Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Lūk, — viņš noteica.

— Tagad, — turpināja Atoss, — zvērēsim uz šī krusta, kurš, neskatoties uz dimantu un pērlēm, tomēr ir krusts, — zvērēsim, ka vienalga kas notiks, vienmēr saglabāsim draudzību. Un lai šis zvērests saista nc likai mūs, bet ari mūsu pēctečus. Vai jūs esat mierā ar šādu zvērestu?

— Jā, — visi atbildēja vienā balsī.

— Ak, nodevējs! — d'Artanjans iečukstēja Aramisam ausī. — Jūs likāt mums zvērēt uz fronderistes krusta!

Mēs ceram, ka mūsu lasītāji vēl nebūs piemirsuši jauno ceļinieku, atstātu vienu ceļā uz Flandriju. Zaudējot no sava redzesloka aizgādni, kurš stāvēja veclaicīgās baznīcas priekšā, pavadot viņu ar.skumju skatienu, Rauls uzmundrināja zirgu, lai atbrīvotos no drūmajām domām un slēptu Olivenam savu uztraukumu, kurš atspoguļojās viņa sejā.

Tomēr vienas stundas ātrā brauciena pietika, lai izvējotu drūmo noskaņojumu, kas bija pārņēmis jaunā cilvēka dzīvo iztēli.

Līdz šim neizzināto un neizjusto brīvības sajūtu, kurai ir sava neatkārtojama burvība pat tam, kurš nav vēlējies kļūt neatkarīgs, zeltīja viņa priekšā debesis un zemi, it sevišķi to atdalīto dzīves horizontu, ko mēs visi saucam par nākotni.

Tomēr pēc daudzkārtējiem mēģinājumies iesaistīt sarunā Olivenu, jauneklis saprata, ka viņu māks garlaicība.

Apskalot caurbraucot vietējās pilsētiņas, viņš atcerējās grāfa pamācošās un dziļdomīgās sarunas: tagad neviens viņam nedeva nekādus paskaidro­jumus, kurus viņš būtu saņēmis no Atosa, kurš mācēja gan izglītot, gan ieinteresēt savu sarunu biedru.

Vēl vienas atmiņas skumdināja Raulu. Piebraucot pie Luvras pilsētiņas, viņš ieraudzīja papeļu ēnā slēpjamies mazu pili, kura viņam atgādināja Lavaljeru pili. Viņš apstājās un kādas minūtes desmit lūkojās uz. to, pēc tam smagi nopūties, brauca tālāk, neatbildēdams Olivenam, kurš godbijīgi apjautājās par šādas uzmanības parādīšanas cēloņiem, svešai nepazistamai mājai. Šo acīm neredzamo priekšmetu — noslēpumainais pavadonis, kurš paziņo par visjūtīgākajām un acīm neskatamām stīgām mūsu atmiņā, un dažreiz, neatkarīgi no mūsu gribas, pamodina tās. Šīs stīgas, līdzīgas Ariadnes pavedieniem, ved mūs domu labirintos, kur mēs dažreiz pazūdam, dzenoties pagātnes ēnām, ko sauc par atmiņām.

Tā, šīs pils izskats lika Raula atmiņām pārneslics par piecdesmit jūdzēm uz rietumiem un lika viņam atcerēties visu savu dzīvi, no šķiršanās momenta ar mazo Luīžu līdz tai dienai, kad viņš pirmo reizi viņu ieraudzīja. Katrs koku puduris, katrs flīģelis sarkanajā dakstiņu jumtā lika viņam atcerēties, ka viņš nevis tuvojas, bcl, lieši otrādi, ar katru soli attālinās vairāk un vairāk no savas bērnības un, varbūl, pamet to uz visiem laikiem. 9*

Beid/ot, nespēdams tikt galā ar savu nospieto un drūmo domu pārņemto skumjo garastāvokli, viņš vēlēja Olivenam aizvest zirgus uz nelielu krodziņu, kurš bija redzams musketes šāviena attālumā. Viņš pats palika kastaņu ēnā, kur visapkārt žužināja bites. Viņš lika Olivenam, lai piesaka viesnīcas saimniekam atnest viņam papīru un tinti uz galda, kurš laikam tīšām bija nolikts koku paēnā.

Olivens devās izpildīt saimnieka rīkojumu, bet Rauls palika sēžot pie galda, un skatoties burvīgāja dabasskatā, kurš pavērās viņa priekšā. Viņš skatījās uz zaļajiem laukiem un birzīm, reizi pa reizei nopurinot no sevis kastaņu ziedlapas, kuras bira zemē, kā balts sniegs.

Rauls sēdēja minūtes desmit, pilnīgi aizmirsies un iedziļinājies savās domās, kad pēkšņi pamanīja savādu figūru ar skarbu seju, un salveti priekšauta vielā un vēl ar citu salveti padusē, tuvojoties viņam ar papīru, spalvu un tinti rokās.

— Ak, ak, — teica šī savādā būtne, — redzams, jums, augstmaņiem, visiem vienas un tās pašas domas. Ne vairāk kā ccturldaļstundu atpakaļ tāds pats jauns un skaists jauneklis, kā jūs, laikam jūsu vecumā, apstājās pie šiem pašiem kokiem, vēlēdams atnest šurp galdu un krēslu. Viņš pavēlēja atnest šurp pusdienas, kuras viņš ēda kopā ar vienu pavecāku kungu, kurš laikam bija viņa audzinātājs. Viņi apēda veselu pastēti un izdzēra pudeli makoniešu vīna. Par laimi mums ir vēl tāda pati pastēte un tāda pati pudele viņa, tā kā, ja jūsu gaišība vēlas pavēlēt…

— Nē, mans draugs, — leica Rauls, smaidot, — tagad es vēlos tikai to, ko lūdzu atnest. Es tikai vēlētos, lai tinte būtu melna, bet spalva laba. Tad esmu gatavs jums samaksāt par šo pakalpojumu tikpat daudz, cik maksāja pastēte un pudele vīna.

— Tad es atdošu vīnu un pastēti jūsu kalpam, — teica viesnīcnieks, — bet spalvu un tinti jūs dabūsit piedevām.

— Dariet kā vēlaties, — teica Rauls, tikko sākdams iepazīties ar šāda veida ļaudīm, kuri agrāk draudzējās ar lielceļa laupītājiem, bet tagad, kad laupītāji bija izmiruši, ar panākumiem tos aizvietoja paši.

Saimnieks, nomierinājies par maksu, nolika uz galda papīru, tinti un spalvu. Spalva izrādījās ciešama un Rauls sāka rakstīt. Saimnieks turpināja stāvēt, ar izbrīnu lūkodamies jaunajā un apbrīnojamā sejā, kura bija tik pakļāvīga un tajā pašā laikā tik valdonīga. Skaistumam ir un būs vienmēr liels spēks.

— Šis nav tāds, kā tas, kurš nesen aizbrauca, — viņš teica Olivenam, kurš atnāca apjautāties, vai Raulam kaut -kas nav vajadzīgs. — Jūsu saimniekam nemaz nav ēstgribas.

— Trīs dienas atpakaļ viņam bija liela ēstgriba, bet ko lai dara, no vakardienas viņš vairs neēd.

Olivens un saimnieks devās uz krogu. Olivens, pēc kalpu ieraduma, i/stāstīja saimniekam visu par jaunekli, ko uzskatīja, ka drīkst stāstīt.

Rauls pa to laiku rakstīja sekojošo:

„Kungs, pēc četru stundu braukšanas es apstājos, lai uzrakstītu jums, jo katru mirkli es izjūtu jūsu prombūtni un būtu gatavs atskatīties atpakaļ, lai atbildētu jums, kā tad, ja jūs būtu šeit un runātu ar mani. Es biju tik satriekts un apmulsis par mūsu šķiršanos, ka varēju tikai vāji izteikt savu mīlestību un pateicību, kuru cs izjūtu pret jums. Jūs piedosit man, vai ne, jūsu cēlsirdīgā sirds saprastu visu, kas notiek manā dvēselē. Rakstiet man, es jūs, lūdzu: jūsu padomi, tā ir manas dzīves neatņemama sastāvdaļa. Es iedrošinos jums pateikt, ka esmu ļoti uztraucies: man liekas, ka jūs gatavojāties kādam bīstamam pasākumam, par kuru es neiedrošinājos jums jautāt, jo jūs pats nevēlējāties man neko stāstīt. Tagad jūs redzat, ka man nepieciešams saņemt no jums vēstuli. No tā laika brīža, kopš jūs- neesat kopā ar mani, es katru mirkli baidos izdarīt kādu kļūdu.

Jūs bijāt mans atbalsts, un lagad, zvēru jums, esmu ļoti vientuļš.

Vai jūs nebūlu tik laipns, kungs, ja kaut ko uzzināsit no Bluā, paziņojiet man dažos vārdos par mazo draudzeni de Lavaljeru, kuras veselības stāvoklis mūsu aizbraukšanas dienā, tik ļoti lika mums uztraukties. Jūs saprotat, mans dārgais audzinātāj, cik ļoli man dārgus almiņas par laiku, pavadītu kopā ar jums.

Es ceru, ka dažreiz atceraties par mani, un, ja jums^ kādreiz pietrūkst manis, — es būšu laimīgs uzzināt, ka jūs esat izjutis manu mīlestību un uzticību un, ka esmu mācējis jums to pierādīt, kad man bija tas prieks dzīvot kopā ar jums".

Pabeidzis rakstīt vēstuli, Rauls sajuta, ka uz. sirds paliek vieglāk un mierīgāk. Pārliecinājies, ka ne Olivens, ne saimnieks nenoskatās, viņš uz vēstules uzlika savu maigo skūpstu — mēma un aizkustinoša maiguma izpausme, kuru spēja uzminēt tikai Atosa sirds, kad viņš paņems un atvērs aploksni.