Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Zvēru pie augstmaņa goda vārda, ka no sirds pasmiesimies, ja stāsts būs interesants un uzjautrinošs, — teica Atoss.

— Es sāku. De Befora kungs, sarunājoties ar vienu no prinča de Kondē draugiem, pastāstīja, kopš Mazarīni zaudējis kopēju valodu ar parlamentu, viņam iznācis saķerties ar Šavinjī, un, zinot Šavinjī pārāk lielo uzticību kardinālam, viņš, Befors, tuvs savos uzskatos vecajam kardinālam, pateica, ka ir izrēķinājies ar Šavinji. Sarunu biedrs, zinādams, ka de Befors ir karstgalvis un, patiešām, var savus vārdus uzreiz apstiprināt ar savu rīcību, aizbrauca un atstāstīja sarunu princim Kondē. Saruna tika atstāstīta draugiem un tā šis notikums kļuva zināms daudziem, rezultātā visi novērsās no Šavinjī. Šavinjī centās uzzināt šāda negatīva pagrieziena cēloni, kurš tik pēkšņi tika vērsts pret viņu, kamēr, beidzot, kāds draugs neatstāstīja viņam par sarunu ar de Beforu, un pārmeta Šavinjī, ka viņš pieļāvis aizvainojumus, kaut arī no prinča. „Bet kurš jums teica, ka Befors man ir iesitis?" — jautāja Šavinjī. „Viņš pats" — bija atbilde. Atrada Befora sarunu biedru, kurš apstiprināja šo vārdu patiesīgumu ar savu godavārdu. Šavinjī, izmisis par šādu apmelojumu, un neko nesaprazdams, paziņoja saviem draugiem, ka drīzāk nomiršot, nekā pacietīšot šādu apmelojumu. Viņš aizsūta pie de Befora divus savus sekundantus, lai uzzinātu, vai viņš patiešām ir teicis šos vārdus, ka viņš ir izrēķinājies Šavinjī. „Teicu un esmu ar mieru tos apstiprināt vienalga kad un kur, jo

lā ir taisnība", — atbildējis princis. „Monsinjor, — teica viens no sekun­dantiem, — atļaujiet atgādināt jūsu majestātei, ka sist, un vēl augstmanim, ir vienlīdzīgs negods abiem, kā tam, kurš saņēmis šo pliķi, kā arī tam, kurš iesitis. Ludviķis Trīspadsmitais nevēlējās, lai viņam kalpotu augstmaņi, vēlē­damies iecirst pliķus saviem sulaiņiem". — „Bet, — izbrīnījies teica dc Befors, — kuram bija iecirsti šie pliķi un kurš par tiem runā?" — „Bet jūs pats, monsinjor, paziņojāt, ka iesitāl ar…" — „Kam?" — „Šavinjī". — „Es?" - Vai tad jūs neteicāt? ka esat izrēķinājies ar viņu?" — „Teicu". - „Nu, bet viņš to noliedz". — „Vēl kas! Es slaveni ar viņu izrēķinājos. Un, lūk, mani vārdi, — teica hercogs de Befors, ar savu parasto lielmanību: — Šavinjī, jums liek izteikti vislielākie pārmetumi par palīdzību, kuru jūs sniedzat tādam blēdim kā Mazarīni. Jūs…" — „A, monsinjor, — iesaucās sekundants, — tagad es sapratu, ka jūs gribējāt teikt — atspēlējos?" — „Izrēķinājos, atspēlējos, vai nav vienalga, — vai tad viņiem nav viena un tā pati nozīme? Visi šie vārdu salikumi ir tik pedantiski".

Draugi krietni izsmējās par filoloģisko kļūdu, kuru pielaida Befors, un kura vārdi tik bieži tika nepareizi iztulkoti, ka iegāja tautas parunās.

Bija noteikts, ka partiju apspriešana ir nepieļaujama draugu vidū, bel d'Artanjans un Porloss var izsmiet prinčus, bel Atosam un Aramisam lika las gods izsmiet Mazarīni.

— Patiešām, kungi, — leica d'Artanjans, griežoties pie Alosa un Aramisa, — jums ir pilnīgas tiesības nicināt Mazarīni, bet zvēru jums, ka

i arī viņš no savas puses ne visai jūs ieredz.

— Patiešām? — teica Atoss. — Ak, ja jūs man pateiktu, ka šis blēdis pazīst mani pēc vārda, tad es palūgtu mani pārkrustīt no jauna, lai mani neturētu aizdomās par mūsu pazīšanos.

— Viņš nepazīst jūs pēc vārda, bet pēc darbiem gan. Viņam ir zināms tas, ka, pagaidām, kardinālam nezināmi augstmaņi, ir palīdzējuši izbēgt de Bcfofam, un viņš liks tos sameklēt, par lo es varu galvot.

— Kam liks?

— Man.

— Jums?

— Jā, vēl šorīt viņš bija atsūtījis pēc manis, lai pajautātu, vai es neesmu kaut ko uzzinājis.

— Par šiem augstmaņiem?

— Jā.

— Un ko jūs viņam atbildjāt?

-. Ka es vēl neko neesmu uzzinājis, toties man ir sarunātas vakariņas ar diviem cilvēkiem, kuri varēs man pastāstīt kaut ko jaunu.

— Tā arī pateicāt? - iesaucās Portoss, un visa viņa seja izplūda vienā lielā smaidā. — Bravo! Un jums nemaz nav bail, Atos?

— Nē, — atbildēja Atoss. — Es nebaidos Mazarīni.

— Ko tad jūs baidāties? Sakiet, — jautāja Aramiss.

— Vismaz, pašlaik, neko.

— Bet pagātnē? — jautāja Portoss.

— Pagātnē - tā ir cita lieta, — noteica Atoss, nopūzdamies. — Pagātnē un nākotnē.

— Jūs baidāties par jūsu Raulu? — jautāja Aramiss.

— Pietiks! — iesaucās d'Artanjans. - Pirmajā kaujā neviens neiet bojā.

— Ne arī otrajā, — teica Aramiss.

— Ne arī trešajā, — piebilda Portoss. — Starp citu pat mirušie dažreiz augšāmceļas: pierādījums — mūsu klātbūtne šeit.

— Nē, kungi, — teica Atoss, — nc Rauls mani uztrauc, viņš, ceru, uzvedīsies tā, kā klājas īstam augstmanim; un pat, ja viņš kritīs, tad ar godu. Bet, lūk, kas par lietu, ja ar viņu notiks nelaime, tad…

Atoss noslaucīja savu bālo pieri.

— Tad?.. — jautāja Aramiss.

— Tad es redzēšu, ka tā ir atriebība.

— A, — noteica d'Artanjans, — es saprotu, ko jūs vēlējāties ar to pateikt.

— Es arī, — teica Aramis. — Bet tikai par to nevajag domāt, Atos: kas pagājis, tas pagājis.

— Es neko nesaprotu, — teica Portoss.

— Armantas notikums, — viņam iečukstēja d'Artanjans.

— Armantas notikums? - pārjautāja Portoss.

— Nu, atceraties milēdiju…

— Ak, jā, — teica Portoss, — es pavisam aizmirsu šo atgadījumu.

Atoss palūkojās uz viņu ar savu dziļdomīgo skatienu.

— Jūs par to aizmirsāt, Portos? — viņš jautāja.

— Goda vārds, aizmirsu, — atbildēja Portoss. — Tas bija tik sen.

— Tātad tas nemocīja jūsu sirdsapziņu?

— Nemaz! - iesaucās Portoss.

— Bet ko jūs teiksit, Aramis?

— Ja runājan par sirdsapziņu, tad šis jēdziens ir pārāk strīdīgs.

— Un jūs, d'Artanjan?

Atzīstos, kad es atceros tās drausmīgās dienas, tad es vispirms atceros nelaimīgi mirušo Bonasjē kundzi. Jā, — viņš nočukstēja, — es bieži

nožēloju šo veltīgo upuri, bet nekad mani nemoka sirdsapziņas pārmetumi par viņas slepkavas nāvi.

Aloss netieīgi pašūpoja galvu.

— Padomājiet par to, — viņam teica Aramiss, — ja jūs atzīstat Dieva sodu un viņa klātbūtni visos zemes notikumos, tad, tas nozīmē tikai vienu, ka šī sieviete netika sodīta pēc Dieva gribas. Mēs bijām tikai akli ieroči viņa rokās, tas arī ir viss.

— Bet brīva griba, Aramis?

— Bel ko dara tiesnesis? Viņam ir atļauts tiesāt vai žēlot un notiesāt bez sirdsapziņas pārmetumiem. Ko dara bende? Viņš ir savas rokas pavēlnieks un izpilda nāvessodu bez sirdsapziņas pārmetumiem.

— Bende… — nočukstēja Atoss, it kā atcerēdamies kaut ko.

— Es zinu, ka tas bija briesmīgi, — teica d'Artanjans, — bet, ja padomā, cik mēs nositām angļus, larošeliešus, spāņus un pat francūžus, kuri mums neizdarīja neko ļaunu, bet tikai tēmēja uz mums, un, vai nu aizšāva garām, vai krustoja ar mums zobenus mazāk veikli un veiksmīgi, nekā mēs, ja padomā par to visu, lad es, no savas puses, attaisnoju šīs sievietes nāvi, dodu savu godavārdu.

— Tagad, kad jūs man likāt visu atcerēties, — teica Portoss, — es pilnīgi acu priekšā redzu visu šo notikumu: inilēdija stāvēja, lūk, tur, kur tagad stāvat jūs, Atos (Atoss nobālēja); es stāvēju, lūk, tā, kā tagad d'Artan­jans. Man bija tik asss zobens, kā Damaskas duncis… Atcerieties, Aramis, jūs bieži saucāt šo zobenu par Balizarda… un zināt ko? Zvēru jums visiem trim, ja nebūtu gadījies tas Betinas bende… — liekas, ka viņš bija no Betinas?.. — jā, jā, tieši no Betinas… — jā, tad, lūk, es pats būtu nocirtis galvu šai nelietei, un mana roka nenodrebētu. Tā bija šausmīga sieviete.