Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Uzklausījis pirmos de Hiša vārdus un sapratis, no kurienes atskan šāvieni, princis visu saprata. Pretinieks, redzams, pārgāja Lisu pie Sen-Vcnānas un gāja uz Lansu, bez. šaubām, cerot iekarot šo pilsētu, lai nogrieztu franču armijai ceļu.

Bet cik liela ir ienaidnieka armija? Vai tur bija viens vai vairāki korpusi? Vai tas atkal nebija māņu gājiens?

Tāds bija prinča pēdējais jautājums, uz kuru de Hišs nevarēja atbildēt.

Bet tas bija ļoti svarīgs jautājums, un uz to princis visvairāk vēlējās saņemt atbildi, skaidru un tiešu atbildi.

Tad Rauls, pārvarējis pirmo kautrību, kura bija viņu pārņēmusi, ieraugot prinei, nolēma i/nākt priekšā.

— Vai jūs, monsinjor, neatļausit man pateikt dažus vārdus, kuri, varbūt, jūs apgaismos? — viņš jautāja.

Princis pagriezās pret viņu, un, ar vienu skatienu novērtēdams Raulu, pasmaidīja, redzēdams savā priekšā piecpadsmitgadīgu jaunekli.

— Protams, kungs, runājiet, — viņš teica, cenšoties nebūt tik ass un skaļš, it kā viņš runātu ar sievieti.

— Monsinjors varētu i/jautāt sagūstīto spāni, kuru mēs atvedām, — teica Rauls, nosarkdams.

— Jūs sagūstījāt spāni? — jautāja princis.

— Jā, monsinjor.

— Patiešām, — noteica de Hišs, — es par viņu pilnīgi aizmirsu.

— Tas ir pilnīgi saprotams, grāf, jo jūs viņu pats saņēmāt gūstā, — teica Rauls, smaidīdams.

Pie šiem glaimojošiem vārdiem, kuri lika adresēti viņa dēlam, vecais maršals alskalījās, ar pateicības pilnu skatienu, uz vikontu, bet princis pa to laiku iesaucās:

— Jaunais cilvēks pareizi domā, lai alved gūstekni!

Pēc tam viņš pasauca sānis de Hišu un sīki izjautāja, kā tika saņemts spānis gūstā, bet tāpat, kas ir šis jaunais cilvēks.

— Vikont, — viņš teica griežoties pie Raula, — izrādās jums ir vēstule no manas māsas, hercogienes de Longvilas, bet cs redzu, ka jūs devāt priekšroku rekomendēt pats sevi, dodot man labu padomu.

— Monsinjor, — teica Rauls, atkal nosarkdams, — es negribēju pār­traukt jūsu svarīgo sarunu ar grāfu. Lūk, vēstule.

— Labi, — teica princis, — jūs to man atdosit vēlāk, lagad ir atvests gūsteknis, nodarbosimies ar viņu, jo las pašlaik ir daudz, svarīgāks.

Tiešām atveda gūstekni.

Tas bija kāds no tiem algotņiem, kuru bija daudz lajā laikā, un kuri pārdeva savas asinis liem, kas vēlējās lās nopirkt, un kuru dzīve pagāja viltībās un uzbrukumos citiem cilvēkiem. No tā momenta, kopš viņš tika saņemts gūstā, viņš neizteica ne vārda, par cik gūstītāji pat nezināja, pie kādas tautības viņš pieder.

Princis paskatījās uz viņu ar izteiktu neuzticību.

— Pie kādas tautības jūs piederat?

Gūsteknis pateica dažus vārdus svešā valodā.

— Ahā! Liekas, ka viņš ir spānis. Vai jūs runājat spāniski, Grammon?

— Patiesību sakot, monsinjor, ļoli slikti.

— Bcl cs pavisam nerunāju, — smejoties atbildēja princis. — Kungi, — viņš teica, vēršoties pie apkārtējiem, — kurš runā spāniski? Viņš varēlu mums pārtulkot ko saka šis spānis.

— Es, — monsinjor, — teica Rauls.

— Bel, vai jūs ari runājat spāniski?

— Es domāju, ka pietiekami labi, lai varētu izpildīt jūsu pavēli dotajā brīdi.

Visu šo laiku gūsteknis stāvēja ar pilnīgi bezkaislīgu seju, it kā neko nesaprastu par ko iet runa.

— Monsinjors jautā, pie kādas tautības jūs piederat, — jautāja jaunais cilvēks tīrā kastīliešu dialektā.

— lch bin ein Deutcher,* — atbildēja gūsteknis.

— Ko viņš tur murmina? — jautāja princis. — Kas tā par jaunu murmi­nāšanu?

— Viņš runā vāciski, monsinjor, — teica Rauls. — Bel cs par to šaubos, jo viņam ir akcents un viņš nepareizi izrunā vārdus.

— Tātad jūs runājat arī vāciski? — jautāja princis.

— Jā, monsinjor, — atbildēja Rauls.

— Pietiekami, lai viņu izjautātu šajā valodā?

— Jā, monsinjor.

— Tādā gadījumā izjautājiet viņu.

Rauls sāja izjautāt gūstekni, kas apstiprināja viņa aizdomas. Gūsteknis nesaprata vai izlikās, ka nesaprot Raula jautājumus, bel Rauls arī slikti izprata viņa atbildes, kuras saturēja flāmu un elzasiešu dialektus. Bel, neskatoties uz gūstekņa pūlēm neatbildēt skaidri ne uz vienu jautājumu, Rauls tomēr, beidzot, pēc viņa izrunas saprata, pie kādas laulības viņš pieder.

— Jūs neesat spānis, — viņš leica, — jūs neesat vācietis, jūs esat itālietis.

Gūsteknis nodrēbēja un iekoda lūpā.

— Ak, to es saprotu lieliski, — teica princis Kondē, — un ja viņš ir itālietis, tad es viņu varu izjautāt pats. Pateicos jums, vikont, — lurpināja viņš, smejoties, — no šodienas es jūs ieceļu par savu tulku.

Bet gūsteknis bija tikpat mazrunīgs itāļu valodā, kā iepriekš citās valodās. Viņš gribēja vienu — neatbildēt ne uz vienu jautājumu, tāpēc izlikās, ka neko nezin: nedz skaitlisko sastāvu, ne komandējošo uzvārdus,, nedz uzbrukuma mērķus, nedz virzienu, kurā iet armija.

Vācietis

— Labi, — teica princis, kurš saprata iemeslu. — Šis cilvēks tika saņemts gūstā laupīšanas un slepkavības laikā. Viņš varēja glābt savu dzīvību, ja būtu atbildējis uz jautājumiem, bet viņš to nevēlējās. Aizvediet un nošaujiet viņu.

Aizejot līdz slieksnim, gūsteknis apstājās. Karavīri, paklausot dotajai pavēlei, gribēja viņu ar varu izgrūst ārā.

— Vienu mirklīti, — pēkšņi viņš teica tīrā franču valodā, — esmu gatavs atbildēt, monsinjor.

— Ahāl — iesaucās princis, iesmiedamies. — Es zināju, ka tā beigsies. Man zināmas metodes mēles atraisīšanai. Jaunie cilvēki, izmantojiet šo gājienu, kad paši būsit komandieri.

— Bet pie noteikuma, — turpināja gūsteknis, — ka jūsu majestāte dāvās man dzīvību.

— Augstmaņa goda vārds, — teica princis.

— Tādā gadījumā izjautājiet mani, monsinjor.

— Kurā vietā armija pārgāja Lisu?

— Starp Scn-Vcnanomu un Eromu.

— Kas komandē?

— Grāfs Fuonsaldanjī, ģenerālis Bcks un pats erclicrcogs.

— Kāds ir skaitliskais sastāvs?

— Astoņpadsmit tūkstoši cilvēku un trīsdesmit seši lielgabali.

— Kurp viņi dodas?

— Uz Lansu.

— Jūs redzējāt, kungi? — iesaucās princis -starodams priekā un, vēršoties pie maršala de Grammona un pārējiem virsniekiem.

— Jā, monsinjor, — teica maršals, — jūs uzminējāt visu, ko vien varējāt vēlēties.

— Pasauciet Le Piesī, Beljēvru, Vilkjē un d'Erlaku, — teica princis. — Sasauciet kopā armiju, kura atrodas Lisas otrajā pusē, un lai viņi ir kaujas gatavībā jau šonakt: rīt, domājams, mēs uzbruksim pretiniekam.

— Bet, monsinjor, — piezīmēja maršals dc Grammons, — padomājiet par to, ka pat, ja mēs sasauksim visus savus spēkus, tad mums būs ne vairāk kā trīspadsmit tūkstoši cilvēku.

— De Grammona kungs, teica princis, uzmetot skatienu, kurš bija tikai viņam raksturīgs, — mazas armijas ir uzvarējušas lielas kaujas.

Pēc tam viņš pagriezās pret gūstekni.

— Aizvediet šo cilvēku un nenolaidiet no viņa acis. Viņa dzīvība ir atkarīga no to ziņu patiesīguma, ko viņš mums pateica: ja lā ir taisnība, -viņš liks brīvībā; ja nē, tad viņš liks nošauts.

Gūstekni aizveda.

— Grāf de Hiš, — turpināja prineis, — jūs sen neesat redzējis savu tēvu. Palieciet šeit. Bet jūs — viņš vērsās pie Raula, — ja neesat ļoti noguris, nāciet man līdzi.

— Kaut uz. pasaules malu! — iesaucās Rauls, jau apbrīnodams šo jauno pulkvedi, kurš attaisnoja savu popularitāti un slavu.