Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Sarunas nevedās. Rauls ar sāpēm sirdī juta, ka tuvojas šķiršanās brīdis. Vēl vakar grāfs bija devis visādus norādījumus un padomus, tāpēc viss svarīgākais it kā bija jau izrunāts. Bet viņa skatiens kļuva aizvien maigāks, un tos nedaudzos vārdus, kuri tika izrunāti, tika pateikti ar izteiktu mīlestību. Laiku pa laikam viņš griezās pie Raula ar kādu padomu vai aizrādījumu, kurā izpaudās tikai viņa rūpes par jaunekli.

Kad viņi izbrauca no pilsētas cauri Sen-Denī postenim, Atoss paskatījās uz Raula zirgu.

— Skatieties, Raul,— viņš teica, — es jums ne reizi vien esmu teicis, un jūs to nedrīkstat aizmirst, jo tikai slikts jātnieks to var piemirst. Jūs redzat, jūsu zirgs ir jau putās, bet mans mundrs, it kā tikko no staļļa iznācis. Jūs pārāk stingri picvelkat grožus, atcerieties, ka lad jums būs daudz grūtāk valdīt savu zirgu. Bet bieži jātnieka dzīvība ir atkarīga no zirga skriešanas ātruma, un no tā, kā klausa viņu zirgs. Padomājiet, ka pēc pāris nedēļām jūs jau brauksit pa manēžu, bet kaujas laukā…

Paskatieties šurp, — viņš piebilda, lai nogludinātu nepatīkamo sarunu, — lūk, lauks, kur būtu jauki pamedīt irbītes.

Rauls pasteidzās izmantot pasniegto stundu, kuru deva Atoss. Viņu aizkustināja tā smalkjūtība, ar kādu viņš to pasniedza.

— Starp eiti, es kaut ko pamanīju, — teica Atoss. — Kad jūs šaujat no pistoles, jūs pārāk tālu izstiepjat roku, bel tādā stāvoklī grūti panākt precizitāti. Lūk, kāpēc jūs nesen netrāpījāt trīs reizes no divpadsmit.

— Bet jūs Irāpījāl visas divpadsmit reizes, — smaidot leica Rauls.

— Jā, tāpēc, ka es saliecu roku tā, lai delnas atbalsta punkts sasauktos ar elkoni. Jūs saprotat, Raul, ko es gribēju teikt?

— Jā, kungs. Es vēlāk centos šaut pēc jūsu parauga un trāpīju visos mērķos.

— Jā, vēl kas, — teica Atoss. — Paukojoties, jūs uzreiz, sākat uzbrukumu. Es saprotu, ka šis netikums piemīt visiem jauniešiem; bet no zobena kustības pie uzbrukuma vienmēr ccnšās paiet sāņus, bet ja jūsu pretinieks būs aukstasinīgs cilvēks, viņam nebūs grūti jūs apstādināt ar māņu gājienu vai pat ar tiešo dūrienu.

— Jā, jūs bieži mani ķērāt ar šo dūrienu. Bel ne visi ir tik veikli, kā jūs.

— Toties, cik svaigs un atspirdzinošs vējš! — leica Atoss. — Tas jau ir pavasara vēstnesis. Starp citu, ja jūsu būsit kaujas laukā, bcl tas, laikam, notiks drīz, tā kā jūsu jaunais komandieris, jūsu nākošais priekšnieks, mīl pulvera smaku, atcerieties, ja jums vajadzēs cīnīties ar ienaidnieku viens pret vienu (las noliek ļoti bieži, il sevišķi kavalēristu pulkos), nekad nešaujiet pirmais. Tas, kurš šauj pirmais, gandrīz vienmēr aizšauj garām, tāpēc ka šauj aiz bailēm no apbruņotā pretinieka. Un tajā laikā, kad Viņš šaus, paceliet savu zirgu uz pakļkājām: šis paņēmiens ne reizi vien mani ir izglābis.

— Es noteikti izmantošu to, kaut vai manas dziļās pieķeršanās dēļ.

— Kas tur vēl? —' teica Atoss. — Liekas, noķēruši malu medniekus?.. Jā, tā arī ir. Vēl viens svarīgs apstāklis, Raul. Ja jūs ievainos kaujas laukā un jūs krilīsiet no zirga, tad cenšaties, cik vien jums ir spēka, aizlīst prom no tā ceļa, kur nāks jūsu pulks, citādi jūs aiziesiet bojā zem zirgu pakaviem. Ja būsiet ievainots, lad atrakstiet man vai palūdziet kādu citu atrakstīt. Mēs esam pieredzējuši cilvēki, tāpēc zinām kādi var būt ievainojumi, — ar smaidu viņš vēl piebilda.

— Pateicos jums, kungs, — atbildēja satrauktais Rauls.

— A, lūk, Sen-Denī garnizons! — nomurmināja Atoss.

Viņi piebrauca pie pilsētas vārtiem, pie kuriem stāvēja divi sargkareivji.

-— Lūk, vēl viens jauns kungs; laikam, ari brauc dienēt, — teica viens no viņiem, griežoties pie sava biedra.

Atoss pagriezās. Viņu interesēja viss, kas skars Raulu, kaut vai netieši.

— Kāpēc jūs tā domājāt? — jautāja viņš.

• — Es spriežu pēc viņa izskata, kungs, — atbildēja sargkareivis. — Jā, viņa gadi ari ir piemēroti. Tas būs jau otrais šodien.

— Tātad šodien jau pabrauca tāds pats jauns cilvēks, kā es? — jautāja Rauls.

— Jā, ļoli lepns un ar bagātīgu ieroču arsenālu. Laikam, no kādas dižciltīgas ģimenes.

— Lūk, man būs ceļabiedrs, kungs, — teica Rauls, — bet, diemžēl, viņš nekad man neaizstās jūs, ar kuru man jāšķiras.

— Nedomāju, ka jums izdosies viņu panākt, Raul, — teica Atoss. — Viņš jūs apsteigs, jo mēs šeit aizkavēsimies: mums vēl ir jāaprunājas, Raul.

— Kā jūs vēlaties, kungs.

Uz ielām bija daudz cilvēku, jo bija svētku diena. Piebraukuši pie veclaicīgas baznīcas, kurā gāja rīta mesa, Atoss apstādināja zirgu.

— Ieiesim, vikont, — viņš teica, — bet jūs, Oliven, pieturiet zirgus un iedodiet man zobenu.

Viņš paņēma no kalpa zobenu, un viņi abi iegāja baznīcā. Atoss pasniedza viņam Svēto ūdeni. Atosa sirdī vienmēr glabājās maigas rūpēs par savu mīlestību.

Jaunais cilvēks pieskārās Atosa rokai un, noliecies viņš pārkrustījās.

Pa to laiku Atoss kaut ko iečukstēja baznīcas kalpotājam ausi, un viņš aizgāja uz tumšajām cellēm.

— Iesim viņam līdzi, Raul, — teica Atoss.

Sargs atvēra režģu durvis uz karaliskajām dusas vietām un apstājās uz kāpņu augšējā pakāpiena, bet Atoss ar Raulu devās lejā. Uz pēdējā kāpņu pakāpiena stāvēja sudraba lampāda, zem kuras uz ozolkoka paaugstinājuma stāvēja katafalks ar zārku, pārklāts ar violetu pārklāju, kurš bija izšūts ar zelta lilijām.

Bēdas, kuras jau tā pildīja jaunekļa sirdi, kā arī svētnīcas klusais cēlums un diženums iekšēji sagatavoja viņu tam, ko viņš ieraudzīja. Viņš lēni un cēli nokāpa no pēdējā pakāpiena un apstājās kailu galvu pie pēdējā karaļa dusas vietas, kuru nepienācās aprakt tur, kur gulēja viņa senči, kamēr nenomirs viņa pēctecis; šie pīšļi šeit tika turēti tāpēc, lai atgādinātu cilvēku godkārībai, nereti tik iedomīgai: „Zemes pīšļi, es gaidu jūs".

Minūti viņi stāvēja klusēdami.

Pēc tam Atoss pacēla roku un norādīja uz zārku.

— Lūk, pagaidu kapenes, — viņš teica, — vājam un niecīgam cilvēkam, kura valdīšanas laikā tika paveikti lieli varoņdarbi, kā arī norisinājās daudz svarīgu notikumu. Pār šo karali vienmēr valdīja cita cilvēka gars, tāpat kā tagad šī lapmpāda vienmēr deg virs sarkofāga. Viņš-tad arī bija īstais karalis, bet šis tikai rēgs, kurā viņš ielika savu dvēseli.

Tas valdīšanas laiks ir pagājis, Raul; bargais ministrs, kurš bija tikpat bargs savam kungam, aizgāja kapā un aizveda sev līdzi arī karali, kuru viņš negribēja atstāt zemes virsū pats šeit vairs nebūdams, no bailēm, protams, lai viņš nespētu izjaukt viņa uzcelto ēku. Visiem kardināla nāve bija kā atbrīvojums, un es pats — cik akli ir līdzgaitnieki! — vairākas reizes izjaucu šā lielā cilvēka plānus, kurš turēja visu Franciju savās rokās un ar savām rokām te žņaudza to nost, te ļāva atvilkt elpu.

Ja viņš savā bardzībā toreiz nesamala mani un manus draugus miltos, tad, laikam, tikai tāpēc, lai es šodien varētu jums pateikt: Raul, mācieties atšķirt karali no karaliskās varas. Kad jūs nezināsiet kam kalpot, svārstoties starp materiālo redzamību un neredzamiem principiem, izvēlaties principus, kuros ir viss.

Raul, man liekas, ka es redzu jūsu dzīvi nākotnes dūmakā. Tā, pēc manām domām, būs labāka par mūsu. Mums bija ministrs bez karaļa, jums būs otrādi — karalis bez ministra. Tāpēc jūs varēsit kalpot karalim, godāt un mīlēt to. Bet ja šis karalis kļūs par tirānu, tāpēc ka liela vara un godkāre dažreiz cilvēku noved līdz tirānijai, lad kalpojiet principam, godājiet un cieniet principus, tas ir tas, kas nav izmaināms uz šīs zemes.