Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Nu, skatieties, — atbildēja tā pati balss.

Divi šāvieni atskanēja gandrīz vienlaicīgi. Vienu izšāva d'Artanjans, bet otru — Portosa pretinieks. D'Artanjana lode norāva pretiniekam cepuri; bet Portosa pretinieka lode ieurbās zirgam kaklā, un tas ar gārdzienu novēlās zemē.

— Pēdējo reizi jautāju: kurp jūs braucat? — jāutāja tā pati balss.

— Pie velna! — atbildēja d'Artanjans.

— Ak, tā! Varat būt droši, pie viņa jūs nokļūsit.

D'Artanjans redzēja, ka uz viņu tiek notēmēts musketes stobrs; viņam neatlika laiks, notēmēt savu. Un pēkšņi, atcerēdamies kādreiz doto Atosa padomu, viņš strauji pacēla savu zirgu uz pakaļkājām. Lode trāpīja zirgam tieši vēderā. D'Artanjans sajuta, kā zirgs, krītot, pazūd zem viņa svara, un ar raksturīgo viņam veiklību nolēca no zirga muguras tālu uz sāniem.

— Lūk, kā! — izsmējīgi noteica skanīgās balss īpašnieks, — Mums, izrādās, ir zirgu slaktiņš, nevis vīru cīniņš. Zobenu, kungs, zobenu!

Viņš nolēca no zirga.

— Zobenu? Lieliski, — teica d'Artanjans, — tas ir manā gaumē.

Divos lēcienos d'Artanjans atradās pretinieka priekšā; viņu zobeni

sakrustojās. D'Artanjans, ar viņam raksturīgo veiklību, pielietoja savu iemīļoto gājienu — tercu.

Portoss, stāvēdams uz ceļiem aiz sava zirga, kurš mocījās pirsnāves agonijā, turēja katrā rokā pa pistolei.

Starp d'Artanjanu un viņa pretinieku sākās cīņa. D'Artanjans, pēc sava ieraduma, uzbruka pirmais, bet šoreiz viņš juta stingru pretinieka roku, kura nepadevās viņa viltīgajiem gājieniem, kas d'Artanjanu pārsteidza. Divreiz atsists, viņš atkāpās vienu soli; viņa pretinieks neizkustējās no vietas; d'Artanjans atkal pielietoja savus iecienītos paņēmienus. Abi pretinieki cīnījās, bet neveiksmīgi; dzirksteles šķīda no viņu zobenu šķindas.

Beidzot d'Artanjans nolēma, ka laiks pielietot citu iecienītu gājienu - māņu gājienus. Viņš ļoti veikli tos pielietoja, zibenīgi izmantojot tos uzbrukumā, kas likās neatvairāmi, bet uzbrukums lika atsists.

- Velns parāvis! — viņš iesaucās savā gaskoniešu akcentā.

Pie šī izsauciena viņa pretinieks atlēca atpakaļ un pieliecās, aizmirsdams piesardzību, mēģināja saskatīt tumsā d'Artanjana seju. D'Artanjans, domādams, ka tā ir kārtējā viltība, bija ļoti uzmanīgs.

- Sargieties, - pa to laiku teica Portoss savam pretiniekam, - man rezervē ir divas uzlādētas pistoles.

- Jo vairāk jums ir iemesls šaut pirmajam.

Portoss izšāva; cīņas lauku burtiski apgaismoja zibens šautra.

Ieraudzīdami viens otru, abi pretinieki, kuri atradās cīņas laukā, reizē iekliedzās.

• — Atos! — iesaucās d'Artanjans.

- D'Artanjan! — iesaucās Atoss.

Atoss pacēla zobenu, d'Artanjans nolaida savu.

- Aramis! — sauca Atoss. — Nešaujiet.

- Ā! Tas esat jūs, Aramis! - iesaucās Portoss, nomezdams abas pistoles.

Aramiss savu pistoli ielika somā, bet zobenu atpakaļ makstī.

- Dēls mans! - teica Atoss, izstiepdams savas rokas pretī d'Artanja­nam. (Tā viņš kādreiz sauca d'Artanjanu maiguma izpausmes mirkļos.)

- Atos, - viņš teica, laužot sev tokas, - vai tiešām jūs viņu aizstāvat? Es zvērēju atvest viņu dzīvu vai mirušu. Ek, tagad esmu apkaunots.

- Nokaujiet mani, - teica Atoss, atsedzot savas krūtis, - ja jūsu gods prasa manu nāvi.

- O, manas bēdas! Bēdas man! - iesaucās d'Artanjans. - Tikai viens cilvēks varēja mani apstādināt, un vajadzēja tā liktenim izspēlēt šo joku, lai šis cilvēks gadītos manā ceļā. Ko es teikšu kardinālam?

- Jūs pateiksit viņam, kungs, - atbildēja skaļa balss, kura bija pārāka pār citām, — ka viņš sūtīja man ceļā divus cilvēkus, kuri vienīgie varēja uzveikt šos četrus, cīnoties bez zaudējumiem, viens pret vienu ar grāfu dc La Fēru un ševaljē d'Erblē un padoties likai pussimts pretiniekiem.

- Princis! — teica vienā balsī Atoss un Aramiss, paejot malā un dodot ceļu hercogam Bcforam.

Portoss un d'Artanjans ari pakāpās soli atpakaļ.

- Piecdesmit cilvēki, — murmināja d'Artanjans un Portoss.

- Atskatieties, kungi, ja neticiet, - teica hercogs, - jo es nodomāju, ka jūs esat vismaz divdesmit cilvēki, un tāpēc atgriezos ar visu savu vienību. Man apnika šī bēgšana un cs sagribēju pals paslrādāt ar zobenu; bet jūs izrādījāties tikai divi cilvēki.

— Jā, monsinjor, divi, - teica Atoss, - bet kā jūs pareizi teicāt, šie divi ir divdesmit vērti.

— Nu, kungi, atdodiet savus zobenus, - teica hercogs.

— Mūsu zobenus? - iesaucās d'Artanjans, paceļot galvu un paskatoties visapkārt. - Mūsu zobenus? Nekad.

— Nekad! — atkārtoja Portoss.

Apkārtstāvošo cilvēku vidū juta sakustēšanos.

— Uzgaidiet, monsinjor, — teica Atoss. — Tikai divus vārdus.

Viņš piegāja pie prinča, un pieliecies pie auss, kaut ko klusi pateica.

— Kā vēlaties, grāf, - teica princis. — Esmu jums pārāk lielu pateicību parādā, lai jums uzreiz atteiktu pirmo lūgumu. Paejiet malā, kungi, — viņš griezās pie savas svītas. — D'Artanjana kungs un Portosa kungs, jūs esat brīvi.

Pavēle uzreiz tika izpildīta. D'Artanjans un Portoss tika no visām pusēm ieslēgti ciešā apli.

— Tagad, d'Erblē kungs, - nokāpiet no zirga un panāciet šurp.

Aramiss steidzīgi piegāja pie Portosa, bet Atoss pie d'Artanjana. Tagad

visi četri bija kopā.

— Draugi, — teica Atoss, — jūs vēl arvien nožēlojat, ka neizlējāt mūsu asinis?

— Nē, — teica d'Artanjans, — man ir sāpīgi, ka mēs esam viens pret otru, mēs, kas vienmēr bijām kopā. Man sāpīgi redzēt, ka mēs esam pretējās naidīgās nometnēs. Ak, tagad mums nebūs veiksmes!

— Jā, tagad visam beigas, — atsaucās Portoss.

— Tad pārejiet pie mums! — teica Aramiss.

— Klusējiet, d'Erblē, - apstādināja viņu Atoss. - Šāda veida priekšlikumus nedod tādiem kungiem. Ja viņi nostājās Mazarīni pusē, tad tā viņus aicināja viņu sirdsbalss, tāpat kā mūsu — lika nostāstāties prinča pusē.

— Un tagad mēs esam ienaidnieki! Tpfū, kaut viss izputētu! Kas to varēja gaidīt? — teica Portoss.

D'Artanjans, neko neteicis, smagi nopūtās.

Atoss paskatījies uz abiem, paņēma viņus pie rokām un teica:

— Tā ir pārāk nopietna lieta, un man sāp sirds, it kā jūs tajā būtu iedūruši. Jā, mēs esam izšķīrušies, lūk, dzīves īstenība, bet mēs neesam pieteikuši viens otram karu. Varbūt, mēs varēsim sarunāt; vajadzīga vēl pēdējā tikšanās.

— Kas atliecas uz mani, - teica Aramiss, — tad cs uzstāju, lai tā notiktu.

— Esmu ar mieru, - lepni atbildēja d'Artanjans.

Portoss palocīja galvu, dodot piekrišanas zīmi.

— Nozīmēsim satikšanās vietu, — turpināja Atoss, — kura visus apmierinātu, un salikušies pēdējo reizi, pārrunāsim mūsu attiecības un darbības veidu.

— Labi! — atbildēja visi trīs.

— Tālad, jūs visi esat ar mieru? — jautāja Atoss.

— Visi.

— Lieliski. Vieta?

— Karaliskais laukums jūs apmierina? — jautāja d'Artanjans.

— Parīzē?

— Jā.

Atoss ar Aramisu saskatījās. Aramiss paņiāja ar galvu, dodot savu piekrišanu.

— Karaliskais laukums, lai tā būtu, — teica Atoss.

— Bet kad?

— Rīt vakarā, ja jums labpatīk.

— Jūs būsit atgriezušies līdz rītam?

— Jā.

— Kādā stundā?

— Pulkstens desmitos vakarā. Vai jūs tas apmierinās?

— Teicami.

— Un tad būs vai nu miers vai karš; bet visādā gadījumā, draugi, mūs gods no tā necietīs, — teica Atoss.