Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Nelietis, — viņš iesaucās, — tu domāji par mani pasmieties! Nu, pagaidi!

Viņš atlocīja vaļā pavēli. Ar vienu roku viņš piegrūda pavēli seržantam pie sejas, bet ar otru, paņēmis pistoli, pielika to viņam pie deniņiem.

— Karaļa pavēle! Lasi un atbildi, vai es tev noraušu galvu! Pa kādu ceļu viņi aizjāja?

Seržants saprata, ka d'Artanjans nejoko.

— Pa Vandomas ceļu, — viņš atbildēja.

— Bel pa kādiem vārtiem viņi izjāja?

— Pa Sen-Mora vārtiem.

— Ja tu mani, nelieti, māni, — teica d'Artanjans, — tad rīt tu tiksi pakārts.

— Bet jūs, ja viņus panāksiet, tad vairs ncatgrie/.īsieties mani kārt, — nomurmināja seržants.

D'Artanjans, paraustījis plecus, padeva zīmi konvojam sekot, un aizauļoja ātri projām.

— Aiz manis, kungi! Aiz manis! — kliedza viņš, dodoties uz norādītajiem vārtiem.

Tagad, kad hercogs bija aizbēdzis, vārtsargs beidzot nolēma aizbultēt vārtus; lai piespiestu šo stūrgalvi atvērt vārtus, ar viņu nācās apieties tāpat, kā ar seržantu.

Uz visu to tika pazaudētas vēl kādas desmit minūtes.

Pārvarot šo pēdējo šķērsli, jātnieku vienība devās tālāk ar tādu pašu ātrumu, kā pirmās tam.

Bet ne visi zirgi spēja izturēt iepriekšējo ātrumu. Daži sāka krietni atpalikt, trīs zirgi apstājās, bet viens zirgs krita.

D'Artanjans, jādams pa priekšu, ņeko nemanīja. Portoss pastāstīja viņam par notikušo, savā flegmātiskajā mierā.

— Ja tikai mēs spētu ar tevi viņus panākt, — teica d'Artanjans, — viņi ir tikai četri.

— Taisnība, — teica Portoss.

Un viņš uzmundrināja savu zirgu, piecērtot piešus.

Divu stundu laikā, neapstājoties, zirgi noskrēja divdesmit ljē. Zirgu kājas drebēja, paši bija nodzīti putās, jātnieku drēbes bija piesūkušās ar zirgu sviedru smaku.

— Apstāsimies uz minūtīti, lai nabaga lopiņi kaut drusku atpūšās, — teica Portoss.

— Nē, labāk viņus nodzīsim; nodzīsim, lai tikai mēs nokļūtu laikā, — atbildēja d'Artanjans. - Es redzu svaigas pēdas: nav pagājusi pat ceturtdaļa stundas, kopš šīs pēdas ir šeit atstātas.

Un patiešām, gar ceļa malām bija samanāmi svaigi zirgu pakavu nospiedumi. Pie pēdējiem saules atblāzmas stariem vēl varēja skaidri redzēt visas pēdas.

Viņi devās trakā ātrumā tālāk. Pēc divām jūdzēm krita Mušketona zirgs.

— Lūk, — teica Portoss, — lūk, arī Febs ir kritis.

— Kardināls jums samaksās par to tūkstots pistolus.

—. O, esmu pārāks par to.

— Uz priekšu!

— Jā, ja spēsim.

Patiešām, d'Artanjana zirgs apstājās, tam vairs nepielika elpas, un pēdējais uzmundrinājums ar piešiem, nevis lika tam ātrāk skriet, bet lika tam krist.

— Velns! — iebļāvās Portoss. — Lūk, tagad arī Vulkāns ir bez kājām.

— Ak, nelabais, — iesaueās d'Artanjans, saķerot galvu, — kāda kavēšanās! Dodiet man savu zirgu, Portos. Bet ko jūs darāt, velns lai parauj!

— E-hei, es krītu, tas ir, krīt mans zirgs Bajards.

D'Artanjans gribēja piespiest zirgu piecelties, kamēr Portoss sapinies pavadā, cenlās no tās atbrīvoties, bet ieraudzīja, ka zirgam no nāsīm nāk asinis.

— Trešais! — viņš noteica. — Tagad visam beigas.

Šajā mirklī viņi izdzirdēja zirgu zviedzienu.

— Klusāk! - iesaucās d'Artanjans.

— Kas par lietu?

— Kaul kur tuvumā ir zirgs.

— Tas būs kāds no mūsējiem, ka grib mūs panākt.

— Nē, tas ir pirms mums.

— A, tad cita lieta, — atsaucās Portoss, ieklausoties d'Artanjana norādītajā virzienā.

— Kungs! — iesaucās Mušketons, kurš pametis kritušo zirgu, kājām skrēja viņiem pakaļ. — Febs neizturēja un…

— Klusu! — teica Portoss.

Tiešām, šajā mirklī atskanēja zirga zviedziens.

— Tas ir piecsimt soļu attālumā no mums, — teica d'Artanjans.

— Tieši tā, kungs, — teica Mušketons, — piecsimt soļu attālumā atrodas mednieku mājiņa.

— Muškcton, kur ir tavas pistoles? - jautāja d'Artanjans.

— Man rokās, kungs.

— Portos, paņemiet savas.

— Lūk, tās.

— Teicami, — teica d'Artanjans, izņemot savas pistoles. — Tagad jūs saprotat, Portos? •

— Ne visai.

— Mēs braucam karaļa uzdevumā.

— Nu un kas?

— Karaļa uzdevuma izpildīšanai mēs aizņemsimies šos zirgus.

— Pareizi, — piezīmēja Portoss.

— Un tā, ne vārda vairs — pie lietas.

Viņi gāja trijatā, kā klusējošas ēnas. Aiz ceļa līkuma viņi pamanīja gaismu, kas spraucās cauri koku zariem.

— Lūk, māja, — nočukstēja d'Artanjans. — Atļaujiet man rīkoties, Portos, un atkārtojiet to pašu, ko es.

Skrienot un slēpjoties aiz kokiem, viņi, neviena nemanīti, pietuvojās soļus divdesmit līdz mājai. Luktura gaismā, kurš karājās mājas nojumē, viņi saskatīja četrus lieliskus zirgus. Kalps tos segloja; tuvumā atradās zirgu seglošanas piederumi.

D'Artanjans steidzīgi pie viņa piegāja, saviem biedriem padodot zīmi, pagaidīt viņu dažu soļu attālumā.

— Es pērku šos zirgus, — viņš teica kalpam.

Tas ar izbrīnu skatījās uz viņu, bet neatbildēja ne vārda. .

— Vai tad tu, muļķi, nedzirdi? - turpināja d'Artanjans.

— Dzirdu, protams, - bija atbilde.

— Kāpēc tad tu neatbildi?

— Šie zirgi nav pārdodami.

' — Tad es tos paņemšu, - teica d'Artanjans.

Un viņš uzlika roku uz tuvākā zirga kakla. Abi viņa ceļabiedri, iznākuši ārā no krūmiem, izdarīja to pašu.

— Bet, kungi, — iesaucās kalps, — šie zirgi tikko kā noskrēja sešas jūdzes, un vēl nav pat pagājusi pusstunda, kopš tie šeit atrodas.

— Pusstunda - pilnīgi pietiekams laiks: tie būs tikai mundrāki. Kalps sāka saukt palīgā. Kāds cilvēks, redzams mājas pārvaldnieks, iznāca ārā, kad d'Artanjans un viņa draugi segloja zirgus.

— Bet, kungs, — teica pārvaldnieks, - vai jūs zināt, ka šie zirgi pieder hercogam Monbazonam?

— Jo labāk, - atbildēja d'Artanjans, tad tiem vajadzētu būt labiem zirgiem.

— Bet, kungs, — turpināja pārvaldnieks, uzmanīgi kāpjoties atpakaļ uz durvju pusi, — es jūs brīdinu, ka saukšu palīgā citus mājas iemītniekus.

— Bet es savus, — teica d'Artanjans. — Es esmu — karaļa gvardes musketieru leitnants. Desmit mani kareivji jāj man nopakaļ. Vai dzirdat, viņi jau jāj? Paskatīsimies, kas ņems virsroku.

Dzirdams nebija it nekas, bet pārvaldnieks baidījās ieklausīties.

— Jūs esat gatavs, Portos? — jautāja d'Artanjans.

— Es jau beidzu seglot.

— Bet jūs, Muston?

— Es arī.

— Tad zirgos.

Visi Iris uzlēca zirgos.

— Pie manis! — iebļāvās pārvaldnieks. — Cilvēki, palīdziet! Ņemiet karabīneš!

— Ceļā! — nokomandēja d'Artanjans, tūlīt sāksies šaušana. Visi trīs ātri devās prom.

— Pie manis! — bļāva pārvaldnieks, kamēr kalps skrēja uz blakus māju.

— Uzmanīgāk, ka neiešaujat saviem zirgiem! — iesaucās d'Artanjans, skaļi iesmiedamies.

— Plī! — atbildēja pārvaldnieks.

Gaisma, līdzīga zibens uzliesmojumam, apžilbināja ceļu. Atskanot šāvienam, jātnieki izdzirda nosvilpjam lodi.

— Viņi šauj, kā sulaiņi, - teica Portoss. - Rišeljē laikā šāva daudz precīzāk. Vai jūs atceraties Krcvkeras ceļu, Mušketon?

— Ak, kungs, man vēl tagad dažreiz iesāpas labā gūža.

— Jūs esat pārliecināts, d'Artanjan, ka mēs esam uz pareizām pēdām?

— Velns parāvis! Vai tad jūs nedzirdējāt?