Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

„Kungs, Kungs, — viņa kliedza, — kaut nu Frike būtu šeit un aizskrietu pēc ārsta!"

Frike bija šeit. Kā var kaut kas notikt pilsētā bez Parīzes nebēdņa ziņas?

Frike, protams, izmantodams Trīsvienības dienu, izlūdzās tavernas saimniekam brīvdienu. Saimnieks nevarēja viņam atteikt, jo līgumā tika noteikts, ka lielos svētkos, tas ir, četras reizes gadā, viņš varēja būt brīvs.

Frike atradās gājiena priekšgalā. Viņš, protams, pats arī nodomāja, ka vajadzētu skriet pēc ārsta, bet daudz, jautrāk bija iet pūļa priekšgalā un kliegt no visa spēka: «Nogalināja Bruselu! Tautas tēvu, Brusela kungu! Lai dzīvo Brusela kungs!", nekā vienam skriet pa klusajām šaurajām ieliņām un teikt cilvēkam tumšā kamzolī: „Iesim, daktera kungs, padomniekam Bruselam ir vajadzīga jūsu palīdzība".

Par nelaimi, Frike, spēlēdams redzamu lomu pūļa priekšgalā, atļāvās būt neuzmanīgs, uzrāpdamies uz logu režģiem, lai paceltos virs aurojošā pūļa.

Godkāre viņu pazudināja: māte viņu ieraudzīdama, aizsūtīja pēc ārsta.

Tad viņa, apķērusi abām rokām padomnieku, gribēja vilkt viņu augšā; bet uz trepēm padomnieks negaidīti rtostājās uz savām kājām un paziņoja, ka uzkāps pats. Viņš lūdza kalponei tikai vienu: pierunāt izklīst tautu.

Bet viņa neklausījās viņa vārdos.

— O, mans nabaga saimnieks! Dārgais mans saimnieks! — kliedza viņa.

— Jā, jā, mīļā Nanncta, — murmināja Brusels, cenšoties viņu nomierināt, — nomierinieties, tie visi ir tikai sīkumi.

— Kā es varu nomierināties, kad jūs sabrauca, samīdīja un saplosīja!

— Tad nē jau, nē, — pierunāja viņu Brusels, — nekas nopietns nav noticis.

— Kā nav noticis, ja jūs viss esat vienos dubļos! Kā nekas nav noticis, ja jūsu galva ir asinīs! Ak, Kungs, mans nabaga saimnieks, mans nabaga saimnieks!

— Apklusti vienreiz! — teica Brusels. — Apklusti!

— Asinis, mans Dievs, asinis, — kliedza Nanneta.

— Ārstu! Ķirurgu! Dakteri! — kliedza pūlis. — Padomnieks Brusels mirst! Mazarīnisti viņu noslepkavoja!

— Mans Dievs, — iesaucās Brusels izmisis, — šo nelaimīgo dēļ, nodedzinās manu māju!

— Pieejiet pie loga, saimniek, un parādieties viņiem!

— Nē, es atturēšos, — atbildēja Brusels. — Rādīties lautai — tā ir karaļa privilēģija. Pasaki viņiem, ka man ir labāk, Nanneta, pasaki viņiem, ka cs iešu nevis pie loga, bet gultā, un lai viņi visi aiziet.

— Kāpēc jūs vēlaties, lai viņi aiziet? Viņi ir sapulcējušies jums par godu.

— Ak! Vai tiešām tu nesaproti, ka viņu dēļ mani var pakārt? — izmisis teica Brusels. — Redzi arī padomniecei ir kļuvis slikti!

— Brusels! Brusels! — sauca pūlis. — Lai dzīvo Brusels! Dakteri Bruselam!

Sacēlās tāds troksnis, ka Brusela aizdomas un bailes apstiprinājās. Uz ielas parādījās gvardes kareivji un ar laidnes sitieniem izklīdināja neaizsargāto pūli.

Pie pirmajiem kliedzieniem: „Gvardes kareivji!" Brusels, nobijies, ka viņu varētu apvainot šī sajukuma radīšanā, iemetās gultā ar visām drēbēm, pat nenoņemot tās.

Pateicoties gvardes kareivju iejaukšanai un Brusela trīskārtējai pavēlei, vecajai Nannetai beidzot nācās aizvērt ārdurvis. Bet nepaspēja viņa lāgā aizvērt durvis un uziet augšā pie saimnieka, kad pie durvīm kāds picklavēja.

Brusela kundze, atguvusies, āva nost zābakus saimniekam, sēžot viņa kājgalī un drebot kā apšu lapa.

— Paskatieties, kas tur klauvē, Nanneta, — leica Brusels, — un nelaižict iekšā svešus cilvēkus.

Nanneta paskatījās pa logu.

— Tas ir priekšsēdētāja kungs, — viņa teica.

— Nu, no viņa nevajag kautrēties, atveriet durvis.

— Ko viņi ar jums izdarījuši, dārgo Brusel? — jautāja, ienākot istabā, parlamenta priekšsēdētājs. — Es dzirdēju, ka jūs gandrīz vai nogalināja!

— Viņi patiešām uzbruka manai drošībai, — atbildēja Brusels stingi turoties.

— Nabaga draugs! Viņi nolēma sākt ar jums. Mūs visus sagaida šāds liktenis. Viņi, nevarēdami mūs pieveikt kopumā, nolēmuši izrēķināties ar katru atsevišķi.

— Ja es izveseļošos, — teica Brusels, — cs savukārt pacentīšos viņus samīdīt ar sava vārda smagumu.

— Jūs izveseļosities, — teica Blanminels, — un viņi dārgi samaksās par šo uzbrukumu.

Brusela kundze klusi raudāja rūgtas asaras, Nanneta skaļi raudāja, stāvot durvis.

— Kas noticis? — iesaucās, ātri ienākdams istabā, jauns un skaists cilvēks. — Vai tēvs ir ievainots?

— Jūsu priekšā ir tirānijas upuris, — atbildēja Blanminels, kā īsts spartietis.

— O! — iesaucās jaunais cilvēks. — Bēdas tam, kas jums ir pieskāries, tētiņ!

— Žak, - teica padomnieks, — labāk aizejiet pēc ārsta, mans draugs.

— Es dzirdu kliedzienus uz ielas, — teica kalpone, — laikam Frike ved ārstu… Nē, kāds ir atbraucis karietē!

Blanmils .paskatījās ārā pa logu.

— Prelāta kungs! — viņš iesaucās.

— Prelāta kungs! — atkārtoja Brusels. — Ak, Dievs, ielaidiet taču viņu, es iešu viņam pretī!

Un padomnieks, aizmirsis par saviem sasitumiem, jau gribēja mesties pretī viesim, ja de Reca kundze un Blanminels nebūtu viņu atturējuši.

— Nu-ū, dārgais Brusela kungs, — teica prelāts, ienākdams, — kas tad ir noticis? Runā par sazvērestību, par slepkavību? Labdien, Blanminela kungs. Es iebraucu pie sava ārsta un atvedu viņu jums.

— Ak, kungs! — iesaucās Brusels. — Jūs man parādat daudz goda! Patiešām, mani aizķēra un iemeta dubļos karaļa musketieri.

— Tiešāk, kardināla musketieri, — izlaboja prelāta kungs. — Tiešāk mazarīnisti. Bet viņi par to samaksās, esiet mierīgs. Vai nav tiesa, Blanminela kungs?

Blanminels gribēja atbildēt, kad pēkšņi atvērās durvis, un sulainis greznā livrejā paziņoja:

— Hercogs de Longvils.

— Patiešām? — iesaucās Brusels. — Hercogs ir šeit? Kāds gods man tiek parādīts!

— Ak, monsinjor! Es atnācu, lai apraudātu mūsu spožā aizstāvja likteni, — teica hercogs. — Jūs esat ievainots, mīļo padomniek?

— Kas no tā! Jūsu apmeklējums izdziedinās mani, monsinjor.

— Bet tomēr jūs ciešat?

— Ļoti, — teica Brusels.

— Es jums atvedu savu ārstu, — teica* hercogs, — atļaujiet viņam ienākt.

— Kā! — iesaucās Brusels. Hercogs padeva zīmi sulainim, kurš ieveda melnās drēbēs ģērbtu cilvēku.

— Man prātā ienāca tāda pati doma, hercog, — teica prelāta kungs.

Ārsti skatījās viens uz otru.

— Ā, tas esat jūs, prelāta kungs? Tautas draugi satiekas uz savas teritorijas…

— Biju satraukts par baumām, tāpēc steidzos uz šejieni. Domāju, ka ārstiem nekavējoties jāapskata slimnieks.

— Jūsu klātbūtnē? — iesaucās samulsušais padomnieks.

— Kāpēc ne, mans draugs? Mēs patiešām vēlamies ātrāk uzzināt, kas jums- vainas.

— Ak, Dievs, — teica Brusela kundze, — tur atkal ir troksnis!

— Izklausās pēc apsveikuma, — teica Blanminels, pieskrienot pie loga.

— Kas tur vēl? — iesaucās Brusels, nobālēdams.

— Prinča dc Kontī livreja, — iesaucās Blanminels, — pats princis de Konti!

Prelāts un hercogs dc Longvils gandrīz sāka smieties. Ārsti gribēja atsegt Bruselu, bet viņš tos atturēja. Šajā mirklī ienāca princis de Kontī.

— Ak, kungi, — viņš iesaucās, ieraugot prelāta kungu, — jūs brīdinājāt mani! Lūdzu, nedusmojaties, dārgais Brusela kungs. Kā tikai es izdzirdēju par nelaimi, tā nodomāju, ka varbūt jums nav pašam sava ārsta, tāpēc atvedu jums savu. Bet kā jūs jūtaties? Kāpēc pilsētā runāja par slepkavību?