Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Vienalga, pasakiet kaut apmēram, nosaucot līdz pēdējam desmitam ekiju.

— Vulkāns un Bajards man kairs izmaksāja aptuveni divsimts pistolus, un, ja vēl novērtē Febu uz pusotra simla, tad tas, laikam, būtu pilns norēķins. .

— Tātad, atliek vēl četri simti piecdesmit pistoļu, — leica d'Artanjans pašapmierināti.

— Jā, — atbildēja Portoss, — bet neaizmirstiet vēl par ekipējumu.

— Jā, patiesi, velns parāvis! Bet cik las maksāja?

— Ja noliek simts pistolus uz katru zirga ekipējumu, tad…

— Labi, skaitīsim, simls pistolus, — pārtrauca d'Artanjans. — Tad mums vēl atliek trīssimts piecdesmit pistoli.

Portoss piekrītoši pamāja ar galvu.

— Atdosim piecdesmit viesnīcas saimniecei par mūsu uzturēšanu, bet pārējos sadalīsim līdzigi .

— Sadalīsim, — piekrita Portoss.

— Viss grašu vērts, — nomurmināja d'Artanjans, bāžot savas biļetes kabatā.

— Hm… - teica Portoss, — tas lā ir vienmēr. Bet sakiet man…

— Ko?

— Viņš neko par mani nejautāja?

— Nu, kā tad! — iesaucās d'Artanjans, baidoties aizvainot savu draugu ar to, ka kardināls pat neapjautājās par viņu. — Viņš teica…

— Ko viņš teica? — uzķēra Portoss.

— Pagaidiet, es gribu atcerēties vārds vārdā. Viņš teica: ..Nododiet jūsu draugam, ka viņš var gulēt mierīgi".

— Teicami, — teica Portoss. — Skaidrs kā dienā, ka viņš tomēr gatavojas man iedot barona litulu.

Šajā brīdī kaimiņu baznīcā pulkstenis nozvanīja deviņi.

D'Artanjans nodrebēja.

— Paliešām, — leica Portoss, — nosita deviņas reizes, bet desmitos, kā jūs atceraties, mums ir likšanās Karaliskajā laukumā.

— Klusējiet, Portos, — neiecietīgi noteica d'Artanjans, — neatgādiniet man to. Kopš vakardienas es nekur neesmu liekams. Es nekur neiešu.

— Kāpēc?

— Tāpēc ka man ir ļoti smagi ap sirdi, un es negribu redzēt cilvēkus, kuru dēļ neesmu izpildījis uzdevumu.

— Bcl neviens no mums neguva uzvaru pār otru. Mana pistole bija uzlādēta, bet jūs stāvējāt ar zobenu rokā.

— Jā, - teica d'Artanjans, - bet vai tieši šeit neslēpjas pierādījums tam…

— Bel jūs nedomājiet, d'Artanjan.

Tā bija taisnība. D'Artanjans nevarēja lūrēt aizdomās Alosu, viņš vienkārši meklēja iemeslu, lai neietu uz šo tikšanos.

— Vajag iet, — teica lieliskais senjors de Brasjē. — Citādi viņi nodomās, ka mēs nobijāmies. Ak, mans draugs, ja mēs varējām uzsākt cīņu ar piecdesmit pretiniekiem uz lielceļa, tad mēs droši varam satikties ar diviem draugiem Karaliskajā laukumā.

— Jā, jā, — teica d'Artanjans, — es to zinu: bet viņi pievienojās prinča partijai, mūs par to nebrīdinot. Atoss un Aramiss mani piemānīja, un mani tas uztrauc. Vakar mēs uzzinājām taisnību. Bet ja šodien vēl kaut kas atklāsies?

— Jūs tiešām viņiem neuzticaties? — jautāja Portoss.

— Aramisam — jā, no tā laika kopš viņš ir kļuvis par abatu. Jūs nevarat iedomāties, par ko viņš šodien ir kļuvis. Pēc viņa domām, mēs aizšķērsojam viņam ceļu uz bīskapa nosaukuma iegūšanu, un viņš, manuprāt, ir ar mieru tikt no mums vaļā.

— Aramiss — tā ir cita lieta; šeit es ne par ko nebrīnītos, — teica Portoss.

— Domāju, ka dc Befora kungs gribēs mūs saņemt.

— Kā, pēc tā, kad mēs bijām viņa rokās un viņš mūs atlaida brīvībā! Bet, protams, būsim uzmanīgi, apbruņosimies un paņemsim līdzi Planšē ar viņa karabīni.

— Planšē — frondērs, — teica d'Artanjans.

— Kaut velns parautu šo pilsoņu karu! — iesaucās Portoss. — Ne uz vienu nevar paļauties: ne uz draugiem, ne uz kalponi. Ak, ja nabaga Mušketons būtu šeit! Lūk, kurš mani nekad nepametīs!

— Jā, kamēr jūs esat bagāts. Ek, mans draugs, ne jau šis valsts iekšējais karš mūs izšķīra, bet las, ka mēs vairs neesam divdesmitgadīgi jaunekļi, tas, ka mūsu jaunības jūtu uzplūdi nodzisuši, dodot vietu aukstam aprēķinam, mūsu godkārei egoisma ietekmei. Jā, jums ir taisnība, Portos: iesim uz šo tikšanos, bel iesim labi bruņojušies. Ja mēs neaiziesim, viņi teiks, ka esam nobijušies. Ei, Planšē! — iesaucās d'Artanjans.

Parādījās Planšē.

— Liec apseglot zirgus un paķēr līdzi karabīnes.

— Bel, kungs, kam jūs domājat uzbrukt?

— Nevienam. Tas pašaizsardzības nolūkos, jo viss var atgadīties pa ceļam.

— Vai jūs zināt, ka bija uzbrukums padomniekam Bruselam, mūsu tautas tēvam?

— Ak, paliecām? — jautāja d'Artanjans.

— Jā, bet viņš ir gandarīts: lauta uz rokām viņu aiznesa līdz mājām. No vakardienas viņa māja pilna ļaužu. Viņu apmeklēja prelāta kungs, Longvils, princis de Konti; hercogiene de Ševrēza un de Vandoma kundze parakstījās viņa apmeklētāju grāmatā. Tagad viņam vajag tikai gribēt…

— Ko viņš varētu gribēt?

Planšē sāka dziedāt:

Tā kā vēja šaltis, Vēja svilpiens drošs — Tās ir Frondas balsis: „Mazarini — nost!"

— Nav nekā savāda, ka Mazarini būtu bijis daudz apmierinātāks, ja es būtu saminis šo padomnieku, — drūmi noteica d'Artanjans Portosam.

— Jūs saprotat, kungs, ja jūs man lūgsit līdzīgu pakalpojumu, kāds bija uzbrukums Brusela kungam, tad es nespēšu jums līdzēt.

— Nē, nē, esi mierīgs. Bet no kurienes tev zināmi visi šie sīkumi?

— O, es tos dabūju no drošiem avotiem — no Frikes.

— No Frikes? — teica d'Artanjans. — Šis vārds man ir pazīstams.

— Tas ir Brusela kalpones dēlēns; es par viņu galvoju — pie sacelšanās viņš savu nepalaidīs garām.

— Vai viņš nedzied Dievmātes katedrālē? — jautāja d'Artanjans.

— Jā, viņu tur iekārtoja Bazēns.

— Ak, zinu,, — teica d'Artanjans, un vēl viņš kalpo traktierī.

— Pilnīgi pareizi.

— Kāda jums daļa gar šo puisēnu? — jautāja Portoss.

— Hm, — teica d'Artanjans, — es vienreiz izmantoja viņa pakalpojumus, un pie gadījuma viņš var būt mums kādreiz noderīgs.

— Jums, kad jūs gandrīz vai nesamināt ar savu zirgu viņa saimnieku!

— Bet kā viņš to uzzinās?

— Pareizi.

Šajā laikā Atoss un Aramiss tuvojās Parīzei cauri Scn-Antuāna priekšpilsētai. Viņi paspēja atpūsties braucot pa ceļu, un tagad steidzās uz tikšanos ar draugiem. Vienīgi Bazēns viņus pavadīja. Grimo, kā jau lasītājs atceras, palika kopā ar Mušketonu, lai pēc tam dotos pie vikonta de Braželona, kurš bija devies uz Flandriju.

— Tagad, — teica Atoss, — mums jāapmetās kādā viesnīcā, lai varam pārģērbties pilsētas drēbēs, nolikt zobenus un pistoles, kā arī atbruņot mūsu kalpu.

— Domāju, ka nc, — teica Aramiss. Atļaujiet man nepiekrist jūsu viedoklim, un pat mēģināt jūs pārliecināt par sava viedokļa pareizību.

— Kāpēc?

— Tāpēc ka mēs ejam — uz kara tikšanos.

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Karaliskais laukums — tas tikai turpinājums Vandomas lielceļam un nekas vairāk.

— Kā! Mūsu draugi…

— Tagad kļuvuši mūsu nāvīgākie ienaidnieki, Atos… Paklausiet mani, nevajag viņiem pārāk uzticēties, it sevišķi jums.

— O, mans dārgais d'Erblē kungs!..

— Kas var galvot, ka d'Artanjans nevaino jūs savā sakāvē un nebrīdinās kardinālu? Un, domājat, ka kardināls neizmantos šo tikšanos, lai nesaņemtu mūs gūstā?

— Kā, Aramis, jūs domājat, ka d'Artanjans un Portoss būs spējīgi uz tik nekrietnu gājienu?

— Kā draugiem, jums taisnība, Atos, tas būtu bijis nekrietns gājiens, bet attiecībā uz ienaidniekiem to nosauktu par viltību.