — Betinas bendes grēksūdzi.

— Tagad es visu saprotu: viņu sūtīja Kromvels.

— Pie kā?

— Pie Mazarīni. Un karaliene pareizi uzminēja, ka mēs esam apsteigti. Tagad man viss ir skaidrs. Uz. redzēšanos, grāf, līdz ritam.

— Nakts ir tumša, — teica Atoss, redzot, ka lords Vinters ir satraukts vairāk, nekā gribētu to parādīt, — bet jums varbūt, nav līdzi kalpu?

— Ar mani ir Tonijs, labs puisis, kaut arī vientiesīgs.

— Ei, Oliven, Grimo, Blezuā, paņemiet musketes un pasauciet vikonta kungu.

Blezuā bija liela auguma puisis, pa pusei sulainis, pa pusei zemnieks, kuru mēs redzējām Braželona pilī, kad viņš paziņoja par pusdienām; Atoss deva viņam iesauku pēc viņa dzimtenes nosaukuma.

Pēc mirkļa ienāca Rauls.

— Vikont, — teiea Atoss, — jūs pavadīsit milordu līdz viņa viesnīcai. Neļaujiet viņam pietuvoties nevienam cilvēkam.

— O, grāf, — teica lords Vinters, — par ! ko jūs mani uzskatāt!

— Par ārzemnieku, kurš nepazīst Parīzi, — atbildēja Atoss, — un kuram vikonts parādīs ceļu.

Lords Vinters paspieda viņam roku.

— Grimo, — Atoss teica pēc tam, — tu iesi pa priekšu, un piesargies no mūka.

Grimo nodrebēja, tad pamāja ar galvu un sāka gaidīt, kad būs jādodas ceļā, ar mēmu daiļrunību glaudot savas musketes stobru.

— Līdz rītam, grāf, — teica lords Vinters.

— Līdz rītam, milord.

Nelielā cilvēku grupiņa devās uz Sen-Luī ielas pusi. Pie katras blāvas uguntiņas parādīšanās Olivens trīcēja, kā bailīgais vergs Sozijs, kuru Plavts aprakstīja savā darbā „Amfitriona". Blezuā bija diezgan mierīgs, jo uzskatīja, ka nekādas briesmas nav gaidāmas. Tonijs, kurš ne vārda nemācēja franciski, gāja klusēdams, skatoties visapkārt.