Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Pēc d'Artanjana atbildes Aramiss neviļus izdarīja kustību, kas lika domāt par viņa ne visai miermīlīgajiem nodomiem.

Atoss viņu apstādināja.

— D'Artanjan, — viņš teica, — jūs atnācāt uz Šo tikšanos, vēl būdams iekarsis pēc vakardienas notikumiem. Es cerēju, ka jūsu sirds spēs būt tik cēlsirdīga un divdesmitadīgo draudzību novērtēs augstāk, nekā dažas minūtes jūsu aizskartās patmīlības. O, pasakiet man, kas tas ir? Vai jūs varat man arī kaut ko pārmest? Ja būšu vainīgs, esmu gatavs atzīt savu kļūdu.

Dziļā, maigā krūšu balss, kuru Atoss bija saglabājis no iepriekšējiem laikiem, iedarbojās uz d'Artanjanu nomierinoši, tai laikā, kad Aramiss, nespēdams vairs valdīties, runāja asā un paceltā toni, kas d'Artanjanu tika satrauca. Atbildot Atosam, d'Artanjans teiea:

— Es domāju, grāf, ka jums vajadzēja Baraželona pilī man pateikt, kas abata kungam, — viņš norādīja uz Aramisu, — bija darāms savā klosterī; tad es nebūtu meties šī uzdevuma izpildīšanā, kuru jūs man aizšķērsojāt. Bet manu atturību nevajadzēja novērtēt kā muļķību. Ja es būtu gribējis uzzināt, kāda atšķirība ir starp tiem cilvēkiem, kuri nāk pa virvju trepēm, un tiem, kuri nāk pa koka trepēm, es būtu piespiedis viņu runāt.

— Kā jūs iedrošinieties iejaukties! — iesaueās Aramiss, nobālēdams aiz naida un domām, ka d'Artanjans būtu varējis viņu redzēt ar de Longvila kundzi.

— Es varu iejaukties tur, kas skar personīgi mani, bet varu izlikties neredzam to, kas mani pilnīgi neskar. Bet es neieredzu liekuļus: pie šīs kategorijas es pieskaitu musketierus, kuru izliekas par abatiem, un abatus, kuri izliekas par musketieriem. Lūk, — viņš piebilda, rādot uz Portosu, — cilvēks, kurš ar mani ir vienisprātis.

Portoss līdz šim ncizdvesdams ne skaņu, tagad atbildēja ar vienu vārdu „jā", ar rokas kustību sataustot savu zobenu.

Aramiss atlekdams atpakaļ, izņēma savu zobenu. D'Artanjans pieliecās, sagatavodamies, vai nu uzbrukt vai aizstāvēties.

Tad Atoss, ar viņam raksturīgo cēlumu un pavēlošo mieru, lēni izņēma savu zobenu un pārlauza to pušu, salauzdams to uz ceļgala.

Tad, griezdamies pie Aramisa, viņš teiea:

— Aramis, salauziet savu zobenu.

Aramiss šaubījās.

— Tā vajag, - teica Atoss un piebilda jau daudz maigākā tonī: — Es tā vēlos.

Tad Aramiss, vēl visu laiku bāls, bet jau pakļāvics šīs balss īpašnieka lūgumam, pārlauza savu lokano zobenu. Tad, sakrustojis rokas uz. krūtīm, viņš nostājās un sāka gaidīt, ka būs tālāk, pats drebēdams aiz uztraukuma.

To, ko viņi izdarīja, lika atkāpties Portosam un d'Artanjanam. D'Artanjans neizņēma savu zobenu, bet Portoss savu ielika atpakaļ zobena makstī.

— Nekad, — teica Atoss, lēni paceļot labo roku pret debesīm, — nekad, zvēru Dieva priekšā, kurš mūs redz un dzird šajā svētajā naktī, nekad mans zobens nekrustosies ar jūsu, nekad cs neskatīšos uz jums naida pilnām acīm, nekad mana sirds jūs neienīdis. Mēs dzīvojām kopā, neieredzējām un mīlējām kopā. Mēs kopā lējām mūsu asinis, un varbūt, es vēl piebildīšu, slarp mums ir arī cita saikne, daudz ciešāka, nekā draudzība; mēs esam saistīli kopā ar daudzajiem noziegumiem. Tāpēc ka visi četri esam tiesājuši, un izpildījuši nāves spriedumu kādam cilvēkam, pār kuru, varbūt,.mums nebija tiesību lemt, kaut arī tas cilvēks drīzāk piederēja ellei, nekā šai pasaulei. D'Artanjan, esmu vienmēr jūs mīlējis kā dēlu. Portos, mēs esam desmit gadus kopā blakus gulējuši. Aramiss, tāpat jums ir brālis, kā man, tāpēc ka Aramiss mīlēja jūs, kā mīlēju es un kā mīlēšu vienmēr. Ko mums nozīmē Mazarīni, ja mēs kādreiz pakļāvām darīt pēc sava prāta tādu cilvēku, kā Rišeljē! Ko jums nozīmē tāds vai šāds princis, mums, kuri mācējām glābt karalienes kroni! D'Artanjan, atvainojiet, ka es vakar sakrustoju ar jums zobenu. Aramiss tāpat lūdz piedošanu Portosam. Pēc visa tā, varat mani neieredzēt, ja varat, bet zvēru, ka neskatoties uz jūsu naidu, es jutīšu tikai cieņas un draudzības jūtas prel jums visiem. Un tagad jūs Aramis, atkārtojiet manus vārdus. Un tad, ja mūsu vecie draugi vēlēsies un jūs arī vēlēsities to pašu, mēs uz mūžu šķirsimies.

Iestājās svinīgs klusuma bridis, kuru pārtrauca Aramiss.

— Zvēru, — viņš leica, skatoties mierīgi un taisni sev priekšā, kaut ari rokas vēl drebēja no nesenā uztraukuma, — zvēru, ka manā sirdī nebūs naida pret maniem bijušajiem draugiem. Es nožēloju, Portos, ja esmu kāvies ar jums. Zvēru, ka ne tikai nekad nekrustošu savu zobenu ar jums, bet arī sirds dziļumos neizjutišu ne mazāko nepatiku pret jums. Iesim, Atos.

Atoss jau dzīrās iet prom, kad d'Artanjans iesaucās:

— O, nē, nē! Neejiet projām! - iesaucās d'Artanjans, aizkustināts līdz sirds dziļumiem, ar to parādīdams savu karslasinību un dabas doto taisnīguma izjūtu. - Neejiet projām, tāpēc ka ari es vēlos dot jums zvērestu. Zvēru, ka atdošu pēdējo asins lāsi, savu miesu un labklājību, lai tikai saglabātu tāda cilvēka cieņu, kā jūs, Atos, un tāda cilvēka draudzību, kā jūs, Aramis.

Un viņš melās Atosa apskāvienos.

— Dēls mans, — noteica Atoss, piespiežot viņu sev pie sirds.

— Bet es, — teica Portoss, — es nezvēru, bet es esmu jūtu pārpilns, velns pārāvis! Ja man nāktos cīnīties pret jums, es drīzāk atļautu mani caurdurt ar zobenu. Es nekad nevienu neesmu tā mīlējis visā pasaulē, kā jūs.

Un godīgais Portoss, asarām līstot, metās Aramisa apskāvienos.

— Mani draugi, — teica Aloss, - lūk, uz ko es cerēju, lūk, ko es gaidīju no tādām sirdīm, kā jūsu. Jā, es teicu, un pateikšu vēlreiz: mūsu likteņi ir saistīti nesaraujami. Es cienu jūsu uzskatus, d'Artanjan, es cienu jūs pārliecību, Portos. Kaut arī mēs cīnāmies par pretējiem mērķiem — paliksim vienmēr draugi! Ministri, prinči, karaļi, viņi kā lavīna, paies mums garām un pazudīs, valsts iekšējais karš nodzisis, kā ugunskurs, bet mēs, vai mēs paliksim tie paši? Man ir nojausma, ka jā.

— Jā, — teica d'Artanjans, — mēs vienmēr paliksim musketieri, un lai mūsu vienīgais karogs būtu slavenā Sen-Žervē bastiona saplēstā salvete, uz kuras lielais kardināls lika izšūt trīs lilijas.

— Jā, — teica Aramiss, — vai mēs esam kardināla piekritēji vai frondēri, vai nav vienalga? Paliksim vienmēr labi sekundanti viens otram, uzticīgi draugi svarīgos pasākumos, un jautri biedri svētkos.

— Un katru reizi, — teica Atoss, — ja mums nāksies tikties cīņas laukā, pie vārdiem «Karaliskais laukums!" ņemsim kreisajā rokā zobenu, bet labo pasniegsim viens otram, kaut arī tas notiktu asins jūras laukā.

— Jūs runājat brīnumaini! — teica Portoss.

— Jūs esat izcils cilvēks un galvasticsu pārāks pār mums visiem! — iesaucās d'Artanjans.

Atoss pasmaidīja apbrīnojami sirsnīgi.

— Tātad, izlemts, — viņš teica. — Kungi, jūsu rokas. Vai jūs kaut drusku esat kristieši?

— Velns lai parauj! — iesaucās d'Artanjans.

— Mēs arī tagad būsim uzticīgi savam zvērestam, — teica Aramiss.

— Esmu gatavs zvērēt pie kā vien vēlaties, kaut pie paša Muhameda, — teica Portoss. — Velns lai mani parauj, ja es kādreiz būtu bijis vēl tik laimīgs, kā tagad.

Un labsirdīgais Portoss sāka slaucīt miklās acis.

— Vai kādam ir kaklā krustiņš? — jautāja Atoss.

Portoss un d'Artanjans, saskatīdamies; noliedzoši pamāja ar galvām.

Aramiss pasmaidīja un noņēma no kakla dimanta krustiņu izrotātu ar pērļu virteni.