Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Kundze, — viņš teica, — es atvedu jums vēstuli no mana drauga de Hiša, kurš teica man, ka viņam ir tas gods būt jūsu uzticamo kalpu vidū. Šī vēstule satur svarīgas ziņas, kā arī viņa dziļās cieņas apliecinājumu.

Dzirdot grāfa de Hiša vārdus, sārtums pārklāja jaunās princeses vaigus. Karaliene stingri paskatījās uz meitu.

— Jūs taču teicāt man, ka vēstule ir no maršala de Grammona, Henrietta? — viņa teica.

— Es tā domāju, jūsu augstība, — tikko dzirdami teica princese.

— Tā ir mana vaina, jūsu augstība, — teica Rauls, — es tiešām liku teikt, ka esmu ieradies no maršala de Grammona. Bet viņš ir ievainots labajā rokā, tāpēc nevarēja pats uzrakstīt šo vēstuli. Grāfs de Hišs bija viņam par sekretāru.

— Tātad bija kauja? — jautāja karaliene, ar zīmi pamādama Raulam, lai viņš pieceļas.

— Jā, jūsu augstība, — atbildēja jaunais cilvēks, sniedzot vēstuli klāt pienākušajam lordam Vinteram, kurš to, savukārt, nodeva karalienei.

Izdzirdot, ka notikusi kauja, jaunā princese pat atvēra muti, lai uzdotu jautājumu, kurš, bez šaubām, viņu ļoti nomocīja, bet atturējās, likai sārtums no viņas sejas nozuda.

Karaliene pamanīja meitas satraukumu, un mātes sirds, acīmredzot, visu saprata, jo viņa atkal griezās pie Raula.

— Vai ar jauno grāfu dc Hišu nav notikusi nekāda nelaime? — viņa jautāja. — Jo viņš ir ne tikai viens no mūsu uzticamajiem kalpiem, kā viņš jums teica, bet arī viens no mūsu draugiem.

— Nē, jūsu augstība, — atbildēja Rauls, — gluži otrādi, šajās dienās viņš ieguva slavu un izpelnījās paaugstinājumu: pals princis viņu apkampa kaujas laukā.

Princese sāka sist plaukstas, bet tūdaļ pat nokaunējās par tik atklātu savu prieka izpausmi, aizgriezās un nolieca galvu pie vāzes ar rozēm, izliekoties, ka ieelpo to smaržu.

— Paskatīsimies, ko mums raksta grāfs, — teica karaliene.

— Man bija tas gods ziņot jūsu augstībai, ka viņš raksta sava tēva vārdā.

— Jā, kungs.

Karaliene atplēsa vēstuli un skaļi lasīja:

„Jūsu augstība!

Tā kā ievainojums labajā rokā liedz man rakstīt, es jums rakstu ar sava dēla roku, kurš, kā jūs zināt, ir tikpat uzticams jūsu kalps, kā viņa tēvs. Paziņoju jums, ka mēs esam uzvarējuši kauju pie Lansē. Šī uzvara, acīmredzot, palielinās Mazarini un karalienes ietekmi Eiropā. Lai jūsu augstība, ja tikai jūs vēlētos uzklausīt manu padomu, izmanto šo apstākli, lai panāktu no mūsu valdības palīdzību, kura tik ļoti vajadzīga jūsu laulātajam draugam. Vikonts de Braželons, kuram būs gods pasniegt jums Šo vēstuli, ir mana dēla draugs, kurš nesen, kā man ziņoja, izglāba viņam dzīvību. Tas ir augstmanis, kuram jūsu augstība var uzticēties, ja jūs vēlēsities nodot man kādu mutisku vai rakstisku pavēli.

Man ir tas gods paliki jums vienmēr uzticamam. Ar dziļu cieņu

Maršals de Grammons".

Kad karaliene lasīja vēstulē to vietu, kur bija teikts par pakalpojumu, ko Rauls bija veicis grāfam de Hišam, viņa nevarēja noturēties, nepaskatī­jusies uz jaunās princeses pusi, un pamanīja, kā viņ^s acis pazibēja bezgalī­gas pateicība. Nebija nekādu šaubu: Čārlza I meita mīlēja viņa draugu.

— Kauja pie Lansē ir uzvarēta! — teica karaliene. — Cik viņi ir laimīgi: viņi uzvarēja kaujā! Jā, maršalam de Grammonam taisnība, tas uzlabos Francijas stāvokli, taču es baidos, ka tas nekādi nepalīdzēs mums; drīzāk, varbūt, kaitēs! Jūs atvedāt man jaunas ziņas, kungs, — turpināja karaliene, — un es esmu ļoti pateicīga par tām, kā arī par to, *ka jūs tā steidzāties man tās piegādāt. Bez jums, bez šis vēstules, cs tās uzzinātu tikai rīt, bet varbūt tikai parīt, uzzinātu pēdējā visā Parīzē.

— Jūsu augstība, — teica Rauls, - Luvra - otrā pils, kur saņemta šī ziņa. Vēl neviens nezin par kauju. Es apsolīju grāfam de Hišam nodot jums vēstuli pirms, es apkampju savu aizgādni.

— Jūsu aizgādnis ir de Braželons? — jautāja lords Vinters. — Es kādreiz pazinu vienu de Bražclonu, vai viņš vēl ir dzīvs?

— Nē, kungs, viņš ir miris, un tieši no viņa mans aizgādnis, būdams viņa radinieks, mantoja šo zemi un vārdu.

— Bet kā sauc jūsu aizgādni? — jautāja karaliene, neviļus sākdama interesēties par jaunekli.

— Grāfs de La Fērs, jūsu augstība, - atbildēja jaunais cilvēks, palokoties karalienei.

Lords Vinters no pārsteiguma nodrebēja, bet karaliene priecīgi paskatījās uz viņu.

— Grāfs dc La Fērs! — viņa iesaucās. — O, kungs, vai tas nebija vārds, kuru jūs minējāt?

Vinters neticēja savām ausim.

— Grāfs de La Fērs! — viņš iesaueās. — Kungs, atbildiet man, lūdzu jūs: vai las ir tas pals augstmanis, kuru es kādreiz pazinu? Skaists un drosmīgs, viņš kādreiz dienēja Luī XIII musketieros, un tagad viņam varētu būl apmēram četrdesmit septiņi vai četrdesmit astoņi gadi.

— Jā, kungs, tieši tā.

— Vai viņš nedienēja zem izdomāta vārda?

— Jā, viņu sauca Aloss. Vēl nesen dzirdēju, kā viņa draugs d'Artanjans nosauca viņu šajā vārdā.

— Tas ir viņš, jūsu augstība, las ir viņš! Paldies Dievam! Vai viņš vēl ir Parīzē? — lords Vinters jautāja Raulam.

Tad, pagriezies pret karalieni, leica:

— Ceriet, ceriet — visas viņpasaules parādības ir mūsu pusē, ja reiz tās palīdz mums tādā brīnumainā kārtā atrast šo drosmīgo augstmani. Kur dzīvo šis kungs? Sakiet, es jūs lūdzu.

— Grāfs dc La Fērs dzīvo Henēgo ielā, viesnīcā „Lielais Saris".

— Pateicos jums, kungs. Brīdiniet šo cienījamo draugu, lai viņš būtu mājās: es drīz ieradīšos, lai viņu apskautu.

— Kungs, es ar prieku izpildīšu jūsu lūgumu, ja viņas augstība vēlēsies mani atlaist.

— Ejiet vikont dc Braželon, — teica karaliene, — un esiet drošs par mūsu labvēlību prel jums.

Rauls goddevīgi noliecās karalienes un princeses priekšā, paklanījās lordam de Vinteram un izgāja.

Karaliene un lords Vinicrs vēl mirkli sarunājās pusbalsī, lai jaunā princese nevarētu dzirdēt viņu sarunu, taču šī piesardzība bija pilnīgi veltīga, jo princese bija nogrimusi savās domās.

Kad Lords Vinters gribēja doties projām, karaliene viņam teiea:

— Klausieties, milord, es saglabāju šo briljanta krustu, kurš man palicis mantojumā no mātes, un šo Svētā Maikla zvaigzni, ko saņēmu no sava vīra. Es zvērēju, ka labāk miršu badu, nekā kādreiz šķiršos no šīm lietām. Bet lagad, kad šīs dārglietas varētu ļoli noderēt manam laulātajam draugam un viņa aizstāvjiem, man tās ir jāziedo viņiem. Ņemiet tās un, ja jūsu pasākumam būs nepieciešama nauda, pārdodiet tās bez svārstīšanās, milord. Bet, ja jūs atradīsit iespēju tās saglabāt, tad ziniet, milord, es to uzskatīšu par vislielāko pakalpojumu, kādu vien var izdarīt karalienei augstmanis, un tas, kurš labklājības dienās man atnesīs tās atpakaļ, iegūdams manu un manu bērnu svētību.

— Jūsu augstība, — atbildēja lords Vinters, — jūs varat uz mani paļauties, kā uz. visuzticamāko jūsu draugu un jūsu kalpu. Es nekavējoši aiznesīšu drošā vielā šīs dārglietas, kuras es nekad nebūtu no jums pieņēmis, ja vien mums būtu kaut kas atlicis no mūsu īpašumiem. Visas mūsu muižas ir konfiscētas, skaidrā nauda ir izbeigusies, un mēs esam spiesti pārdot pēdējo, kas mums pieder. Pēc stundas cs būšu pie grāfa de La Fēra, un rīt, jūsu augstība, jūs saņemsit apstiprinošu atbildi.

Karaliene pasniedza lordam Vinteram roku, kuru viņš godbijīgi noskūpstīja. Tad viņa pagriezās pret princesi.