Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Mūks, neko neatbildējis, devās uz istabu, kur gulēja ievainotais un mirstošais cilvēks.

Ieraugot garīdznieku, kalpi izgāja ārā no istabas, cieši aizverot aiz sevis durvis, lai atstātu viņus divatā.

D'Armenžs un Olivens viņus gaidīja. Visi četri devās pilnos auļos pakaļ Raulam un grāfam, kuri vairs nebija redzami.

Kad audzinātājs ar savu svītu bija aizbraukuši, pie viesnīcas piestāja cits ceļinieks.

— Ko jūs vēlaties, kungs? — jautāja saimnieks, vēl nespēdams atgūties no sava atklājuma.

Ceļinieks ar zīmēm parādīja, ka vēlas padzerties, tad nokāpis no zirga, atkal parādīja ar zīmēm, ka jānotīra zirgs.

— Velns parāvis, — murmināja saimnieks, — bet šis, liekas, ir vēl piedevām mēms. — Kur jūs gribat padzerties? — viņš skaļi jautāja.

— Šeit, — teica ceļinieks, norādīdams uz galdu.

«Izrādās, ka esmu kļūdījies, — nodomāja saimnieks. — Viņš nav pavisam mēms".

Viņš paklanījās un devās pēc vīna pudeles un cepumiem un, nolicis visu uz galda sava klusējošā apmeklētāja priekšā, jautāja:

— Vai kungs vēl kaut ko vēlās?

— Jā, — atbildēja ceļinieks.

— Ko jūs vēlaties?

— Uzzināt, vai šeit garām nebrauca jauneklis piecpadsmit gadus vecs, uz ruda zirga, sava kalpa pavadībā?

— Vikonts de Braželons? — jautāja saimnieks.

— Tieši tā.

— Tātad jūs sauc par Grimo kungu?

Atbraucējs pamāja ar galvu.

— Tad, lūk, — teica saimnieks, — jūsu jaunais kungs bija šeit stundas ceturksni atpakaļ. Viņš pusdienos Mazengarbē, bet nakšņos Kambrcnē.

— Bet cik tālu no šejienes ir Mazcngarba?

— Divarpus jūdzes.

— Pateicos jums.

Grimo, nomierinājies, ka tiksies ar jaunekli līdz šīs dienas vakaram, noslaucīja sev pieri, ielēja vīnu un klusēdams to izdzēra.

Viņš nolika glāzi uz galda un gribēja to pieliet no jauna, kad atskanēja šausminošs kliedziens no istabas, kurā atradās mūks ar mirstošo cilvēku.

Grimo uzlēca kājās^

— Kas tas ir? — viņš jautāja. — No kurienes šie kliedzieni?

— No ievainotā istabas, — atbildēja saimnieks.

— Kāda ievainotā? - jautāja Grimo.

— Bijušais Betinas bende tika ievainots ar spāņu marodieriem. Viņu atveda šurp, un tagad viņš izsūdz grēkus augustīniešu mūkam. Viņš, redzams, ļoti cieš.

— Bijušais Betinas bende! — nomurmināja Grimo, sasprindzinot savu atmiņu. — Cilvēks sešdesmit gadu vecs, gara auguma, platiem pleciem, melnīgsnējs, bārda un mati melni?

— Jā, jā, tikai bārda kļuvusi sirma, bet mati palikuši pavisam balti. Jūs viņu pazināt? — jautāja saimnieks.

— Es viņu redzēju vienu reizi dzīvē, — teica Grimo, kura seja kļuva skumja, atceroties to.

Ieskrēja saimniece, drebēdama pie visām miesām.

— Tu dzirdēji, — viņa jautāja savam vīram.

— Jā, — viņš atbildēja, skatīdamies uz durvju pusi.

Kliedziens atkārtojās; tas bija vājāks un tūlīt pat pārgāja stenēšanā.

Visi trīs šausmās saskatījās.

— Vajag paskatīties, kas tur notiek, — leica Grimo.

— Varētu nodomāt, ka tur kādu žņaudz, — leica saimnieks.

— Kungs Jēzus! — iesaucās saimniece, pārkrustoties.

Kā jau mēs teicām, Grimo maz runāja, toties mācēja rīkoties.

Viņš metās pie durvīm un pagrūda tās ar spēku, bet durvis no iekšpuses bija aizbultētas.

— Atveriet! — iesaucās saimnieks. — Tūlīt pat, atveriet, senjor mūk!

Atbildes nebija.

— Atveriet, vai es izsitīšu durvis! — iesaucās Grimo.

Nekādas atbildes.

Tad, pavēlies apkārt, Grimo ieraudzīja istabas stūrī krāsns kruķi. Viņš pabāza to zem durvīm, un, pirms saimnieks paspēja viņu iztraucēt, durvis izlēca no eņģēm. Istaba bija asiņu pilna. Ievainotais vairs nespēja parunāt, bet tikai gārdza.

Mūks bija nozudis.

— Bet mūks? — iekliedzās saimniece. — Kur ir mūks?

Grimo metās pie atvērtā loga, kurš izgāja uz pagalmu.

— Viņš šeit izlēca! — iesaucās saimniece.

— Tu tā domā? — pārjautāja izbiedētais saimnieks. — Ei, paskatieties, vai stallī ir mūlis? — Mūļa nav! — sauca kalps, kurš atradās stallī.

Grimo sadrūma, bel saimnieks, salicis rokas lūgšanā, bailīgi lūkojās visapkārt. Viņa sieva pat baidījās ienāki istabā un, baiļu pārņemta, stāvēja ak durvīm.

Grimo pienāca pie mirstošā gullas un ieskatījās viņa vaibstos, asajās sejas līnijās, kuras viņam izsauca tik rūgtas atmiņas.

Beidzot, pēc klusuma brīža, kurš bija iestājies, viņš teica:

— Nav šaubu: las ir viņš

— Vai viņš vēl ir dzīvs? — jautāja saimnieks.

Grimo, atbildes vietā, atpogāja mirstošā kamzoli, lai paklausītos viņa sirdspukstus. Saimnieks ar saimnieci arī pienāca pie gultas. Pēkšņi viņi salīgojās. Saimnieks šausmās iekliedzās. Grimo nobālēja. Bendes krūtīs bija iedurts duncis līdz pašam spalam.

— Skrieniet pēc palīdzības, - teica Grimo. — Es palikšu uz vietas. Saimnieks ar izbiedētu skatienu izskrēja no istabas, bet saimniece,

izdzirdēdama vīra kliedzienu, bija jau izskrējusi no istabas.

Lūk, kas bija noticis.

Kā mēs redzējām, mūks, ne pēc labas gribas, bet, tieši pretēji, pavisam negribīgi sekoja ievainotajam, kuru tik savādi viņam stādīja priekšā. Varbūt, viņš būtu mēģinājis izmukt, ja tas būtu bijis iespējams. Bet jauno cilvēku draudi, kalpi, kuri bija palikuši viesnīcā un kuriem nepārprotami bija dots rīkojums, bet varbūt arī, paša ieskatu mudināts jaunais mūks vēlējās izpildīt līdz galam garīdznieka pienākumus, neparādot atklāti savu neapmierinātību.

Ieejot istabā, viņš nostājās pie ievainotā gultas galvgaļa.

Ātrais skatiens, kurš raksturīgs mirstošiem cilvēkiem, kuriem katra minūte ir dārga, bende ieskatījās sejā, kurai vajadzēja viņam dot pēdējo mierinājumu.

Viņš pateica ar neslēptu izbrīnu:

— Jūs vēl esat ļoti jauns, mans tēvs.

- Mana aroda cilvēkiem nav nozīmes vecumam, — īsi atbildēja mūks.

— O, mans tēvs, nerunājiet ar mani tik bargi, — teica ievainotais, — man vajadzīgs draugs pēdējos dzīves mirkļos.

— Jūs ļoti ciešat? - jautāja mūks.

— Jā, bet vairāk ar dvēseli, nekā ar miesu.

— Mēs glābsim jūsu dvēseli, — teica mūks. - Bet vai tiešām jūs esat Betinas bende, kā es tikko dzirdēju?

— Patiešām,— steidzīgi atbildēja ievainotais, baidoties, bez šaubām, dēļ šā vārda zaudēt pēdējo palīdzību, kuru viņš tik ļoti lūdza, — tiešāk, cs kādreiz biju Betinas ber.de. Jau pagājuši piecpadsmit gadi, kopš es pametu šo nodarbošanos. Es vēl piedalos nāves sodu izpildīšanā, bet pats tos vairs neizpildu, o nē!

— Tātad jūs nospiež jūsu nodarbošanās?

Bende dziļi uzelpoja.

— Kamēr es izpildīju nāves sodus likuma un tiesas vārdā, mans darbs man netraucēja naktīs gulēt mierīgi, tāpēc ka es biju tiesas un likuma aizsargāts. Bet pēc tās šausmīgās nakts, kad es kalpoju par personīgās atriebības ieroci un ar naidu pacēlu zobenu uz Dieva radījumu, no tās pašas dienas…

Bende apklusa un skumji pašūpoja galvu.

— Stāstiet, — teica mūks un apsēdās gultas kājgali, tāpēc ka viņš bija ieinteresēts ar tādu neparastu sākumu.

- Ak, — iesaucās mirstošais cilvēks ar ilgi slēptajām un, beidzot, izteiktajām dvēseles ciešanām, - es centos pārvarēt sirdsapziņas pārmetu­mus, ar divdesmit godīgi nodzīvotajiem gadiem. Es atradināju sevi no cietsirdības, kas bija tik ierasta, izlejot citu cilvēku asinis. Es nekad nežēloju savu dzīvību, ja dzīvē gadījās kādu glābt, kurš atradās briesmās. Es izglābu vairākas dzīvības tās vietā, kuru atņēmu toreiz. Bet tas vēl nav viss. Naudu, kuru es nopelnīju strādādams par bendi, es atdevu nabagiem; es sāku cītīgi apmeklēt baznīcu; cilvēki, kuri pirms tam no manis vairījās, lagad pierada pie manas klātbūtnes. Visi man piedeva, citi samierinājās. Bet es domāju, ka Dievs man nav piedevis, tāpēc ka atmiņas par šī soda izpildīšanu mani vajā visu laiku, un kairu nakti manā priekšā parādās šīs sievietes tēls.