Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Olivers Kromvels".

— Mordaunta kungs, — teica kardināls skaļā balsī, it kā tādēļ, lai pamodinātu aizsapņojušos sūtni, — mana atbilde būs daudz apmicrinošāka ģenerālim Kromvelam, ja es arī būšu pārliecināts, ka par to neviens cits neuzzinās. Gaidiet atbildi Buloņā un dodaties uz turieni rīt no rīta.

— Es jums to apsolu, monsinjor, — atbildēja Mordaunts. — Bet cik dienas man būs jāgaida atbilde no jūsu eminences?

— Ja jūs to nesaņemsit desmit dienu laikā, tad varat doties projām.

Mordaunts paklanījās.

— Es vēl nepabeidzu, kungs, — teica Mazarīni. — Jūsu dzīves stāsts mani ļoti aizkustināja, bez tam, ģenerāļa Kromvela vēstule apstiprina jūs kā uzticības sūtni, un manās acīs jūs esat ļoti nozīmīga un svarīga persona. Vēlreiz vēlos jums jaulāt: vai spēju personīgi jums kaut kā palīdzēt?

Mordaunts mirkli padomāja, acīmredzot šauboties, tad izšķīrās kaut ko atbildēt, taču šajā mirklī ienāca Bcrnuīns, kurš noliecās pie kardināla un pačukstēja viņam:

— Monsinjor, karaliene Henrietta kāda angļu augstmaņa pavadībā tikko kā ieradās Pale-Rojāla pilī.

Mazarīni salēcās krēslā; las nepalika nepamanīts jaunajam cilvēkam, kas lika viņam atturēties no lūguma.

— Kungs, — teica viņam kardināls, — jūs saprotat mani, vai ne? Es nozīmēju jums Buloņu, jo man likās, ka franču pilsētas izvēle jums ir vienaldzīga. Ja jūs dodat priekšroku citai pilsētai, nosauciet to. Taču jūs viegli sapratīsit, ka, būdams pakļauts dažādām ietekmēm, no kurām es i/vairos, pateicoties piesardzībai, es vēlētos, lai par jūsu atrašanos Parīzē neviens neuzzinātu.

— Es tūlīt aizbraukšu, monsinjor, — teica Mordaunts, jau sperot soļus uz to durvju pusi, pa kurām bija ienācis.

— Nē, ne tur, ne tur! — steidzīgi iesaucās kardināls. — Izejiet, lūdzu, caur šo galeriju, no tās jūs viegli nokļūsit uz kāpnēm. Es vēlētos, lai neviens neredz, kā jūs aizejat, ja gribam, lai mūsu saruna paliktu noslēpumā.

Mordaunts sekoja Bcrnuīnam, kurš viņu pavadīja uz blakus esošo zāli un nodeva tālāk kurjeram, kurš aizveda līdz durvīm pa kurām varēja iziet ārā.

Bcrnuīns steidzās atgriezties pie sava kunga, lai varētu ievest kabinetā karalieni Hcnricttu, kura jau nāca pa stikla galeriju.

Kardināls piecēlās un steidzīgi panāca pretī angļu karalienei. Viņš to sagaidīja blakus kabinetam stiklotās galerijas vidū.

Mazarīni daudz labprātāk parādīja savu goddevību karalienei, kura bija zaudējusi savu spožumu un svīlu, jo nevarēja ncjustics vainīgs par izrādīto skopumu un cietsirdību.

Lūdzēji māk piešķirt savai sejai jebkuru izteiksmi, un Anrī IV meita smaidīja, ejot pretī cilvēkam, kuru nicināja un neieredzēja.

„Saki viens cilvēks, — nodomāja Mazarīni, — kāda lēnprātīga seja! Vai tik viņa neatnāca aizņemties no manis naudu?"

Tā nodomājot, viņš uzmeta nemierīgu skatienu savas lādes vākam un pat pagrieza ar akmeni uz leju savu gredzenu, jo lieliskā briljanta spožums piesaistīja uzmanību viņa rokai, kura bija balta un skaista. Par nelaimi šim gredzenam nepiemita Higesa burvju gredzena spēks, kurš varēja padarīt tā īpašnieku neredzamu, kad vien viņš to pagrieza.

Bel Mazarīni ļoti gribēja šajā mirklī kļūl neredzams, jo nojauta, ka karaliene Henrietta ieradusies pie viņa ar lūgumu. Ja karaliene, pret kuru viņš bija izturējies tik dziļi nevērīgi un vienaldzīgi, tagad bija ieradusies ar smaidu uz lūpām, nevis ar draudiem, tad skaidrs, ka viņa ieradusies kā lūdzēja.

— Kardināla kungs, — teica karaliskā viešņa, — cs biju domājusi parunāt ar karalieni, manu māsu, bet lieta, kura mani atveda pie jums, ir saistīta ar politiku, tāpēc nolēmu, ka politika tomēr ir vīriešu pārziņā.

— Kundze, — atbildēja Mazarīni, — ticiet, mani dziļi samulsina jūsu augstības dotā glaimojošā priekšroka.

„Viņš ir pārāk laipns, — nodomāja karaliene, — vai tiešām viņš ir visu nojautis?"

Viņi iegāja kabinetā. Kardināls piedāvāja karalienei krēslu un, apsēdinājis viņu, teica:

— Pavēliet jūsu visgodbijīgākajam kalpam.

— Diemžēl, kungs, — iebilda karaliene, — esmu atradinājusies pavēlēt, bet iemācījusies lūgt. Es ierados pie jums ar lūgumu, un būšu bezgalīgi laimīga, ja spēsit to izpildīt.

— Es klausos, jūsu augstība, — teica Mazarīni.

— Kardināla kungs, — iesāka karaliene, — runa iet par iesākto karu, kuru ved mans laulātais draugs, karalis, pret saviem dumpīgajiem pavalstniekiem. Bet, varbūt, jūs nezināt, — piebilda karaliene ar skumju smaidu, — ka Anglija karo un, ka tuvākajā laikā cīņa kļūs izšķiroša?

— Es neko nezinu, jūsu augstība, — steidzīgi atbildēja kardināls, paraustī­dams plecus. — Diemžēl, mūsu iekšējie kari prasa visu manu laiku un uzmanību no tāda vāja un nespējīga ministra, kā es.

— Tādā gadījumā, kardināla kungs, varu jums paziņot, ka Čārlzs I, mans dzīvesbiedrs, gatavojas izšķirošai kaujai. Neveiksmes gadījumā (Mazarīni pagrozījās krēslā) — viss jāpatur prātā, — turpināja karaliene, — neveiksmes gadījumā viņš vēlas emigrēt uz Franciju un dzīvot kā privāta persona. Ko jūs par to teiksit?

Kardināls uzmanīgi noklausījās, un viņa sejā nepakustējās neviens muskulis vai vaibsts, kas varēlu nodot viņa jūtas. Viņa smaids palika nemainīgs: liekuļots un pieglaimīgs. Kad karaliene bija beigusi runāt, viņš teica savā pieglaimlgajā balsī:

— Jūsu augstība, vai jūs domājat, ka Francija, kurai pašai jāliek galā ar nemieriem, var glābt vai dot patvērumu ironi zaudējušam karalim? Kronis jau tā neturās stingri uz karaļa Luī XIV galvas. Vai viņam būs pa spēkam divkāršs smagums?

— Domāju, ka es nebiju pārāk apgrūtinoša, — pārtrauca karaliene ar rūgtu smaidu. - Es nelūdzu, lai manam dzīvesbiedram tiktu darīts kaut kas vairāk, kā bija izdarīts priekš manis. Jūs redzējāt, mēs csain ļoli pieticīgi valdnieki.

— O, jūs, — tā ir cita liela, — sicidzigi ierunājās kardināls, lai neļautu karalienei pabeigt teikumu. — Jūs esai Anrī IV meita, šī izcilā, diženā karaļa…

— Kas tomēr netraucē jums alteikl viesmīlību viņa znotam, vai ne tā, kungs?

— Bet jums būtu jāatceras, kungs, ka kādreiz šis izcilais, diženais karalis, būdams izraidīts tāpat, kā, varbūt, tiks izraidīts mans virs, lūdza palīdzību Anglijai, un Anglija viņam neatteica. Kaut ari karaliene Elizabete nebija viņa brāļameita.

— Peccato!* — iesaucās Mazarīni, šīs vienkāršās loģikas satriekts. — Jūsu augstība nesaprot mani un tāpēc nepareizi iztulko manus vārdus; tas notiek laikam tādēļ, ka es slikti runāju franciski.

— Runājiet itāliski. kungs. Karaliene Marija Mediči, mūsu māte, iemācīja mums šo valodu vēl pirn;s tam, kamēr kardināls, jūsu priekštecis, izsūtīja viņu trimdā. Ja šis izcilais, diženais karalis Anrī, par kuru jūs runājat, būtu bijis dzīvs, viņš būtu pārsteigts par to, ka tik dziļa cieņa var tikt apvienota ar līdzjūtības trūkumu prel viņa ģimeni.

Lielas sviedru lāses izspiedās uz Mazarīni pieres.

— O, šī cieņa un godbijiba ir tik liela un tik patiesa, jūsu augstība, — turpināja Mazarīni, neizmantojot karalienes atļauju mainīt valodu, — ka, ja karalis Čārlzs I, — lai Dievs viņu sargā no visām nelaimēm! — ierastos Francijā, tad cs piedāvātu viņam savu māju, savu personīgo māju. Bet, diemžēl, las būtu pārāk nedrošs patvērums. Kādreiz, tauta nodedzinās šo māju, tāpat kā nodedzināja maršala d'Ankra māju. Nabaga Končino Končīni! Bel viņš vēlēja Francijai tikai labu.