— Bet cs, godīgi sakot, velējos jums uzticēt vienmuļu darbu, kurš prasītu jūsu atrašanos kādā noteiktā vielā, — beidzot viņš piebilda. — Man ir bažas… Bet, kas tad tas?
Priekšistabā varēja sakļausit troksni un skaļas sarunas, un lajā pašā mirklī atvērās kabineta durvis. Ieskrēja virsnieks, kurš bija putekļiem un dubļiem klāts.
— Kardināla kungs! Kardināla kungs! — viņš kliedza.
Mazarīni nodomāja, ka viņš uzbrūk, tāpēc nostājās aiz lielā krēsla atzveltnes. D'Artanjans un Portoss aizstājās priekšā.
— Kungs, paklausieties, kā jūs uzdrošinājāties iedrāzties manā kabinetā, it kā šeit būtu dzertuve?
— Tikai divus vārdus, monsinjor! — atbildēja virsnieks. — Man vajag pateikt jums pāris vārdus vienatnē. Es esmu— de Puens, Vensenes pils dežurvirsnieks.
Pēc bālās, satrauktās virsnieka sejas, Mazarīni saprata, ka viņš ir atvedis kādu ļoti nopietnu vēsti, tāpēc lika d'Artanjanam un Portosam paiet sāņus, Viņi aizgāja uz kabineta tālāko stūri.
— Runājiet, runājiet ātrāk! — teica Mazarīni. — Kas noticis?
— Noticis ir tas, jūsu eminence, ka hercogs Befors ir aizbēdzis no Vensenes cietokšņa.
Mazarīni iekliedzās, un, nobālēdams vēl vairāk par virsnieku, kurš bija šo vēsti alnesis, viņš bezspēkā iegāzās krēslā.
— Izbēdzis! — viņš atkārtoja. — Hercogs de Befors izbēdzis!
— Es atrados uz cietokšņa vaļņa, kad-ieraudzīju, ka viņš bēg.
— Un jūs nešāvāt?
— Viņš bija pārāk tālu no manis, monsinjor.
— Bet ko tad darīja Šavinjī kungs?
— Viņš nebija cietoksnī.
- Bet La Romē?
• — Viņu atrada sasietu hercoga istabā. Mute viņam bija aizbāzta, bet blakus mētājās duncis.
— Bet viņa palīgs?
— Viņš izrādījās hercoga līdzzinātājs un bēga kopā ar viņu.
Mazarīni iestenējās.
— Monsinjor, — teica d'Artanjans, pienākdams.
— Kas nolicis? ,
— Man, liekas, jūsu eminence tērē dārgo laiku.
— Ko tas nozīmē?
— Ja jūs uz vietas sūtītu pakaļ hercogam vajātājus, viņu, iespējams, vēl varētu aizturēt. Francija liela; līdz tuvākajai robežai ir vismaz sešdesmit jūdzes.
— Bet ko man sūtīt viņam pakaļ? — jautāja Mazarīni.
— Mani, velns parāvis!
— Un jūs noķersit viņu?
— Kāpēc gan ne?
— Jūs apņematies panākt hercogu, kurš ir kopā ar bruņotiem līdzdalībniekiem? ,
— Ja jūs būtu pavēlējis noķert pašu nelabo, monsinjor, es to atvestu pie jums aiz ragiem.
— Es arī, — piebilda Portoss.
— Un jūs? — teica Mazarīni ar izbrīnu skatīdamies uz abiem draugiem. — Bet hercogs nepadosies bez cīņas.
— Nu un kas, lai ir cīņa! — iesaucās d'Artanjans, un viņa acis spīdēja aiz uzbudinājuma. — Mēs sen neesam cīnījušies, vai ne, Portos?
— Cīņa, tad cīņa, — teica Portoss.
— Un jūs cerat viņu panākt?
— Jā, ja mūsu zirgi būs labāki.
— Tādā gadījumā ņemiet visus kareivjus, kādus atrodat pilī, un brauciet!
— Tā ir jūsu pavēle, monsinjor?
— Pat rakstiska, un ar manu parakstu apakšā, — teica Mazarīni, paņemdams papīra lapu, uz kuras tika uzrakstīti pāris vārdi.
— Piebilstiel vēl, monsinjor, ka mums ir tiesības izvēlēties jebkurus zirgus, kādi mums gadīsies ceļā.
— Protams, protams, — teica Mazarīni, — karaļa vārdā! Lūk, jums pavēle, izpildiet!
— Klausamies, monsinjor.
— Di Vallona kungs, - teica Mazarīni, - jūsu barona tituls ir uz hercoga de Befora zirga. Jums atliek tikai panākt to. Jums, cienījamais d'Artanjana kungs, es nesolu neko, bet jūs varēsit pieprasīt ko gribēsit, ja atvedīsit hercogu de Beforu atpakaļ dzīvu vai mirušu.
— Zirgos, Portos! — iesaucās d'Artanjans, ņemot savu draugu pie rokas.
— Esmu jau gatavs, — dziļā mierā atbildēja Portoss.
Viņi skrēja lejā pa lielajām pils kāpnēm, saukdami visiem pretimnākošajiem sargkareivjiem: „Zirgos, ātrāk, zirgos!"
Sanāca apmēram divi simti cilvēku.
D'Artanjans un Portoss sēdās uz Vulkāna un Bajarda, bet Mušketons sēdās uz Feba.
— Braucam! — uzsauca d'Artanjans.
— Uz priekšu! — piebiedrojās Portoss.
Un zirgi sāka traukties trakā ātrumā, kā viesuļvētra, pa Scnt-Onorē ielu.
— Nu, barona kungs, — teica d'Artanjans, — es solīju jums, ka drīzā laikā došu jums izdevību pakauties, un, kā redzat, solījumu esmu izpildījis.
— Jā, kapteini, — atbildēja Portoss.
Viņi atskatījās. Mušketons, nosvīdis vairāk, nekā viņa zirgs, auļoja viņiem pakaļ pieklājīgā attālumā. Aiz viņa aulekšos jāja kādi desmit karevji.
Pārbiedētie un ziņkārīgie pilsētnieki izskrēja uz. ielām. Izbijušies suņi viņus pavadīja ar skaļiem rējieniem.
Pie Svētā Johanna kapsētas stūra d'Artanjans aizķēra kādu cilvēku. Bet šis nebija tāds gadījums, lai šāda nieka dēļ vajadzētu apstāties, tāpēc viss jātnieku bars, neapstādamies, dzina savus zirgus uz priekšu tādā ātrumā, it kā tiem būtu izauguši spārni.
Diemžēl, pasaulē nav mazsvarīgu notikumu, un, kā mēs redzēsim tālāk, šis mazais negadījums gandrīz vai pazudināja monarhiju.
Tā viņi traucās cauri Sent-Antuāna priekšpilsētai līdz izbrauca uz Vensenes ceļa. Drīz vien viņi bija izbraukuši cauri pilsētai, pabraukdami garām mežam, un atradās maza ciematiņa apkārtnē.
Zirgi bija noskrējušies, un no viņu nāsim nāca elpa, kas bija sakaitēta kā degoša krāsns. D'Artanjans visu laiku dzina savu zirgu, jājot kādas divas pēdas pa priekšu Portosam; Mušketons no viņiem atpalika kādu divu zirgu garumā. Kareivji dzinās viņiem pakaļ tik ātri, cik atļāva viņu zirgi.
No pakalna virsotnes d'Artanjans ieraudzīja tālumā, no Sen-Mora puses, cilvēku grupu, kas atradās viņpus vaļņa. Viņš saprata, ka ieslodzītais ir'bēdzis pa šo pusi, un vajadzēja mēģināt kaut ko noskaidrot tuvāk. Pēc piecām minūtēm viņš jau bija pie mērķa. Visi pārējie viņam sekoja.
Visi šeit sadrūzmējušies eilvēki bija ļoti aizņemti. Viņi apskatīja zīda striķi, kuras gals bija aprauts piecpadsmit pēdu augstumā; apskatīja mūra sienu , un izteica savus minējumus. Pa valni šurp un turp staigāja samulsušie sargkareivji.
Kareivju grupa seržanta vadībā dzina prom ziņkārīgo cilvēku baru, kuri drūzmējās tajā vietā, kur hercogs bija uzsēdies zirgā.
D'Artanjans piejāja pie seržanta.
— Virsnieka kungs, šeit nedrīkst neviens atrasties.
— Šī pavēle neattiecas uz mani. Vai ir izsūtīta gūstītāju grupa?
— Jā, virsnieka kungs, bet, par nelaimi, bēgļiem ir lieliski zirgi.
— Bet cik viņu bija?
— Četri, bet piektais bija ievainots.
— Četri! — teica d'Artanjans, paskatīdamies uz Portosu. — Dzirdi, baron, viņi ir tikai četri.
Priecīgs smaids parādījās Portosa sejā.
— Bet cik ilgi viņi ir jau ccļā?
— Divas stundas un piecpadsmit minūtes, virsnieka kungs.
— Divas stundas un piecpadsmit minūtes? Tas ir nieks. Mums taču ir lielis'ki zirgi, vai ne tā, Portos?
Portoss nopūtās; viņš domāja par saviem nabaga zirgiem.
— Lieliski! — teica d'Artanjans. — Uz kādu pusi viņi aizbrauca?
— To nav vēlēts nevienam izpaust, virsnieka kungs.
D'Artanjans izņēma no kabatas pavēli.
— Karaļa pavēle, — viņš teica.
— Tādā gadījumā aprunājaties ar komendantu.
— Kur ir komendants?
— Izbraucis.
D'Artanjanam asinis sāka pulsēt galvā. Viņa izacis drūmi savilkās, seja piesarka.
Читать дальше