Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Grāfa de Hiša audzinātājs, kurš pilnībā pārzināja apkārtni, piedāvāja nogriezties pa lauku ceļu, kurš gāja starp Lansa un Betinas lielceļiem. Arblenā viņi uzzinās sīkumus, bet priekš Grimo viņi atstāja savu maršruta plānu. Ap pulkstens septiņiem viņi visi devās ceļā.

Jaunais un karstgalvīgais de Hišs ar pārliecību teica Raulam:

— Mēs esam trīs un mums ir trīs kalpi. Mūsu kalpi ir labi bruņoti, un jūsu kalps liekas diezgan izturīgs.

— Es nekad viņu neesmu redzējis kaujā, — atbildēja Rauls, — bet viņš ir bretaņietis: tas daudz ko sola.

— Jā, jā, — atbildēja Hišs, — esmu pārliecināts, kad vajadzēs viņš mācēs izšaut. Mani cilvēki ir labi apmācīti, bijuši ne vienreiz vien pārgājienos kopā ar manu tēvu. Tātad, mēs esam seši karotāji. Ja mēs uzskriesim mazam ienaidnieku grupējumam, kurš skaitliski līdzinātos mūsu vai pat drusku lielāks par mums, vai tiešām mēs ncuzbruksim, Raul?

— Protams, uzbruksim, — atbildēja vikonts.

— Klusāk, jaunie cilvēki, — iejaucās sarunā audzinātājs, — par ko viņi ir aizsapņojušies! Bet jums dotās instrukcijas, grāf! Jūs esat piemirsis, ka man ir pavēlēts jūs nogādāt dzīvu un veselu līdz princim. Kad dienēsiet armijā, lieniet kaut uz vēdera zem lodēm, ja jums tā tīk. Bet līdz tam laikam, brīdinu, kā šīs armijas virspavēlnieks, ka pavēlu jums atkāpties un pats to darīšu, ieraugot kaut vienu ienaidnieka kareivi.

Hišs un Rauls pasmaidīja. Apkārtne kļuva arvien vairāk apaugusi ar mežiem. Arvien biežāk viņi satika zemniekus-bēgļus, kuri kopā ar lopiem un pajūgiem devās uz pilsētu.

Līdz Arblēnai viņi nokļuva bez piedzīvojumiem.

Tur viņi uzzināja, ka princis patiešām atrodas Kambrenā. Atkal atstājuši sava maršruta plānu Grimo, viņi devās pa tuvāko ceļu, kurš pēc pusstundas šo mazo karotāju grupējumu atveda līdz strauta malai, kurš ietecēja Lisā.

Apkārtne bija brīnumjauka. Takas malās bija skaistas mazas birzis.

Katru reizi pie iebraukšanas šādā birzī audzinātājs, baidīdamies no slēpņiem, sūtīja pa priekšu kalpus. Pats viņš kopā ar jaunajiem cilvēkiem sastādīja galvenos šī grupējuma spēkus, bet Olivens, ar savām karabīnēm, piesedza aizmuguri.

Pēc kāda laika tālumā parādījās liels mežs. Simts soļu attālumā no meža Armcnžs pieņēma tos pašus piesardzības mēruš un nosūtīja abus kalpus izlūkos.

Kalpi pazuda skatienam. Jaunie cilvēki un audzinātājs, jautri tērgājot, brauca viņiem pakaļ simts soļu attālumā. Olivens turējā tādā pašā attālumā no viņiem aizmugurē.

Pēkšņi atskanēja šāvieni.

Audzinātājs iekliedzās: „Slāvēt!" Jaunie cilvēki paklausija. Tajā pašā mirklī viņie ieraudzīja atpakaļ auļojošos kalpus.

Jaunie cilvēki, degot nepacietībā uzzināt, kas ir par lietu, steidzās viņiem pretī. Audzinātājs viņiem sekoja.

— Jums aizšķērsoja ccļu? — ātri jautāja jaunekļi.

— Nē, ne tas, - atbildēja kalpi, - varbūt mūs pat nepamanīja. Šāvieni atskanēja simts soļu attālumā no mums pašā meža biezoknī, un mēs atgriezāmies pēc jūsu norādījumiem.

— Mani norādījumi, — teica Armenžs, — un varētu teikt mana pavēle - atkāpties! Šajā mežā, pilnīgi iespējams, ir ierīkots slēpnis.

— Un jūs neko neredzējāt? — jautāja grāfs saviem kalpiem.

— Es redzēju jātnieku dzeltenā apģērbā, kurš brida pa upi, — atbildēja viens no kalpiem.

— Tā, — teica audzinātājs, — mēs esam uzskrējuši spāņu karavīriem. Atpakaļ, ātrāk atpakaļ!

Jaunie cilvēki saskatījās, ii kā mainoties ar domām.

Šajā mirklī atskanēja šāviens un palīgā sauciens.

Jaunie cilvēki vēlreiz saskatījušies, pārliecinājās, ka neviens no viņiem nedomā atkāpties. Tajā pašā laikā audzinātājs jau pagrieza zirgu atpakaļ.

Rauls iekliedzās:

— Ar mani, Oliven!

Bet Hišs:

— Man līdzi, Urbēn un Blanšē!

Un, pirms Armanžs spēja attapties no pārsteiguma, viņi jau nozuda mežā.

Dzenot pilnos auļos zirgus, jaunie cilvēki izņēma savas pistoles kaujas gatavībā.

Pēc minūtēm piecām viņi, redzams, bija pietuvojušies tai vietai, no kurienes bija atskanējuši kliedzieni. Tad viņi pieturēja zirgus un sāka uzmanīgi virzīties uz priekšu.

— Klusāk, — teica de Hišs, — jātnieki.

— Jā, trīs jātnieki un tjīs kājnieki.

— Ko viņi dara? Vai jūs redzat?

— Man liekas, ka viņi pārmeklē kabatas ievainotam vai arī jau beigtam cilvēkam.

• — Laikam kāda zemiska slepkavība, — teica de Hišs.

— Bet tie taču ir kareivji, — iebilda Braželons.

— .lā, bet ja viņi ir ai/bēguši no armijas, tad tie līdzinās lielceļa laupītājiem.

— Braucam, — teica Rauls.

— Braucam, — atkārtoja de Hišs.

— Stāviet! — sauca nabaga audzinātājs. — Es jūs lūdzu!

Bet jaunie cilvēki vairs neklausījās. Viņi traucās uz priekšu viens par otru ātrāk, un audzinātāja kliedzieni tikai brīdināja spāņus.

Trīs jātnieki metās viņiem pretī, bcl pārējie trīs palika aptīrot kabatas diviem ceļotājiem", jo piebraucot tuvāk, jaunie cilvēki ieraudzīja nevis vienu, bet divus gulošus ķermeņus.

Desmit soļu attālumā no pretinieka Hišs izšāva pirmais un netrāpīja. Spānis, kurš traucās virsū Raulam, ari izšāva, un Rauls sajuta dzeļošas sāpes kreisajā rokā, it kā kāds būtu ar pletni uzšāvis. Četru soļu attālumā no pretinieka viņš izšāva; spānis, kuram lode trāpīja tieši krūtīs, apkrita zirgam ap kaklu, kurš, skaļi iezviedzies, ar visu jātnieku aiznesās prom.

Tajā pašā mirklī Rauls ieraudzīja musketes stobru vērstu tieši pret viņu. Viņš atcerējās Atosa padomu un zibenīgi pacēla uz pakaļkājām savu zirgu. Atskanēja šāviens. Zirgs atlēca sānis, viņa kājas saļodzījās, un viņš sabruka zemē, saspiežot Raulam kāju.

Spānis metās pie viņa, paķerot musketi un atvēzējies, gribēdams ar laidni sašķaidīt Raulam pa galvu.

Par nelaimi, Rauls atradās tādā stāvoklī, ka nevarēja izņemt ne zobenu, ne pistoli. Viņš jau redzēja laidni virs savas galvas, un neviļus cieši aizmiedza acis. Bet šajā mirklī Hišs vienā lēcienā atradās pie spāņa, pielikdams tam pie rīkles pistoles stobru.

— Padodies, — viņš teica, - vai mirsi.

Muskete izkrita spānim no rokām, un viņš uzreiz padevās.

Hišs pasauca vienu no saviem kalpiem, likdams viņam apsargāt gūstekni, un pavēlot šaut, ja tas mēģināšot bēgt vai kā citādi izrādīšot pretošanos.

Nolecis no zirga, Hišs pienāca pie Raula.

— Nu, grāf, — teica Rauls, smaidot, kaut arī bālums un uztraukums vēl atspoguļojās viņa sejā, — jūs ātri nokārtojāt savus parādus. Jūs nevēlējāties ilgi būt mans parādnieks. Ja nebūtu, bijis jūs, — piebilda viņš, atkārtodams grāfa vārdus, — cs tagad būtu bijis trīsreiz beigts.

— Mans pretinieks aizmuka, — atbildēja Hišs, — un deva man iespēju nākt jums palīgā. Bet jūs, man liekas, esat nopietni ievainots! Es redzu, jūs esat vienās asinīs!

— Man it kā, — teica Rauls, — noskrāpeja roku. Palīdziet man atbrīvoties no zirga, un pēc tam, cerams, mums nekas netraucēs doties tālāk.

D'Armcnžs un Olivens nokāpa no saviem zirgiem sāka atvilkt zirgu, kurš raustījās agonijā.

Raulam izdevās izvilkt savu kāju, un pēc mirkļa viņš jau bija kājās.

— Nekas nesāp? — jautāja Hišs.

— Par laimi, nekas, — atbildēja Rauls. — Bet kas notika ar tiem nelaimīgajiem, kurus tie nelieši gribēja nogalināt?