Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Es ticēšu Dievam, kungs, — teica Rauls", — es cienīšu karalisko varu, es kalpošu karalim, un, ja es miršu, lad centīšos mirt par tieni. Vai es pareizi jūs sapratu?

Atoss pasmaidīja.

— Jūs esat cildens cilvēks, — viņš noteica. — Lūk, jūsu zobens.

Rauls notupās uz. viena ceļgala.

— To nēsāja mans tēvs, godīgs un drosmīgs augstmanis, — turpināja Atoss. — Pēc lam tas pārgāja pie manis, un ne reizi vien tas kalpoja slavai, kad mana roka turēja viņa efesu, bet zobena maksts karājās man pie sāniem. Varbūt šis zobens ir pārāk smags jūsu rokai, Raul, bet tas vēl labāk: jūs iemācīsities to pielietot tikai tajos gadījumos, kad las būs tiešām nepieciešams.

— Kungs, — teica Rauls, pieņemot zobenu no Atosa rokām, — esmu jums parādā par visu, bet šis zobens man būs kā visdārgākā dāvana, kādu būšu saņēmis no jums. Zvēru, ka to nēsāšu ar godu un līdz ar to pierā- dīšu jums savu pateicību.

Un viņš godbijīgi noskūpstīja zobena efesu.

— Labi,— teica Atoss. — Piecelieties, vikont, un apskaujiet mani.

Rauls piecēlās un metās Atosa skavās.

— Un redzēšanos, — čukstēja Atoss, jūtot, ka viņa sirds lūzt uz pusēm. — Uz redzēšanos, un neaizmirstiet mani.

— O, nekad-nekad! — iesaucās Rauls. — Zvēru jums, kungs, ka, ja es piedzīvošu tādu nelaimi, ka iešu bojā, tad miršu es ar jūsu vārdu uz lūpām, un manas pēdējās domas būs tikai par jums!

Atoss, vēlēdamies slēpt savu saviļņojumu, ātri uzgāja pa kāpnēm augšā, iedeva sargam zelta monētu, nolieca gavu altāra priekšā un ātri izgāja ārā, kur viņus gaidīja Olivens ar zirgiem.

— Oliven, — teica Atoss, — pievelciet mazliet portupeju vikonta zirgam, citādi viņa zobens atradīsies pārāk zemu. Tā, labi. Jūs dosities kopā ar vikontu un paliksiet ar viņu tik ilgi kopā, kamēr jūs nepanāks Grimo. Vai dzirdat, Raul? Grimo — mūsu vecais kalps, ļoti drosmīgs un uzmanīgs cilvēks. Viņš jūs pavadīs.

— Labi, kungs, - teica Rauls.

— Nu, tagad zirgos! Es vēlos redzēt, kā jūs aizjājat.

Rauls paklausīja.

— Ardievu, Raul, — teica Atoss. — Ardievu, mans bērns.

— Ardievu, kungs, — iesaucās Rauls. — Ardievu mans mīļais labdari!

Atoss, nespēdams vairs izteikt ne vārda, pamāja ar roku, un Rauls tā

arī devās ceļā, neuzliekot cepuri.

Atoss stāvēja nekustīgi, sekojot tikai ar skatienu tik ilgi, kamēr jaunais cilvēks nepazuda skatienam aiz pagrieziena.

Laiks vilkās ļoti lēni kā hercogam Beforam, tā arī tiem, kuri rīkoja viņa bēgšanu. Bet ieslodzītajam laiks vilkās sevišķi lēni. Ir cilvēki, kuri iedomādami kādu pasākumu, kļūst aukstasinīgi tik lielā mērā, kā to prasa

situācija. Hercogs tāds nebija. Viņa straujais un dedzīgais raksturs iegāja parunā, bet tagad, pēc piecu gadu piespiedu bezdarbības, viņš burtiski dzina laiku uz priekšu nepārstādams steidzināt to mirkli, kad viņš varēs rīkoties. Bet, ja nerunā par plāniem, kurus viņš domāja izpildīt, izejot ārā no cietu- ma, — plānus, vajag atzīt, diezgan nenoteiktus un dūmakā tītus, — viņš ar sajūsmu domāja par to, ka viņa bēgšana no cietokšņa jau vien nozīmēs atriebību. Ar savu bēgšanu viņš sariebs Šavinjī, kuru viņš nevarēja ciest par sīkumainību un viņa interešu apspiešanu, un par to, kā viņš ieriebs Mazarīni, savam nāvīgajam ienaidniekam, kurš vainīgs visās viņa ciešanās, kuru viņš līdz nāvei neieredzēja. Hercogs redzami noprata proporcijas savas izjūtās — prel komendantu un ministru, pret padoto un kungu.

Bez tam, labi zinot Pale-Rojāls pils iekšējo dzīvi un attiecības starp karalieni un kardinālu, Befors jau redzēja acu priekšā, sēžot cietumā, visu scēnas dramatizmu, kurš notiks, kad no Mazaxīni kabineta un līdz karalienes pils zālēm nesīsies vēsts: „Hercogs Befors ir izbēdzis!"

Iedomājot to, viņš saldkaisli tīksminājās par šo ainu. Viņam rādījās, ka viņš jau ir atstājis cicLuma sienas, elpodams svaigu lauku un mežu gaisu, un ar piešiem mudinādams savu zirgu, viņš saUc pilnā kaklā: „Esmu brīvs!"

Tiesa, kad viņš atguvās, viņa priekšā atkal bija tās pašas cietuma sienas, desmit soļu attālumā no viņa sēdēja La Romē, aiz garlaicības spēlēdamies ar saviem pirkstiem, bet priekšistabā dzēra un smējās sargkarevji.

Ar šo nīsto īstenību viņš samierinājās — cik liela ir cilvēka nepastāvība! - tikai Grimo drūmā sejas izteiksme viņu iepriecināja, seja, kuru sākumā viņš lik ļoti neieredzēja un kurā dzima viņa vienīgā iespēja bēgšan^j. Grimo tagad viņam likās kā Antinojs.*

Nav ko teikt, tā bija tikai ieslodzītā fantāzija. Grimo bija tāds pats, kā vienmēr. Viņš bija izpelnījies pilnīgu La Romē uzticību, kurš uz viņu paļāvās pat daudz vairāk, nekā pats uz sevi; pats La Romē, kā mēs jau teicām, juta vājību pret hercogu.

Tāpēc gaidāmās vakariņas tik ļoti iepriecināja La Romē. La Romē raksturā bija viens ļoti liels trūkums — viņš vairāk par visu mīlēja labi paēst: pīrādziņi viņam likās ārkārīgi garšīgi, vīns lielisks. Bet tagad tēvoča Marto pēctecis solījās pagatavot pīrāgu ar fazānu un pasniegt nevis makoniešu vīnu, bet šambertēnu. Dzīres būs krāšņas, un vēl šādā jaukā

Antinojs - skaists vergs, viena Romas imperatora mīlulis, kurš kļuva par skaistuma etalonu.

sabiedrībā ar tādu lielisku sarunu biedru, kā šis mīļais prineis, kurš vienmēr izdomāja tādus niķus un stiķus, lai tikai pats un citi varētu no sirds pasmieties par Šavinjī un Mazarīni. Tas viss La Romē likās ļoti pievilcīgi, un padarīja Trīsvienības dienu par vienu no lielākajiem svētkiem.

Tāpēc La Romē gaidīja vakaru ar ne mazāku nepacietību, kā hercogs.

Viņš jau no paša agra rīta sāka rūpēties par visiem sīkumiem, un neuzticoties nevienam, pats personīgi devās pie tēvoča Marto pēcteča. Tas bija pārspējis pats sevi, parādīdams fantastiski lielu pīrāgu, izdekorētu virspusē ar Befora ģimenes ģērboni. Tajā gan vēl nebija pildījums, bet toties blakus gulēja divas treknas irbītes un fazāns ar pildījumu, kas darīja tās visas uzpūstas un resnas, kā dūnu spilvenus. Redzot jau tagad no rīta šos gardumus, La Romē sāka tecēt siekalas, un viņš atgriezās pie hercoga, jautri berzēdams rokas.

Laimīgākam bēgšanas iznākumam, de Šavinjī kungs, pilnībā paļaujoties uz La Romē, jau no paša rīta aizbrauca ciemos, un tādā veidā La Romē palika cietoksnī arī kā komendanta vietnieks.

Kas attiecas uz Grimo, tad viņš izskatījās vēl drūmāks kā parasti.

No rīta hercogs piedāvāja La Romē nospēlēt partiju ar bumbiņām cietuma laukumā. Grimo padeva viņam zīmi, lai viņš uzmanīgi sekotu visam, un aizgāja pa priekšu rādīdams ceļu, pa kuru vajadzēs iet vakarā.

Spēlei ar bumbu tika izdalīts laukums pils mazajā zālē. Tā bija ļoli klusa vieta, un sardzes kareivjus šeit izlika tikai tad, kad hercogs Befors nāca uz šejieni spēlēt bumbu. Un arī šis piesardzības gājiens visiem likās nevajadzīgs, jo visapkārt bija augstas cietuma sienas.

Lai tiktu līdz šim mazajam pagalmiņam, vajadzēja atslēgt trīs durvis, kuras tika atvērtas katra ar savu speciālu slēdzeni.

Atnākot uz laukumu, Grimo, it kā nenozīmīgi, apsēdās uz pils mūra sienas, nolaizdams kājas uz pils ārējās sienas; acīmredzot tieši šajā vielā tiks nostiprinātas virves bēgšanai.

Tas viss bija skaidrs tikai hercogam, un neviens nesāks mūs apstrīdēt, ka tas nepavisam nebija saprotams La Romē.