Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Jā, — nopūlās d'Artanjans, — bet mūsu karvīra gods ir zaudēts.

— D'Artanjan, — domīgi noteica Atoss, — zvēru jums, man ļoti sāp, ka jūs varat domāt par to tajā laikā, kad mēs sakrustojām savus zobenus. Jā, .— viņš piebilda, skumji šūpojot galvu, — jūs pareizi pateicāt: bēdas mums. Iesim, Aramis.

— Bet mēs, Porlos, — teica d'Artanjan, — atgriezīsimies ar kaunu pie kardināla.

— Galvenais, pasakiet viņam, — pēkšņi atskanēja pazīstama balss, — ka esmu vēl kaut kam noderīgs.

D'Artanjans pazina Rošfora balsi.

— Ar ko varu būt jums noderīgs, kungi? — jautāja princis.

— Apliecinicl, ka mēs izdarījām visu, ko spējām, jūsu majestāte.

— Esiet mierīgi, viss tiks izdarīts. Klausieties, kungi, mēs drīz atkal satiksimies Parīzes priekšpilsētā, vai pat pašā Parīzē, lad jūs varēsit atmaksāt šodienas neveiksmi.

Ar šiem vārdiem hercogs, pamājis ar roku alvadu sveicienu, ar visu savu svītu aizbrauca projām. Viss noklusa. D'Arlanjans un Portoss palika uz ceļa vieni, un vēl kāds, kurš turēja pavadā divus zirgus.

Domājot, ka las ir Mušketons, d'Artanjans ar Portosu devās pie lā.

— Ko es redzu! — iesaucās d'Artanjans. — Tas esat jūs, Grimo?

— Grimo! — iesaucās Portoss.

Grimo, padevis zīmi draugiem, pierādīja, ka viņi nav kļūdījušies.

— Bet kam tic zirgi? — jautāja d'Artanjans.

— Kas mums tos dāvina? - jautāja Portoss.

— Grāfs de La Fērs.

— Atos, Atos,— nočukstēja d'Artanjans, — jūs vienmēr par visu padomājat; jūs csal cēlsirdīgs cilvēks.

— Labu ceļa vēju! Es jau baidījos, ka man būs jāiet kājām, — leica Portoss.

Un viņš uzlcca vienam rikšotājam mugurā; d'Artanjans jau bija cita rikšotāja mugurā.

— Bet kur mēs brauksim, Grimo? — jautāja d'Artanjans. — Tu atstāj savu kungu?

— Jā, — teica Grimo, — es dodos pie vikonta de Bražclona, kurš atrodas Flandrijas armijā.

Viņi klusēdami devās pa Parīzes ceļu. Bel pēkšņi visi sadzirdēja klusus vaidus, kuri atskanēja no grāvja puses.

— Kas tas ir? — jautāja d'Artanjans.

— Tas ir Mušketons, — teica Portoss.

— Jā, jā, kungs, las esmu es,— atskanēja žēlabaina balss, un kaut kāda ēna sakustējās ceļa malā.

Portoss metās pie sava mājas pārvaldnieka, kuram patiesi bija peķēries.

— Vai tu esi bīstami ievainots, mans mīļais Muslon? — viņš jautāja.

— Mustons! — atkārtoja Grimo, aiz izbrīnās ieplēšot acis.

— Nē, kungs, nē; vienīgi esmu ievainots ļoti nepatīkamā un neērtā vietā.

— Tātad tu nevarēsi jāt uz zirga?

— Ko jūs, kungs, kur nu?

— Bet kājām vari paiet?

— Pacentīšos nokļūt līdz pirmajām mājām.

— Kā būt? — jautāja d'Artanjans. — Mums nepieciešams atgriezties Parīzē.

— Es parūpēšos par Mušketonu, — teica Grimo.

— Paldies, mīļais Grimo, — teica Portoss.

Grimo, nolecis no zirga, sniedza savu roku Mušketonam, kurš ar asarām acīs, to pieņēmis, atbalstījās uz tās no visa spēka. Bet Grimo nekādi nevarēja saprast, vai šis ir prieka un atkalredzēšanās asaras, vai viņš raud aiz sāpēm no saņemtā ievainojuma.

Pa to laiku d'Artanjans un Portoss klusēdami turpināja ceļu uz Parīzi.

Pēc trīs stundām viņus panāca jātnieks, kurš viss bija vienos putekļos: tas bija hercoga kurjers, kurš veda vēstuli kardinālam, kurā, kā jau bija solīts, princis liecināja, ka d'Artanjans un Portoss bija izdarījuši visu iespējamo viņa aizturēšanā.

Mazarīni pavadīja šausmīgu nakti,, saņēmis vēstuli, kurā princis pats paziņoja par savu brīvību, kā arī pieteica kardinālam karu līdz sava mūža galam.

Kardināls trīs reizes pārlasīja šo vēstuli, tad salocīja to, un likdams vēstuli kabatā, teica:

— Viens mani mierina: kaut arī d'Artanjans izlaida no rokām princi, bet dzenoties pēc tā, viņš sabrauca Bruselu. Redzams gaskonietis ir ļoti vērtīgs cilvēks, ja pat viņa neveiklība man kalpo par labu.

Kardināls runāja par cilvēku, kuru d'Artanjans netīšām bija sabraucis pie Svētā Johanna kapiem Parīzē. Tas bija neviens cits, kā padomnieks Brusels.

Bet par lielu nelaimi Mazarīni, uz kuru jau tā vēlās visādas nepatikšanas, padomnieks Brusels tomēr netika sabraukts.

Viņš patiešām lēnām šķērsoja Sent-Onorē ielu, kad d'Artanjana zirgs, kurš skrēja trakā ātrumā, aizķēra un iesvieda viņu dubļos.

Kā mēs jau teicām, d'Artanjans nepiegrieza vērību tādam sīkumam. Viņš pilnīgi pieturējās pie tā laika ieskatiem, kad galminieki, un it sevišķi galma virsnieki, nicināja pilsētas buržuāziju. Tāpēc viņš palika bezjūtīgs un nevērīgs, pret cilvēka sāpēm un nelaimi, kurš stāvēja ielas malā, ģērbies melnās drānās. Pirms nabaga Brusels paspēja iekliegties, bruņotie jātnieki, kā viesulis bija aiztraukušies viņam garām.

Tikai tad garāmgājēji saklausīja viņa vaidus.

Cilvēki saskrēja, ieraudzīja nabadziņu gulošu uz ielas, sāka izjautāt, kas viņš ir, kur dzīvo.

Tiklīdz viņš pateica, ka viņu sauc Brusels, ka viņš ir parlamenta padomnieks un dzīvo Sen-Landri ielā, cilvēku bars sāka kliegt tik skaļi, ka pārbiedēja večuku ne mazāk, kā tikko garām pagājušais viesulis.

— Brusels! — sauca apkārtējie. — Brusels, mūsu tēvs! Mūsu aizstāvis! Brusels, tautas aizstāvis, beigts, samīdīts ar kardinālistu zirgu pakaviem! Palīgā! Pie ieročiem! Nāve viņiem!

Vienā mirklī pūlis aizšķērsoja ielu; apstādināja pirmo karieti, lai aizvestu padomnieku uz mājām, bet kāds aizrādīja, ka satricinājums, kurš radīsies braucot pa bruģainajām ielām, var pasliktināt slimnieka stāvokli; citi ieteica viņu aiznest uz rokām, — priekšlikums tika pieņemts vienbalsīgi un ar lielu sajūsmu. Sacīts — darīts. Tauta, barga un tajā pašā laikā padevīga, pacēla padomnieku uz rokām un nesa viņu, līdzīgi pasaku gigantam, murkšķošu pundurīšu ieaijātu.

Brusels nešaubījās parīziešu mīlestībā; trīs gadus viņš bija opozīcijas priekšgalā un ne bez slepenām cerībām vēlējās kādreiz panākt arī popularitāti. Šie tautas jūtu uzplūdi viņu iepriecināja un pārpildīja viņa sirdi ar godkārības pašapziņu, parādot viņa ietekmes lielumu. Bet šis triumfs bija ari trauksmes pilns. Bez visa tā, ka sasitumi viņam sagādāja ne mazums sāpju, uz katra ielas stūra viņš šausmās nodrebēja, baidoties ieraudzīt gvardes vai musketieru eskadronu, kuri varētu nākt izklīdināt šo lielo cilvēku pūli.

Kas gan paliktu izgāztuvē no tagadējā triumfatora!

Viņa acu priekšā vēl visu laiku stāvēja cilvēki un zirgi, kas līdzīgi smerčam, milzīgai viesuļvētrai, apgāza viņu ar vienu brāzienu, un tāpēc viņš atkārtoja slābanā balsī:

..Steidzaties, bērni mani: es ļoti ciešu".

Pēc katras šādas žēlabas pūlis ar jaunu spēku izkliedza lāstus un uzsaukumus.

Ne bez pūlēm izdevās piekļūt Brusela mājai. Visi kvartāla iedzīvotāji metās pie logiem un durvīm, ieinteresēti ar lielā pūļa troksni.

Brusela mājas logā parādījās vecās kalpones seja, kura sāka skaļi vaima­nāt, un padzīvojusi sieviete, kura sāka skaļi raudāt. Viņas abas ar-satrauku­mu, kaut arī tas izpaudās ļoti dažādi, izjautāja pūlī esošos cilvēkus par notikušo, kuri atbildēja skaļiem izsaucieniem un dažādiem kliedzienichi.

Bet tiklīdz pie mājas durvīm pienesa Bruselu, kuru uz rokām bija nesuši astoņi cilvēki, ar izdzisušu skatienu un bālu seju, kā jaukā Brusela kundze zaudēja samaņu, bet kalpone, sasizdama plaukstas, metās pretī savam saimniekam.