Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Muston! — iesaucās Portoss. — Apseglojiet Vulkānu un Bajardu.

— Bet man, kungs, liksiet braukt uz Ruslo?

— Nē, paņem labu zirgu, Fcbu vai Lepno. Mēs braucam parādes vizītē.

— A! — atviegloti uzelpojis, noteica Mušketons. — Tātad mēs brauksim likai ciemos?

— Nu jā, Muston, likai ciemos, — atbildēja Portoss. — Bet visādam gadījumam ielieciet seglu somās pistoles. Manas ir jau uzlādētas.

Mušketons dziļi nopūtās: kas tas par parādes izskatu, ja blakus jākarina maiss ar pistolēm?

— Jums taisnība, d'Artanjan, - teica Portoss, pavadīdams savu mājas pārzini ar lepnu skalienu, — mums pietiks ar vienu pašu Mustonu, — viņam ir ļoti respektabls izskats.

D'Artanjans pasmaidīja.

— Vai jūs nepārģērbsieties? — jautāja Portoss.

— Nē, es braukšu tāds kāds esmu.

— Bet jūs viss esat sviedros un putekļos, un jūsu zābaki ir vienos dubļos!

— Nekas. Tas ir ceļojuma kostīms, kurš tikai pierādīs kardinālam, kā es steidzos.

Šajā mirklī Mušketons pieveda trīs apseglotus zirgus. D'Artanjans uzlēca tik viegli seglos, it kā viņš būtu labi atpūties.

— Ei! — iesaucās Planšē. — Paņemiet manu zobenu?

— Es paņēmu parādes zobenu, — teica Portoss, rādot ar apzeltīto efesu īso zobenu.

— Labāk paņemiet rapīru, mans draugs.

— Kāpēc?

— Visādam gadījumam. Ticiet man, tā vairāk noderēs.

— Rapīru, — Muston! — iesaucās Portoss.

— Liekas, it kā jūs karam pošaties, kungs! — iesaucās Mušketons. — Ja mūs priekšā sagaida ceļojums, tad pasakiet, neslēpiet to no manis. Visādā gadījumā, lad es pacentīšos paņemt līdzi nepieciešamās mantas.

— Jūs zināt, Mušketon, — teica d'Artanjans, — ka dzīvojot kopā ar mums, jums vienmēr jābūt gatavam tālam ceļam, vai arī esat to piemirsis, ka mēs nekad nepavadam naktis dziedot serenādes vai dejojot?

— Diemžēl, jums ir taisnība! - noteica Mušketons, bruņojoties no galvas līdz kājām. — Es patiešām biju to piemirsis.

Viņi straujos aulekšos devās uz priekšu un ceturksni pāri septiņiem bija pie kardināla pils durvīm. Par cik bija Trīsvienības diena, uz ielām bija ļoti daudz, cilvēku, un gājēji ar izbrīnu lūkojās uz. diviem jātniekiem, no kuriem viens likās tik ļoli tīrs un uzposts, it kā likko no dāvanu kārbiņas izņemts, bet otrs bija tik nelīrs un putekļains, it kā tikko no kaujas lauka nācis.

Dīkdieņi skatījās arī uz. Mušketonu. Tajos laikos ļoti populārs bija romāns „Dons Kihots", un gājēji viens otram rādīja uz Mušketonu, sazīmējot viņā Sanēo Panso, kurš pazaudēdams savu kungu, atradis divus vietā.

Ieejot kardināla pils priekšistabā, d'Artanjans satika paziņas: sardzē stāvēja viņa biedri. Viņš, parādīdams Mazarīni vēstuli, lūdza viņu pieteikt kardinālam.

Kalpotājs paklanījās un devās pieteikt kardinālam steidzīgos apmeklētājus.

D'Arlanjans pagriezās pret Portosu, un viņam likās, ka viņš nodrebēja. Pasmaidījis, viņš" teica:

— Drošāk, mans draugs, neuztraucieties! Ticiet man, ērglis jau sen ir aizvēris savas acis, un mums būs darīšana ar vienkāršu vanagu. Ieteicu jums izturēties tikpat lepni, kā pēc Scn-Žervē bastiona ieņemšanas, un neklanieties pārāk zemu šim itālietim, lai nezaudētu savu godu viņa acīs.

— Labi, labi, — teica Portoss.

Atgriezās kalpotājs.

— Lūdzu, kungi, — teica viņš. — Viņa eminence jūs gaida.

Mazarīni sēdēja savā kabinetā, pārskatot pensijas un benefises,* , un

cenšoties šo garo sarakstu pēc iespējas samazināt vai saīsināt. Viņš sāniski paskatījās uz ienākošo Portosu un d'Artanjanu. Viņa acīs pavīdēja prieks, bet seja pauda pilnīgu vienaldzību.

— Ā, tas esat jūs, leitnanta kungs! - leica viņš. — Jūs labi darījāt, ka tā steidzāties. Laipni lūdzu.

— Pateicos jums, monsinjor. Esmu jūsu rīcībā, tāpat kā di Vallona kungs, mans vecais draugs, kurš kādreiz, gribēdams slēpt savu dižciltīgo izcelšanos, dienēja zem Portosa vārda.

Portoss paklanījās kardinālam.

— Lielisks karavīrs! — teica Mazarīni.

Portoss pagrieza galvu pa labi, pēc tam pa kreisi un ar lielu pašcieņu izriesa uz priekšu krūtis.

— labākais kaujinieks visā karaļvalstī, monsinjor, — teica d'Artanjans. — Jums to daudzi apstiprinātu, ja vien varētu vēl parunāt.

Portoss paklanījās d'Artanjanam.

Mazarīni ļoti patika vareni un iespaidīgi kareivji tāpat, kā vēlāk tos mīlēja Fridrihs, Prūsijas karalis. Viņš ar sajūsmu apskatija Portosa muskuļotās rokas un' platos plecus. Viņš saskatīja Portosā savas varenības iemiesojumu un personīgo d-ošību. Tad viņš atcerējās, ka viņi bija četri musketieri, tāpēc jautāja:

— Kur tad jūsu pārējie divi biedri? - jautāja kardināls.

Portoss jau atvēra muti, lai beidzot varētu sevi parādīt visā krāšņumā, bet d'Artanjans ar skatienu viņu apstādināja.

— Mūsu draugi tagad nevarēja atbraukt, — viņš teica. — Viņi mums pievienosies vēlāk.

Benefises — vakantās un ienesīgās vietas.

Mazarīni viegli ieklepojās.

— Tātad di Vallona kungs nebija tik ļoli aizņemts, kā viņi, un lāpēc piekrita atgriezties dienestā?

— Jā, monsinjor, un tikai cēlu jūtu vadīls, jo dc Brasjē kungs ir ļoti bagāts.

— Bagāts? — atkārtoja Mazarīni. Tas bija vienīgais vārds, kurš spēja viņam iedvest patiesu cieņu.

— Piecdesmit tūkstoši livru ienākumu gadā, — teica Portoss.

Tā bija viņa pirmā skaļi izteiktā frāze.

— Tātad tikai cēlu jūtu vadīts? — atkārtoja Mazarīni, viltīgi smaidot. — Vai tiešām tikai cēlu jūtu vadīts?

— Jūsu eminence liekas ne visai tic mūsu 1 vārdiem? — jautāja d'Artanjans.

— Un jūs gaskonieša kungs? - teica Mazarīni, uzliekot elkoņus uz galda un atspiežot zodu uz rokām.

— Es? Es dodu priekšroku uzticībai, nu, piemēram, kā tic vārdam, ko dod pie kristībām, kur nepietiek ar vārdu vien, bet vajadzīgs vēl ir īpašuma vārds. Protams, ir cilvēki, kuri ir mazāk uzticīgi, bet es mīlu tos, kuriem sirds dziļumos ir arī kas vairāk par līru uzticību.

— Bet ko sirds dziļumos, atskaitot uzticību, glabā jūsu draugs?

— Mans draugs, jūsu eminence, ir triju muižu īpašnieks: di Vallona muiža Korbeilā, dc Brasjē muiža Suassonā un de Pjerfona muiža Valuā. Tad, lūk, viņš ļoti .vēlētos, lai kādai no šīm muižām tiktu piešķirts barona tituLs.

— Un tas ir viss? — leica Mazarīni un sirds viņam priecīgi pukstēja aiz sajūsmas, ka varēs tik lēli tikt cauri, pat neatverot naudas maciņu. —. Jā, to mēs nokārtosim.

— Un es būšu barons? — iesaucās Portoss, pasperot soli uz priekšu.

— Es jums teicu, ka būsit, — teica d'Artanjans, pielurot viņu pie elkoņa uz vietas, — un viņa eminence jums to apliecina.

— Bel ko vēlas d'Artanjana kungs? — jautāja Mazarīni.

— Nākošajā septembrī, būs pilni divdesmit gadi, kopš kardināls Rišeljē man iecēla par leitnantu.

— Jā. Un jūs vēlētos, lai kardināls Mazarīni jūs ieceltu par kapteini?

D'Artanjans paklanījās.

— Nu ko, šeit nav nekā neiespējama. Paskatīsimies, kungi! Bet tagad, kur jūs vēlētos dienēt, di Vallona kungs? Pilsētā vai laukos?

Porloss atvēra muti, bet d'Artanjans viņu apsteidza.

— Di Vallona kungs, tāpat kā es, visvairāk mīl ārkārtējus uzdevumus, ar nepārvariem šķēršļiem, kurus citi uzskata par trakulīgiem vai neizpildāmiem.

Šī lielīgā runa patika kardinālam. Viņš aizdomājās.