Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Es aizbraukšu uz turieni, — teica mūks.

Un viņš atkal uzsita mūlim ar papēžiem.

— Bet, ja jūs nebrauksit, — teica de Hišs, — tad, ticiet man, mūsu zirgi ir spējīgi panākt jūsu mūli. Mēs varēsim jūs atrast vienalga, kur jūs aizbrauksiet. Un tad, ticiet man, mūsu izrēķināšanās ar jums būs ļoti īsa: mums būs vajadzīgs koks un striķis.

Mūka acis iezibsnījās, bet viņš neko neteica. Viņš devās uz priekšu.

— Brauksim viņam pakaļ, — teica de HiŠs, — tas būs drošāk.

— Es arī gribēju jums to pašu piedāvāt, — teica Rauls. ,

Un jaunie cilvēki centās braukt pakaļ mūkam pistoles šāviena attālumā. Pēc minūtēm piecām mūks atskatījās, it kā lai pārliecinātos, vai viņam seko.

— Redziet, — teica Rauls, — mēs .labi darījām, ka braucām pēc viņa.

— Kāda šausmīga seja ir šim mūkam! — teica dc Hišs.

— Šausmīga! — atkārtoja Rauls. — It sevišķi viņa sejas izteiksme; šie gaišie mati, bālās acis, šīs lūpas, kuras it kā iekrīt, kad viņš runā…

— Jā, — teica Hišs, kurš mazāk ievēroja šos sīkumus, jo kad viņš runāja ar mūku, Rauls no malas varēja viņu labāk novērot. — Jā ļoti savāda seja. Bet ziniet, visi šie mūki, pakļauj sevi tādām necilvēcīgām mokām! No gavēņiem viņi paliek bāli, šaustīšanas viņus padara par liekuļiem, bet viņu acis paliek ūdeņainas no asarām: viņi apraud sadzīves labumus, kurus ir zaudējuši un kurus lietojam mēs.

— Lai kā tur nebūtu, — teica Rauls, - nabadziņš tomēr ir dabūjis mācītāja nosaukumu. Bet spriežot pēc sejām, tad grēku nožēlnieka seja, man liekas daudz labsirdīgāka, nekā šim garīdzniekam. Esmu pieradis, man jāatzīst, pie cita veida mācītājiem.

— Redziet, — teica de Hišs, — viņš ir no ceļojošajiem mūkiem, kurš lūdz žēlastības uz lielceļa, kamēr viņa ceļā negadīsies kāda svētnīca, kur viņam pavērsies debesu vārti. Lielākā daļa šādu mūku ir ārzemnieki — skoti, īri, dāņi. Man kādreiz viņus rādīja.

— Tikpat drausmīgus?

— Nē, bet pietiekami nepatīkamus.

— Kāda nelaime nabaga ievainotajam mirt tāda mūka rokās!

— Pieņemsim, ka grēku atlaide nāk ne no viņa rokām, bet no Dieva, — teica de Hišs. — Bet, atzīstos, es dotu priekšroku mirt bez grēksūdzes, nekā redzēt šādu mācītāju. Jūs esat ar mani vienisprātis, vikont? Es redzēju, ka jūsu roka bija uz pistoles roktura, it kā jums gribētos viņam sašķaidīt galvu.

— Jā, grāf, savāda lieta, kura jūs pārsteigs: ieraugot šo cilvēku, mani pārņēma šausmas. Jūs esat kādreiz saticis ēūsku savā peļā?

— Nekad, — teica de Hišs.

— Ar mani tas notika bieži Bluā mežos. Atceros, kad pirmo reizi ieraudzīju čūsku un lā, lokoties, skatījās uz mani savām ūdeņainām acīm, šūpojot galvu un izšaujot mēli, es nobālēju un sastingu uz vietas, it kā apburts, kamēr grāfs de La Fcrs…

— Jūsu tēvs? — jautāja de Hišs.

— Nē, mans aizgādnis, — atbildēja Rauls, nosarkdams.

— Nu, nu?

— Kamēr grāfs dc La Fērs man neteca: „Nu, ko, Braželon, ātrāk zobenu!" Tad es pieskrēju pie čūskas un sacirtu viņu gabalos tieši tajā

brīdī, kad viņa, pacēlusies uz augšu, metās man virsū. Atkārtoju jums, ka šis cilvēks man izraisīja tādas pašas izjūtas.

— Un jūs nožēlojat, ka neesat viņam pāršķēlis galvu, tāpat kā lai čūskai.

— Jā, gandrīz, — teica Rauls.

Viņi atradās jau netālu no viesnīcas, kad ieraudzīja, ka no otras puses virzās procesija ar d'Armcnžu vadībā.

Divi cilvēki nesa nestuves ar ievainoto, bet trešais veda zirgus.

Jaunie cilvēki sāka auļot ātrāk.

— Lūk, ievainotais, — teica de Hišs, braukdams garām mācītājam. — Esiet tik laipns, senjor mācītāj, un pasteidzieties.

Rauls centās braukt tā, lai nevajadzētu redzēt mācītāja šausmīgo seju.

Tagad jaunie cilvēki brauca mācītājam pa priekšu. Viņi steidzās pie ievainotā, lai paziņotu viņam priecīgo vēsti.

Ievainotais centās pacelt galvu, lai redzētu norādītajā virzienā, braucošo mūku, kurš tuvojās, steidzinot mūli. Ar gaišu laimes izjūtu sejā, nelaimīgais atkrita atpakaļ uz nestuvēm.

— Un tagad, — teica jaunie cilvēki, — kad mēs esam izdarījuši visu ko spējām, un tā kā mēs steidzamies pie prinča būt viņa armijas rindās, tad mēs dosimies tālāk. Jūs mūs atvainosit, vai ne tā! Runā, ka gatavojas uzbrukums, un mēs vēlamies nokļūt laikā.

— Brauciet, jaunie senjori, — teica ievainotais, un esiet svētīti par jūsu pakalpojumu. Jūs patiešām izdarījāt visu, kas bija jūsu spēkos. Es varu tikai atkārtot: lai Dievs sargā jūs un jūsu tuvākos.

— Mēs brauksim uz priekšu, — teica de Hišs savam audzinātājam, — bet jūs mūs panāksit pa ceļam uz Kambrenu.

Viesnīcnieks viņus gaidīja pie durvīm. Viņš bija visu sagatavojis — gultu, saites, korpiju — un aizsūtījis zirgu puisi pēc dziednieka uz tuvāko pilsētu, Lansu.

— Labi, — teica viesnīcnieks, — viss tika izdarīts, kā jūs vēlējāt. Bet vai jūs neapstāsities, lai pārsietu savu ievainojumu? — viņš piebilda, griežoties pie Braželona.

— Mans ievainojums ir tīrais sīkums, — atbildēja vikonts. — Varēšu to pārsiet nākošajā pieturas vietā. Lūdzu jums vienu: ja redzēsit jātnieku, kurš jautās par jaunu cilvēku, tad pasakiet viņam, ka mani redzējāt, un ka es braucu pusdienot uz Mazengarbi, bet nakšņošu Kambrenā. Šis jātnieks — ir mans kalps.

— Vai nebūtu labāk, ja jūs nosauktu viņa un arī jūsu vārdu? — teica saimnieks.

— Lieka piesardzība netraucēs, — atbildēja Rauls. — Mani sauc vikonts de Bražclons, bet manu kalpu — Grimo.

Šajā brīdī ienesa ievainoto, bet no otras viesnīcas puses piebrauca mūks. Jaunie cilvēki pagāja sānis, lai palaistu garām nestuves. Mūks pa to laiku, nokāpis no sava mūļa, veda viņu uz stalli.

— Senjor mūk, — teica dc Hišs, — pieņemiet labi šī cilvēka grēksūdzi, par to jūs tiksit labi atalgots.

— Paliecos jums, kungs, — teica mūks ar to pašu šausminošo smaidu, kurš tik ļoti satrauca Braželonu.

— Brauksim, grāf, — teica Rauls, jūtot pretīgumu pret mūku. — Man šeit ir neomulīgi.

— Patiecos jums vēlreiz. - teica ievainotais, — neaizmirstiet mani savās lūgšanās.

— Esiet mierīgs, — teica de Hišs, steidzinot savu zirgu panākt Raulu, kurš jau bija atjājis soļus divdesmit.

Pa to laiku ievainotais tika ienests mājās. Saimnieks uņ saimniece stāvēja durvīs.

Nabaga ievainotais ļoti cieta, bet viņu uztrauca tikai viena doma: vai mūks ir atbraucis viņiem līdzi.

Ieraugot nabaga cilvēku, visu noplūdušu asinīm, saimniece ar šausmām saķēra saimnieka roku.

— Kas noticis? — viņš jautāja. — Tev palika slikti?

— Nē, bet tu paskaties uz viņu, - leica saimniece, norādot uz ievainoto.

— Jā, man arī liekas, ka viņam klājas ļoti grūti.

— Es ne par to, - turpināja saimniece, visa drebot, — es jautāju, vai tu-viņu pazīsti?

— Šis cilvēks? Pagaidi…

— Ā, redzu, ka arī tu esi nobālējis, — teica saimniece.

— Patiešām! - iesaucās saimnieks. - Bēdas piemeklējušas mūsu māju! Tas ir Betinas bende!

— Bijušais bende! - nočukstēja mūks, kurš bija nostājies aiz saimniekiem, un viņa sejā parādījās riebums pret cilvēku, kura grēksūdze viņam bija jāuzklausa.

D'Armenžs, kurš stāvēja pie durvīm, ieraudzīja jaunā mūka šaubīšanos.

— Senjor mūk, - viņš teica, — vai tas ir tagadējais vai bijušais bende, viņš tomēr ir cilvēks. Parādiet viņam pēdējo godu, kuru viņš tik ļoti lūdza: jūsu rīcība būs jūs cienīga.