Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Spēle sakās. Šoreiz dc Befors bija formā, un bumbas lidoja precīzi mērķī, it kā tās tiktu noliktas vietā ar viņa roku. La Romē tika uzvarēts par veselu galvas liesu.

Četri sargkarevji, kuri bija atnākuši kopā ar viņiem, pacēla bumbas. Kad spēle beidzās, de Befors, izjokot La Romē par neveiklību, iedeva sagkareivjiem pa diviem luidoriem, lai viņi iedzertu par viņa veselību kopā ar pārējiem biedriem.

Sargi griezās pie La Romē, kurš at|āva aiziet, bet tikai ne tagad, vakarā.. Līdz tam laikam viņam bija daudz rūpju, un viņš vēlējās, lai viņa prombūtnes laikā ieslodzīto neatstātu vienu.

Tāds rīkojums pilnīgi apmierināja hercogu. Pat ja viņš rīkotos pēc saviem ieskatiem, viņš nevarētu izdomāt neko labāku par to, kā izrīkojās viņa sargs.

Beidzot pulkstenis nosita seši. Vakariņas bija paredzētas pulkstens septi­ņos, bet galds jau bija uzklāts un ēdieni jau kūpēja galdā. Uz bufetes tika nolikts milzīgais pīrāgs ar hercoga ģimenes ģērboni, un pēc viņa dzeltenbrūnās apceptās virspuses varēja noteikt, ka pīrāgs ir godam izcepts.

Pārējie ēdieni ne ar ko nebija sliktāki par pīrāgu.

Visi bija nepacietīgi: sargiem — ātrāk gribējās aiziet uz krodziņu, La Romē — ķerties pie cienasta, bet hercogam — bēgt.

Tikai Grimo palika vienaldzīgs. Varēja gandrīz nodomāt, ka Atoss tīšām bija izskolojis Grimo šim svarīgajam gadījumam.

Dažreiz hercogam likās, ka tas viss ir sapnis, un viņš nespēja noticēt, ka šī marmora statuja kādreiz atdzīvosies un palīdzēs viņam bēgt.

La Romē atlaida sargus, iesakot viņiem iedzert par prinča veselību. Kad viņi aizgāja, viņš noslēdza visas durvis, ielikdams visas atslēgas savā kabatā un parādīja hercogam uz galdu, it kā teikdams:

— Vai jūs nevēlaties?

Hercogs palūkojās uz Grimo, Grimo lūkojās uz pulksteni. Bija tikai ceturksnis pāri sešiem, bet bēgšana tika nozīmēta tieši septiņos. Atlika vēl gaidīt trīs cetutdaļas stundas.

Lai novilcinātu laiku, hercogs izlikās, ka ir ļoti aizrāvies ar grāmatu, un palūdza atļauju nobeigt nodaļu. La Romē palūkojās pāri hercoga plecam, lai uzzinātu, kas tā par grāmatu, kas tik ļoti bija ieinteresējusi hercogu, lai viņš aizmirstu par vakariņām, kuras jau kūpēja galdā. Tā bija „Cēzara komentāri". Pats La Romē to un vēl dažas citas grāmatas bija atnesis hercogam dažas dienas atpakaļ, neskatoties uz Šavinjī aizliegumu.

La Romē' nolēma, ka turpmāk nepārkāps cietuma noteikumus.

Vakariņu gaidās viņš atvēra vīna pudeli un paostīja pīrāgu.

Pulkstens pusseptiņos hercogs piecēlās un svinīgi noteica:

— Patiešām, Cēzars bija sava laika lielākais cilvēks.

— Jūs to atrodat, jūsu majestāte? — jautāja La Romē.

— Jā.

— Nu, es lieku Hanibālu augstāk.

— Kāpēc tā, mans labais La Romē? — jautāja hercogs.

— Tāpēc ka viņš nerakstīja grāmatas, — smaidot, atbildēja La Romē.

Hercogs saprata mājienu un, apsēdies pie galda, uzlūdza La Romē ieņemt sēdvietu pretī.

Viņš nelika sevi lūgties.

Nav nekā izteiksmīga par cilvēka seju, kurš mīl labi paēst, it sevišķi tajā brīdī, kad viņš tikko kā apsēžas pie galda uz kura atroda garšīgie ēdieni. Un kad La Romē paņēma zupas šķīvi no Grimo rokām, viņa sejā atspoguļojās neaprakstāma svētlaime.

Hercogs ar smaidu lūkojās uz viņu.

— Velns lai parauj! — viņš iesaucās. — Vai jūs zināt, La Romē? Ja šajā mirklī man kāds teiktu, ka uz pasaules ir kāds laimīgāks cilvēks par jums, es ne par ko tam neticētu.

— Un, goda vārds, jums būtu bijusi taisnība, jūsu majestāte, — leica La Romē. — Atzīstos, kad esmu izsalcis, man nevar būt nekas labāks par skaisti uzklātu galdu, un, ja vēl piedevām mani cienā Anrī Celurlā mazdēls, tad jums jāsaprot, ka parādītais gods divkāršos šo baudījumu.

Hercogs paklanījās. Grimo, kurš stāvēja aiz La Romē krēsla, viegli pasmaidīja.

— Labi, cienījamais La Romē, neviens nemāk tik veikli izteikt kompli­mentus, kā jūs, — teica hercogs.

— Nē, monsinjor, tas nav kompliments, — sirsnīgi atbildēja La Romē. — Es patiešām runāju to, ko domāju.

— Tātad jūs jūtat pret mani simpātijas?

— Es nekad nepārdzīvotu, ja jūs pamestu kādreiz Venseni! — iesaueās La Romē.

— Ir gan uzmanība! (Hercogs gribēja teikt „uzlicība".)

— Nu ko jūs darīsit brīvībā, jūsu majestāte? — teica La Romē. — Jūs atkal sadarīsit visādus nedarbus, atkal sadusmosit galmu, un jūs Vensenes vietā ieslodzīs Bastīlijā. Šavinjī kungs nav pārāk laipns, es to neapstrīdu, — turpināja viņš, garšojot madeiru, — bet di Trablē kungs ir vēl sliktāks.

— Patiešām? — jaulāja hercogs, jūtot gandarījumu par sarunas pavērsienu, un skatoties pulkstenī. Nekad vēl laiks nevilkās tik lēni, kā tagad.

— Bet ko citu gan var gaidīt no brāļa kapucīnieša, uzbarotu Rišeļjē skolā? — iesaucās La Romē. — Ak, jūsu majestāte, ticiet man, liela laime, ka mūsu karaliene, kura vienmēr jums vēlējusi tikai laimi, — es vismaz tā esmu dzirdējis, — ieslēdza jūs Venscnē. Šeit ir viss ko sirds var vēlēties: burvīgs gaiss, lielisks galds, skaistas vietas pastaigai un spēle ar bumbu.

— Jūs paklausoties, La Romē, tad es esmu viens nepateicīgs cilvēks, tāpēc ka cenšos izrauties brīvībā.

— Augstākā mērā nepateicīgs, jūsu majestāte. Starp citu, jūs taču nekad nedomājāt par to nopietni?

— Nu nē! Vajag piekrist, ka dažreiz laiku pa laikam, kaut ari, varbūt, tas ir neprātīgi no manas puses, es tomēr domāju par bēgšanu.

— Viens no jūsu četrdesmi variantiem, monsinjor?

— Jā!

— Tā kā mēs tagad runāja atklāti, — leica La Romē, — tad, varbūt, jūsu majestāte piekritīs atklāt kaut vienu no savien variantiem?

— Ar lielāko prieku, — atbildēja hercogs. — Grimo, pasniedziet man pīrāgu.

— Es klausos, — teica La Romē.

Viņš atspiedās pret krēsla atzveltni, paceldams glāzi un, piemiedzis acis, skatījās uz rietošo sauli cauri rubīna caurspīdīgajam starojumam.

Hercogs palūkojās atkal pulkslenī. Vēl desmit minūtes, un tas nositīs septiņi.

Grimo nolika pīrāgu princim priekšā uz galda. Viņš paņēma savu sudraba nazi, bet La Romē, baidīdamies, ka viņš ar to tikai sabojās skaisto pīrāgu, pasniedza savu, tērauda.

— Pateicos, La Romē,— teica hercogs, paņemot nazi no viņa rokām.

— Nu, monsinjor, tad kāds ir jūsu slavenais bēgšanas paņēmiens? — jautāja uzraugs.

— Vēlaties, es atklāšu jums plānu, uz kuru cs paļāvos visvairāk un domāju izmantot vispirmām kārtām?

— Jā, jā, tieši to es vēlos.

— Lūdzu, — teica princis, gatavojoties pārgriezt pīrāgu. — Vispirms es cerēju, ka man klāt tiks pieliks kāds patīkams cilvēks, tāds kā jūs, La Romē.

— Labi! Viņš jums ir, jūsu majestāte. Un tad?

— Esmu ar to ļoti apmierināts.

La Romē paklanījās.

— Tad es padomāju par to, — turpināja hercogs, — ja mani sargās tāds jauks cilvēks, kā La Romē, es pacentīšos, lai kāds no maniem bijušajiem draugiem, kura draudzība netiktu citiem izpausta, rekomendētu manam sargātājam palīgu, kurš būtu uzticīgs man: ar šo cilvēku tad es varētu sarunāt bēgšanas plānu.

— Tā, tā! Nav slikti izdomāts! — teica La Romē.

— Vai nav tiesa? — uzķēra arī princis. — Varēja jau man ieteikt palīgos kādu dižciltīgu drosminieku, kurš neieredzētu Mazarīni, tāpat kā visi godīgi cilvēki.

— Būs jau labi, jūsu majestāte, — teica La Romē. — Nerunāsim par politiku.