Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Nu kā, jūsu augstība? — jautāja lords Vinters, kad karaliene bija izraidījusi ārā savus kalpus.

— Notika tas, ko es biju paredzējusi, milord.

— Viņš atsakās?

— Vai tad es jums neteicu to iepriekš?

— Kardināls atsakās pieņēmi karali, Francija atsaka viesmīlību nelaimīgam valdniekam! Tas ir nedzirdēti, jūsu augstība!

— Es neteicu — Francija, milord, es teicu — kardināls; bet viņš nav pat francūzis.

— Bel karaliene, vai jūs viņu redzējāt?

— Tas būlu bijis pilnīgi veltīgi, — teica karaliene Henrietta, skumji šūpodama galvu, — karaliene nekad nepateiks „jā", ja kardināls būs pateicis „nē". Vai tad jūs nezināt, ka šis itālietis vada visus valsts darījumus un lietas, kā iekšējās, tā ārējās? Teikšu jums vēl kaut ko: es nemaz nebrīnītos, ja uzzinātu, ka Kromvels ir mūs apsteidzis. Kardināls izskatījās apmulsis, runādams ar mani, taču pie atteikuma viņš turējās stingri. Un vēl, vai jūs ievērojāt šo rosību, skraidīšanu, šīs satrauktās sejas Palc-Rojāla pilī? Vai tikai nav saņemtas kādas ziņas, milord?

— Tikai ne no Anglijas, jūsu augstība. Es tā steidzos, ka, domāju, mani nebija iespējams apsteigt. Es izbraucu tikai pirms trīs dienām, brīnumainā kārtā tiku cauri puritāņu armijai un mēs abi ar manu kalpu Toniju braucām ar pasta zirgiem, bet šos mēs nopirkām Šeit, Parīzē. Bez tam, lai iesāklu kaut ko nopietnu, karalis pagaidīs jūsu augstības atbildi, par to esmu pārliecināts.

— Jūs viņam paziņojiet, milord, — skumji teica karaliene, — ka es neko nespēju izdarīt viņa labā, ka esmu cietusi ne mazāk kā viņš, varbūt, pat vairāk, un esmu spiesta ēst sausu maizi izsūlījumā un lūgt viesmīlību viltus draugiem, kuri smejas par manām asarām, bet karalim nāksies ziedot savu dzīvību un mirt, kā tas pienākas karalim. Es braukšu pie viņa un miršu kopā ar viņu.

— Jūsu augstība, — iesaucās lords Vinters, — jūsu padodaties izmisumam! Varbūt mums vēl ir cerības.

— Mums nav vairs draugu, milord. Visā pasaulē man cita drauga, kā vienīgi jūs. Mans Dievs! Mans Dievs! — iesaucās Henrietta, paceldama acis prel debesīm. — Vai tiešām tu esi paņēmis visas cēlās sirdis, kādas vien bija uz šīs zemes?

— Ceru, ka nē, jūsu augstība, — domīgi atbildēja lords Vinters, — es jau teicu jums par četriem draugiem.

— Bet ko var izdarīt četri cilvēki?

— Cctri uzticīgi cilvēki, četri cilvēki, kuri gatavi mirt, var izdarīt ļoti daudz, ticiet man, jūsu augstība, un tie, par kuriem es runāju, kādreiz .izdarīja ļoti daudz.

— Kur tad ir šie četri cilvēki?

— Lūk, tieši lo es arī nezinu. Jau vairāk kā divdesmit gadus, kopš mēs neesam redzējušies, bel katru reizi, kad karalis bija briesmās, es domāju tikai par viņiem.

— Šie cilvēki bija jūsu draugi?

— Viens no viņiem lurēja rokās manu dzīvību un dāvāja man lo. Es nezinu, vai viņš ir palicis mans draugs, bet es, vismaz, kopš tā laika esmu viņa draugs.

— Vai šie ļaudis ir Francijā, milord?

— Domāju, ka jā.

— Nosauciet viņus. Varbūt, esmu dzirdējusi viņu vārdus un palīdzēšu jums viņus atrast.

— Vienu no viņiem sauc šcvaļjē d'Artanjans.

— (), milord, ja es nekļūdos viņš ir gvardes leitnants. Es dzirdēju šo vārdu, bet esiet ar viņu uzmanīgs: es baidos, ka viņš ir uzticīgs kardinālam.

— Tā būtu liela nelaime, — teica lords Vinters, gadrīz vai jādomā, ka mēs esam nolādēti.

— Bet pārējie, — teica karaliene, pieķerdamās pie šī pēdējā salmiņa, — trīs pārējie, milord…

— Otru vārdu es dzirdēju gadījuma pēc, jo, pirms cīnīties ar mums, šie četri galminieki nosauca mums savus vārdus. Otru sauca grāfs de La Fērs. Kas attiecas uz pārējiem diviem, tad, tā kā cs pieradu viņus saukt izdomātos vārdos, tad ātri vien aizmirsu īstos.

— Mans Dievs! Un mums tik ļoti būtu nepieciešams viņus atrast, — teica karaliene, — ja jūs reiz. sakāt, ka šie cienījamie augstmaņi būtu varējuši būt noderīgi karalim.

— O, jā! — iesaucās lords Vinters. — Tie ir tie paši cilvēki. Uzklausiet mani, jūsu augstība, un pacentieties atcerēties, vai kādreiz neesat dzirdējusi par lo, kā Austrijas Anna lika izglābta no vislielākajām briesmām, kādas vien var piemeklēt karalieni?

— Jā, kad viņai bija mīlas intriga ar Bekingemu, bija kaul kāds notikums ar briljantiem.

— Pilnīgi pareizi. Šie cilvēki toreiz arī izglāba karalieni. Neviļus var rūgti pasmaidīt, iedomājoties, ka šo cilvēku vārdi jums nav pazīstami, tad likai lāpēc, ka par tiem ir aizmirsusi pati karaliene, karaliene, kurai būtu bijis jāieceļ viņus par valsts pirmajiem augstmaņiem.

— Vajag viņus atrast, milord. Bel ko var izdarīt čelri cilvēki, vai, pareizāk (rīs? Atkārtoju jums, ka ar d'Artanjana kungu nevar rēķināties.

— Par vienu varonīgu zobenu būs mazāk, bet mums atliek vēl trīs, neskaitot manu. Četri uzticami cilvēki būs kopā ar karali, lai sargātu viņu no ienaidniekiem, atbalstītu kaujas laukā, palīdzētu ar padomiem, pavadītu, ja nāktos bēgt, — las ir pietiekami, protams, nevis, lai viņš kļūtu par uzvarētāju, bel, lai glābtu viņu, ja viņš tiks uzvarēts un palīdzētu viņam likt pāri jūrai. Lai ko teiktu Mazarīni, bet, sasniedzis Francijas krastus, jūsu karaliskais laulātais draugs atradīs pajumti, kā to vētrā atrod jūras putni.

— Meklējiet, milord, meklējiet šos augstmaņus, un, ja jūs viņus atradīsit, ja viņi piekritīs kopā ar jums doties uz Angliju, es dāvāšu katram pa hercogistei, tajā dienā, kad mēs atgūsim troni un zeltu, lai atgūtu Vailhollas pili. Meklējiet, milord, meklējiet, es jūs lūdzu!

— Es labprāt būtu viņus meklējis, jūsu augstība, — atbildēja lords Vinters, — un, bez šaubām, atrastu, bet man ir ļoli maz laika. Jūsu augstība, jūs, protams, atceraties, ka karalis ļoti gaida jūsu atbildi, un gaida to ar trīsām.

— Ja tā — mums pienācis gals! — izmisusi iesaucās karaliene.

Šajā mirklī atvērās durvis un parādījās princese Henrietta. Viņu ieraugot, karaliene ar mātes varonību, atrada sevī spēku apspiest asaras un ar zīmi lika lordam Vintcram mainīt sarunas tēmu.

Lai kā viņa centās slēpt saviļņojumu, jaunajai meitenei tas nepalika nepamanīts. Viņa apstājās uz sliekšņa, nopūtās un griezās pie mātes:

— Kāpēc jūs vienmēr raudat, māmiņ?

Karaliene centās pasmaidīt.

— Lūk, milord, — teica viņa atbildes vielā, — es tomēr esmu kaut ko ieguvusi, kopš esmu pārstājusi būt par karalieni: mani bērni tagad mani sauc par māti, nevis par valdnieci.

Tad viņa griezās pie meitas.

— Ko jūs vēlaties, Henrietta? — viņa jautāja.

— Māt, kāds jātnieks tikko kā ieradās Luvrā un lūdz jūsu augstības atļauju apmeklēt jūs; viņš ir ieradies no prinča armijas un viņam ir vēstule jums no maršala dc Grammona.

— Ak, — karaliene vērsās pie lorda Vintera, — tas ir viens no mums uzticamiem cilvēkiem. Bet jūs ievērojāt, dārgais milord, cik slikti viņš kalpo. Manai meitai pašai jāpiesaka apmeklētājs un pašai tas jāieved.!

— Jūsu augstība, saudzējiet, — teica lords Vinters, — jūsu laužat manu sirdi.

— Kas ir šis jātnieks, Henrietta?

— Es viņu redzēju pa logu; las ir jauns cilvēks gadus sešpadsmit vecs, viņu sauc vikonts de Braželons.

Karaliene smaidot pamāja ar galvu. Jaunā princese atvēra durvis, un uz sliekšņa parādījās Rauls.

Viņš paspēra trīs soļus uz karalienes pusi, tad nometās uz viena ceļa viņas priekšā.