Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Jūsu augstība, — iebilda lords Vinters, paklanoties karalienei, — jūs parādal man pārāk lielu godu.

— Bet ko mēs darīsim, ja viņš atteiks, — teica karaliene Henrietta, apstādamās, — un karalis zaudēs kauju?

— Tad jūsu augstība atradīs mājvietu Holandē, kur, kā cs dzirdēju, atrodas vina majestāte Velsas princis.

— Vai karalis var paļauties uz to, ka viņam būs daudz tādu kalpu, kāds esat jūs, lai palīdzētu viņam glābties?

— Diemžēl, nav daudz, jūsu augstība, — teica lords Vinters, — bet mēs visu paredzējām, un cs ierados, lai iegūtu sabiedrotos Francijā.

— Sabiedrotos! — noteica karaliene, šūpodama galvu.

— Jūsu augstība, — iebilda lords Vinters, - ja tikai cs varētu atrast savus vecos draugus, tad es galvoju par viņiem un par labvēlīgu iznākumu.

— Labi, milord, — teica karaliene, ar lielām šaubām, kā cilvēks, kuru tik ļoti ilgi bija visi pametuši vienu. — Brauksim — un lai Dievs jūs dzird.

Karaliene apsēdās karietē. Lords Vinters uzsēdās zirgam mugurā un divu sulaiņu pavadībā, brauca viņai līdzi.

Tajā laikā, kad karaliene Henrietta izbrauca no karmelītu klostera, dodoties uz Pale-Rojāla pili, kāds jātnieks nokāpa no zirga pie karaļa pils vārtiem un paziņoja sardzei, ka viņam ir kaut kas svarīgs sakāms Mazarīni.

Kaut arī kardināls bija ļoti bailīgs cilvēks, viņš tomēr bija samērā viegli pieejams, jo tam bieži bija vajadzīgas ziņas no malas.

Patiesas grūtības sākās nc jau pie pirmajām durvīm; un arī pa otrajām vēl varēja viegli tikt cauri, bet toties pie trešajām, neskaitot sardzi un sulaiņus, vienmēr saglabāja modrību uzticamais Bcrnuīns, cerbers, kuru nevarēja iežēlināt ne ar kādiem vārdiem, un ari nevarēja noburt, kā pasakā, ne ar kā /aru, pat ne ar zelta.

Un lā, kairam, kurš lūdza vai pieprasīja audienci kardinālam, pie trešajām durvīm bija jāiztur īsta nopratināšana.

Jālnieks, piesējis savu zirgu pie sētas režģiem, uzkāpa augšā pa galvenajām kāpnēm un griezās pie pirmā sargkareivja pirmajā zālē.

— Ejiet tālāk, — viņš atbildēja, nepaceļot acis, jo sardzes viri bija aizņemti ar kāršu spēli, citi ar kauliņiem, bel visi jutās ļoti apmierināti ar radušos izdevību parādīt, ka sulaiņu pienākumi uz. viņiem neattiecās.

Svešinieks izgāja cauri nākamajai zālei. Šo zāli apsargāja musketieri un sulaiņi.

Svešinieks atkārtoja savu jautājumu.

— Vai jums ir papīrs, kurš dod tiesības uz audienci? — jautāja viens no galma sulaiņiem, pieejot klāt pie svešinieka.

— Man ir vēslule, bel ne no kardināla Mazarīni.

- Ejicl un palūdziet Bernuina kungu, — teica kalpotājs un atvēra durvis uz trešo istabu.

Vai nu nejauši šajā reizē, vai arī lā bija viņa parastā vieta, taču tieši aiz durvīm stāvēja pats Bcrnuīns, kurš, protams, bija visu dzirdējis.

— Kungs, cs esmu tas ko jūs meklējāt, — viņš teica. — No kā jums ir vēslule viņa eminencei?

— No ģenerāļa Olivera Kromvela, — atbildēja ienākušais svešinieks. — Paziņojiet to viņa eminencei un pajautājiet, vai viņš varēlu mani pieņemt.Viņš stāvēja ar drūmu un lepnu skatienu, kāds ir raksturīgs puritāņiem.

Bcrnuīns pētoši noskatīja jauno cilvēku no galvas līdz kājām, iegāja kardināla kabinetā un atstāstīja tam svešinieka vārdus.

— Cilvēks ar vēstuli no Olivera Kromvela? — pārjautāja Mazarīni. — Bel kā viņš izskatās?

— īsts anglis, monsinjor, gaišmaitains ar rudu nokrāsu, drīzāk gan ruds, ar zilpelēkām, gandrīz pelēkām acīm, augstprātības un nepiekāpības iemiesojums. ,

— Lai viņš nodod vēstuli.

— Monsinjors pieprasa viņam adresēto vēstuli, — leica Bernuins, atgriežoties no kabineta pieņemamajā telpā.

— Monsinjors saņems vēsluli likai no manām rokām, — atbildēja jaunais cilvēks, - bel, lai jūs varēlu pārliecināties, ka man patiešām ir viņam adresēta vēstule, lad skatieties, lūk, šeit lā ir.

Bcrnuīns apskatīja zīmogu un ieraudzīja, ka vēstule tiešām ir no Olivera Kromvela. Viņš pagriezās, lai p^r to visu paziņotu kardinālam.

— Sakiet vēl, — viņam teiea jaunais cilvēks, — ka cs neesmu parasts ziņnesis, bet gan ārkārtējais vēstnieks.

Bcrnuīns iegāja kabinetā un pēc dažiem mirkļiem atgriezās.

— Ienāciet, kungs, — viņš leica, atverot durvis.

Visa šī Bernuīna staigāšana uz priekšu un atpakaļ Mazarīni bija nepieciešama, lai atgūtos no uztraukuma, ko radīja ziņa par Olivera Kromvela vēstuli. Tomēr, neskatoties uz visu prāta asumu, viņš nevarēja pat iedomāties, kas varēja piespiest Kromvelu stāties ar viņu sakaros.

Jaunais cilvēks parādījās uz kabineta sliekšņa, vienā rokā turot vēstuli, bet otrā platmali.

Mazarīni piecēlās.

— Vai jums, kungs, - viņš leica, — ir man adresēls akredidēts raksts?

— Jā, lūk, las ir, monsinjor, — atbildēja jaunais cilvēks.

Mazarīni, paņēmis rokās vēstuli, to uzplēsa un izlasīja:

„Mordaunta kungs, kas ir viens no maniem sekretāriem, nodos jums

šo akreditācijas vēstuli viņa eminencei kardinālam Mazarīni Parīzē; bez visa lā, viņam ir vēl cita, konfedcnciāla rakstura vēslule viņa eminencei.

Olivers Kromvels".

— Lieliski, Mordaunta kungs, — leica Mazarīni, — padodiet man otru vēstuli, bel pals, lūdzu, sēžaties.

Jaunais cilvēks, izņēmis no kabatas otro vēstuli, pasniedza to Mazarīni un apsēdās.

Kardināls, savu domu pārņemts, paņēma otro vēstuli un kādu laiku to turēja vienkārši rokā, pat neatplēšot. Lai samulsinātu sūtni, viņš sāka, pēc sava ieraduma, lo izjautāl, savas pieredzes pārliecināts, ka reti kam izdodas kaut ko noslēpt no viņa, kad viņš sāk kaut ko jautāt, skaloties sarunu biedram acīs.

— Jūs esat ļoli jauns, Mordaunla kungs, — viņš teica, — grūtajai sūtņa lomai, kura ne vienmēr izdodas pat pašiem picrcdzējušākajiem diplomātiem.

— Monsinjor, man ir divdesmit irīs gadi, taču jūsu cmincnēc kļūdās, uzskatot mani par jaunu priekš šī amata. Es esmu vecāks par jums, kaut arī man pietrūkst jūsu gudrības.

— Ko tas nozīmē, kungs? — jautāja Mazarīni.

— Es saku, monsonjor, ka viens gads ciešanu jāuzskata par diviem, bet cs ciešu nu jau divdesmit gadus.

— Ak, lā, es saprotu, — teica Mazarīni, jums nav līdzekļu, jūs esat kļuvis nabadzīgs, vai nav tiesa?

„Bet pie sevis viņš nodomāja: "Tie angļu revolucionāri visi ir ubagi un neaptēsti tēviņi".

— Monsinjor, man bija jāsaņem īpašums sešu miljonu vērtībā, taču man to noņēma.

— Tātad jūs neesat vienkāršās kārtas? — jautāja Mazarīni izbrīnījies.

— Ja cs izmantotu savu titulu, es būtu lords; ja es sauktos savā vārdā, jūs dzirdētu vienu no visizcilākajiem vārdiem Anglijā.

— Kā tad jūs sauc?

— Mani sauc Mordaunts, — atbildēja jaunais cilvēks, paklanoties.

Mazarīni saprata, ka Kromvela sūtnis vēlās saglabāt savu inkognito.

Viņš dažas sekundes klusēja, skatīdamies uz sūtni ar vēl lielāku uzmanību,

nekā sākumā. Jaunais cilvēks likās pilnīgi bezkaislīgs.

„Velns lai parauj, šos puritāņus, — nodomāja Mazarīni, — viņi visi ir kā no akmens lēsti".

Pēc tanī viņš jautāja:

— Bet vai jums ir radinieki?

— Jā, viens, monsinjor.

— Viņš, protams, jums palīdz?

— Es trīs reizes biju ieradies pie viņa, lūdzot palīdzību, un Iris reizes viņš lika sulaiņiem mani padzīt.