Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Uz tavām rokām! Šis cilvēks! Bet vai tu zini, kas viņš bija?

— Jā, — tcica Grimo.

— Tas bija kādreizējais Betinas bende.

— Es, zinu.

— Tu vinu pazini agrāk?

— Jā. '

— Viņš nomira?

— Jā.

Jaunie cilvēki saskatījās.

— Ko lai dara, kungi, — teica d'Armenžs, — tas ir dabas likums, kuru neizbēgt nevienam un bendēm lai skaitā. Kā likai es viņu ieraudzīju, tā uzreiz nodomāju, ka ievainojums ir bīstamss. Un viņš pats arī bija tādās pašās domās, ja lik ļoti lūdza pasaukt mūku pie sevis.

Pie šiem vārdiem Grimo nobālēja.

— Bet, nu pie galda, — teica d'Armenžs, kurš, kā daudzi tā laika cilvēki, vēl jo vairāk viņa vccumā, necieta, ja ēšana tika pārtraukta ar līdzjūtības runām.

— Jā, jā, jums ir taisnība. Nu, Grimo, liec sev pasniegt ēdienu, rīkojies, bet, kad atpūtīsies, mēs aprunāsimies.

— Nē, kungs, — teica Grimo, — es nevaru kavēties ne mirkli. Man tūdaļ pat jādodas uz Parīzi.

— Kā, uz Parīzi? Tu maldies, Olivenam jādodas uz turieni, bet tev jāpaliek.

— Tieši otrādi, Olivens paliks, bet es došos uz Parīzi. Es tīšām atbraucu, lai jums to paziņotu.

— Kāpēc tāda maiņa?

— To cs jums nevaru teikt.

— Paskaidro, lūdzu.

— Nevaru.

— Kas tie par jokiem!

— Jūs zināt, vikont, ka es nekad nejokoju.

— Jā, bet es tāpat zinu par grāfa de La Fēra rīkojumu, ka jums jāpaliek kopā ar mani, bet Olivenam jādodas uz Parīzi. Es pieturos pie grāfa rīkojuma izpildes.

— Bet ne dotajā situācijā, kungs.

— Vai jūs nedomājat mani kļausit?

— Jā, kungs, jo tā vajag.

— Tātad jūs pastāvat uz savu?

— Tātad es aizbraucu. Vēlu jums veiksmi, vikonta kungs. 10 3ajc 53

Grimo paklanījās un devās uz durvju pusi.

Rauls, dusmīgs un tajā pašā laikā uztraucies, skrēja viņam pakaļ un saķēra aiz rokas.

— Grimo, palieciet, cs vēlos, lai jūs paliktu.

— Tātad jūs vēlaties, - teica Grimo, — lai es atļautu, lai noslepkavo grāfu?

Viņš atkal paklanījās, gatavoties aiziet.

— Grimo, mans draugs, — vikonts teica, — jūs nevarat tā aizbraukt, atstādams mani (ik satrauktu. — O, (Jrimo, runā, runā, debesu vārdā, runā.

Un Rauls, salīgojies, iekrita krēslā.

— Es varu jums pateikt tikai vienu… Noslēpums, kuru jūs cenšaties V . izzināt, nav mans. Jūs salikāt mūku?

— Jā.Jaunie cilvēki ar Šausmām saskatījās.

— Jūs viņu atvedāt pie ievainotā?

— Jā.

— Vai jums bija laiks saskatīt viņa seju?

— Jā.

— Un jūs viņu pazīsiet, ja atkal satiksiet?

— O jā, es zvēru, — teica Rauls.

— Es arī, — teica de Hišs.

— Ja jūs viņu vēl kādreiz satiksiet uz ceļa, vai baznīcā, vai vienalga kur, izrīkojaties ar viņu bez žēlastības, bez līdzcietības, kā tad, ja jūs sastaptu savā ceļā čūsku vai ehidnu. Sašķaidiet un neaizejiet prom ne soli, kamēr jūs nebūsit pārliecināts, ka viņš ir beigts. Kamēr viņš. ir dzīvs, piecu cilvēku dzīvības ir apdraudētas.

Un, izmantodams pārsteigumu un šausmas, kuras bija pārņēmušas viņa sarunas biedrus, Grimo, neteicis vairs ne vārda, steidzīgi aizgāja.

— Nu, grāf, — teica Rauls, griezdamies pie de Hiša, — vai es jums neteicu, ka šis mūks man atgādina ceļā sastaptu čūsku?

Pēc mirkļa, dzirdēdams uz ielas zirgu pakavu troksni, Rauls piesteidzās pie loga. Tas bija Grimo, kurš atgriezās Parīzē. Viņš sveicināja vikontu, vicinādams cepuri, un drīz vien izzuda skatienam.

Pa ceļam Grimo domāja par divām lietām: pirmā — ja viņš brauks tik ātri, lad zirgs neizturēs pat desmit jūdzes; otrs — ka viņam nebija vairs nemaz naudas.

Bet ja Grimo runāja maz, tad viņa izdomas bagātība kļuva jo lielāka. Pirmajā pasta stacijas pieturas vietā, viņš pārdeva zirgu un par iegūto naudu noīrēja pasta zirgus.

Raulu no šīm skumjajām domām atrāva viesnīcas saimnieks, kurš ieskrēja istabā, kurā notika tikko kā aprakstītā scēna, ar skaļu kliedzienu:

— Spāņi! Spāņi!

Tas bija pārāk svarīgs notikums, lai aizmirstu visu pārējo. Jaunie ļaudis izjautāja saimnieku un uzzināja, ka pretinieks patiešām nāk cauri Hudcnai uz Betinu.

Kamēr d'Armenžs lika apseglot atpūtušos zirgus aizbraukšanai", abi jaunie cilvēki uzskrēja pie otrā stāva logiem, no kuriem varēja saskatīt visu apkaimi, un patiešām pamanīja pie horizonta, no Marsenas un Lansas puses, lielu kājnieku un kavalērijas pulkus. Šoreiz tā nebija klaiņojoša bēgļu karavīru grupa, bet īsta armija.

Nekas cits neatlika, kā sekot d'Armenža prātīgajam padomam un steidzīgi atstāt šo pilsētiņu.

Jaunie cilvēki ātri noskrēja lejā. D'Armenžs jau sēdēja zirgā. Olivens turēja pavadās zirgus jaunajiem kungiem, bet grāfa kalpi sargāja sagūstīto spāni, kurš sēdēja uz maza zirdziņa, kuru tīšām viņam nopirka. Gūstekņa rokas bija sasietas.

Mazā grupiņa devās auļos uz Kambrenu, kur cerēja sastapt princi. Bet viņš vēl naktī bija atkāpies uz La-Bassi, saņemdams nepatiesu ziņojumu, it kā pretinieks pāriešot Lisu pie Estera.

Patiešām, piemānītais princis atkāpās no Beinas, dabūjis šo nepatieso ziņu, un koncentrēja savus spēkus starp Vī-Šapelu un La-Vantī. Viņš tikko kā ar maršalu dc Grammonu apskatīja armijas ierindu izvietojumus, un, atgriezies, apsēdās pie galda, izjautādams visus tur atrodošos virsniekus, kuriem bija uzdoti dažādi pienākumi. Bet neviens viņam nespēja ziņot neko iepriecinošu. Jau divas diennaktis viņi nespēja atrast ienaidnieka armijas atrašanās vietu, it kā lā būtu izkūpējusi gaisā.

Bet visiem zināms, ka nekad pretinieka armija nav tik bīstama, kā tad, ja lā pēkšņi pazūd. Tāpēc princis bija ļoti drūms, kad istabā ienāca dežūr- viersnieks un paziņoja maršalam Grammonam, ka ar viņu kāds vēlās runāt.

Hercogs dc Grammons ar skatienu palūdza princim atļauju iziet ārā.

Princis viņu pavadīja ar skatienu, kurš apstājās pie durvīm. Neviens neiedrošinājās pārtraukt klusumu, baidīdamies prinča dusmu. 10»

Pēkšņi atskanēja dobja skaņa. Princis piccēlics, izstiepa roku uz to pusi, no kurienes atskanēja troksnis. Šī skaņa viņam bija labi pazīstama: tas bija lielgabala šāviens.

Visi piecēlās līdz ar viņu.

Šajā mirklī atvērās durvis.

— Monsinjor, — teica maršals Grammons, priecīgi ienākdams istabā, — vai jūsu augstība nepieņemtu manu dēlu, grāfu de Hišu, un viņa ceļabiedru, vikontu dc Braželonu, ienāk šeit un ziņot par pretinieka atrašanās vietu, kuru mēs tā meklējām, bel neatradām.

— Protams! — dzīvi atsaucās princis. — Vai cs atļauju? Es ne tikai atļauju, bet pat vēlos to. Lai viņi ienāk.

Maršals ielaida pa durvīm jaunos cilvēkus, kuri ienākdami, uzreiz sastapa pētošo prinča skatienu.

— Runājiet, kungi, — teica princis, atbildēdams viņu sveicienam. Vispirms stāstiet, bel pēc tam apmainīsimies ar laipnībām. Mums vissvarīgākasi šajā mirklī ir uzzināt, kur atrodas pretinieks.

Runāt, protams vajadzēja grāfam de Hišam, kurš princi pazina jau sen, un kurš bija vecāks par Raulu. Rauls princi redzēja pirmo reizi.

Grāfs izstāstīja visu, ko viņi redzēja pa viesnīcas logu.

Pa to laiku Rauls ar ziņkārīgu skatienu nopētīja slaveno pulkvedi, kurš tik ļoti izcēlās Rokruā kaujās, Freiburgā un Norllingenē.

Burbonas Ludviķis un princis Kondē, kuru pēc viņa tēva nāves, Burbonas Anrī, saīsināti sauca par „prinča kungu". Viņš bija jauns cilvēks gadus divdesmit sešus vai septiņus vecs, ar ērgļa skatienu, izliektu degunu un gariem kupliem matiem; viņš bija vidēja auguma, bet skaista salikuma jauneklis un viņam bija visas karavīra un vadoņa īpašības, tas ir: ālrs skaliens, uzņēmība un bezgalīga drosme. Bel las netraucēja viņam būt tajā pašā laikā būt elegantam, izskatīgam, un asprātīgam, lā kā būdams revolucionārs kara lielās, viņš bija arī revolucionārs Parīzē, galma jauniešu vidū, kur viņš tāpat bija neapstrīdams vadonis.