Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Vikont, lai mani vēlējumi un mans skūpsts jums atnes laimi.

Tad, atstūmusi viņu no sevis, lika važonim braukt uz. Luīnu savrupmāju.

Zirgi sāka traukties uz priekšu. Hercogiene vēlreiz pamāja Raulam, un viņš, galīgi samulsis un izbrīnījies, atgriezās salonā.

Atoss saprata, kas bija noticis. Viņš pasmaidīja.

— Iesim, vikont, — viņš teica. — Laiks iet. Rīt jūs dosities uz prinča armiju. Gulict mierīgi — tā būs jūsu pēdējā mierīgā nakts.

— Tātad es būšu karavīrs! — iesaucās Rauls. — (), pateicos, pateicos jums, grāf, no visas sirds!

— Uz redzēšanos, grāf, — teica d'Erblē kungs. - Es atgriežos savā klosterī.

— Uz redzēšanos, abata kungs, — teica prelāta kungs. — Man rīt jālasa sprediķis un man vēl jāpārlasa vairāki desmiti tekstu uzmetumi.

— Uz redzēšanos, kungi, — teica Atoss, — bet cs likšos gulēt un nogulēšu divdesmit četras stundas pēc kārtas; es uz kājām nestāvu aiz noguruma.

Viņi paspieda viens otram rokas un, apmainījušies vēlreiz ar skatieniem, izgāja no istabas.

Skarrona slepus sekoja viņiem ar acīm, novērodams tos pa aizkara maliņu.

— Un neviens no viņiem neizdarīs to, ko teica, — nosmējics ar savu mērkaķīgo smaidu, nomurmināja viņš. — Nu ko, lai jums labs ceļavējš, kungi. Kas zina! Varbūt viņu pūliņi atgriezīs manu pensiju… Viņi var rīkoties ar rokām, kas vien ir jau ļoti daudz. Man, diemžēl, ir tikai mēle, bet es pacentīšos pierādīt, ka ari tā var kalpot. Ei, Šampcnuā! Pulkstens nosita jau vienpadsmit, ved mani gulēt. Patiešām, šī d'Obinjē jaunkundze ir apburoša.

Un nelaimīgais paralītiķis pazuda savā guļamistabā. Durvis aiz viņa aizvē­rās, un drīz vien visas ugunis, viena aiz otras, nodzisa Turnelā ielas salonā.

Agri no rīta, tiklīdz sāka aust gaisma, Atoss piecēlās un lika pasniegt viņam drēbes.

Viņš bija bālāks nekā parasti un likās ļoti nomākts. Varēja redzēt, ka viņš nebija gulējis visu nakti. Visās viņa kustībās varēja just kaut kādu neuzņēmību un sagurumu.

Atoss bija norūpējis par Raula aizbraukšanu, tāpēc vēlējās viņu labi sagatavot tālajam ceļam. Vispirms viņš izņēma no ādas maksts zobenu, kārtīgi to apskatīja, pats to notīrīja un izmēģināja tās stiprumu.

Tad viņš ielika Raula somā maciņu ar Iuidoricm, pasauca Olivenu (lā sauca kalpu, kurš bija atbraucis kopā ar viņiem no'Bluā) un lika viņam salikt ceļasomu, pats rūpīgi sekojot, lai viņš neko neaizmirstu, kas būtu vajadzīgs jaunajam cilvēkam tālajā ceļā.

Šajā kārtošanā aizgāja vesela stunda. Beidzot, kad viss bija sakārtots, viņš atvēra durvis uz Raula guļamistabu un klusi iegāja pie viņa.

Saule jau bija uzlēkusi, un spilgta gaisma lija istabā cauri istabas lielajiem logiem. Rauls bija vēlu atgriezies, tāpēc bija aizmirsis nolaist logu aizkarus. Viņš gulēja, aizlicis rokas aiz galvas. Garie melnie mati bija sajukuši, bet uz pieres bija manāmas mazas sviedru lāsītes, kas izskatījās kā dzidras pērlītes.

Atoss piegāja un, noliecies pāri gultai, ar ilgu skumju skatienu vērās jauneklī, kurš gulēja ar smaidu uz. lūpām, un nolaistiem acu plakstiņiem, enģeļa-sargālāja gādībā, kurš viņam bija novēlējis tik saldu miegu. Redzot tik skaislu un tīru jaunības plaukuma izpausmi, Atoss neviļus atcerējās savu jaunību. Viņa acu priekšā pavīdēja viņa jaunības dienas, atsaucot atmiņā pusaizmirstus notikumus, vairāk gan smaržas, nekā pašus notikumus. Starp viņa šodienu un pagātni gulēja bezdibenis, kas bija visas viņa iztēles lidoju- riiā — eņģeļu lidojums un zibens uzliesmojums. Tas aiznes pāri jūrai, kur mēs gandrīz vai negājām bojā, cauri tumsai, kurā zuda visas ilūzijas, pāri bezdibenim, kurš aprija mūsu laimi. Atosa pirmā dzīves puse lika sievietes sadragāta; un viņš ar šausmām domāja par to, kāda gan mīlestības vara varētu valdīt pār šo maigo un tai pašā laikā stipro būtni.

Atceroties savus pārdzīvojumus, viņš iedomājās, kā cietīs Rauls, un maigā līdzcietība, kura sažņaudza viņa sirdi, atbalsojās viņa skatienā, kurš bija vērsts uz jaunekli.

Šajā mirklī, Rauls, atguvies no sava jaukā sapņa, moži, un bez jebkādām nomācošām izjūtām vai smaguma sajūtas, pamodās: tā pamostas cilvēki ar maigi dvēselisku noskaņojumu, vai putni. Viņa skatiens sastapās ar Atosa skatienu. Viņš, laikam, saprata, ko izjuta šis cilvēks savā dvēselē, gaidot viņa pamošanos, tāpat kā mīlētājs gaida pamostamies mīļoto, tā arī Raula skatienā izpaudās bezgalīga mīlestība pret šo cilvēku.

— Jūs bijāt šeit, kungs? — viņš godbijīgi jautāja.

— Jā, Raul, es biju šeit, — teica grāfs.

— Un jūs mani nemodinājāt?

— Es vēlējos, lai jūs ilgāk pagulētu, mans draugs. Vakardienas pieņemšana ievilkās, un jūs, laikam, ļoti nogurāt.

— C), cik jūs esat labs! — iesaucās Rauls.

Atoss pasmaidīja.

— Kā jūs jūtaties? — viņš jautāja.

— Lieliski. Ļoti labi atpūtos un esmu mundrs.

— Jūs jau vēl augat, — turpināja Atoss, skatoties ar dziļu iejūtību uz šo jauno cilvēku. — Jūsu gados ļoti nogurst.

— Atvainojiet mani, grāf, — teica Rauls, samulsis par tādu uzmanību, — es tūlīt apģērbšos.

Atoss pasauca Olivenu, un, patiešām, pēc minūtēm desmit, ar to pašu punktualitāti, kuru Atoss, būdams pieradis pie kara disciplīnas, tagad bija nodevis šo stafeti savam audzēknim.

Jaunais cilvēks bija jau pilnīgi gatavs.

— Bet tagad, Oliven, — teica jauneklis sulainim, — salieciet manas mantas.

— Viss jau salikts, Raul, — teica Atoss. — Es pats skatījos, kad kārtoja somu, lai jums būtu viss nepieciešamais. Jūsu mantas ir sakārtotas, sulainim arī, ja tikai manas pavēles ir izpildītas.

— Viss lika izdarīts, kā jūs vēlējāt, kungs, — atbildēja Olivens. — Zirgi gaida pie lieveņa.

— Un es gulēju! — iesaucās Rauls. — Gulēju tajā laikā, kad jūs par mani rūpējāties un centālies neaizmirst nevienu sīkumu. O, patiešām, jūs esat pārāk labs prel mani!

— Tātad jūs mani kaut mazliet mīlat? Es vismaz ceru… — teica Atoss samulsis.

— O, — iesaucās Rauls, nespēdams parunāt, cenšoties slēpt savus jūtu uzplūdus, — Dievs mans liecinieks, ka mana mīlestība pret jums ir dziļa un patiesa un, ka es jūs ļoti cienu!

— Paskatieties, vai nav kaut kas aizmirsts, — teica Atoss, skatīdamies visapkārt, lai slēptu savu uzbudinājumu.

— Liekas, ka nekas nav aizmirsts,— atbildēja Rauls.

— Vikonta kungam nav zobens, — uzmanīgi iebilda Oliveas, pieejot pie Atosa. — Jūs likāt man aiznest projām to zobenu, kuru viņš visu laiku nēsāja.

— Labi, — teica Atoss. — Es pats par to parūpēšos.

Rauls uzmanīgi klausījās šajā sarunā, un, kāpjot lejā pa kāpnēm, vairākas reizes paskatījās uz. Atosu, lai zinātu, vai nav pienācis laiks šķirties. Bet Atoss neskatījās uz viņu.

Pie lieveņa stāvēja trīs apsegloti zirgi.

— Tātad arī jūs brauksit ar mani? — iesaucās Rauls, starojot.

— Jā, es pavadīšu jūs mazliet, — atbildēja Atoss.

Jaunekļa acis mirdzēja, kad viņš veikli uzlēca zirgam mugurā.

Atoss, nesteidzoties, uzsēdās uz sava zirga, iepriekš pačukstot dažus

vārdus sulainim, kurš, tā vietā, lai sēstos uz zirga, iegāja mājās.

Rauls, redzēdams, ka Atoss viņu pavadīs, nemanīja vai izlikās nemanām notiekošo.

Ceļotāji pabrauca garām Jaunajam tiltam, nogriezās pa krastmalu, vai tiešāk, uz to ceļu, kurš tajos laikos saucās par Pepina Dzirdītavu, un brauca gar Lielās pils mūriem. Pie Sen-Denī ielas sulainis viņu panāca.