Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Kad manā tuvumā būs tāds cilvēks, — turpināja princis, — un, ja viņš vēl būs pietiekami gudrs, lai iegūtu manas priekšniecības pilnīgu uzticību, lad izmantodams šo uzlicību, viņš varētu man palīdzēt sazināties ar draugiem.

— Sazināties ar draugiem? — iesaueās La Romē. — Kādā veidā?

— Visvienkāršākā — kaut vai spēles laikā ar bumbu.

— Spēles laikā ar bumbu? — noteica La Romē, saausīdamies.

— Protams, kāpēc gan ne? Es varu aizmest bumbu pāri valnim, kur to pacels kāds cilvēks. Bumbā būs iešūta maza zīmīte. Bcl kad es lūgšu šo pašu cilvēku atmest man atpakaļ bumbu, tad viņš atsviedīs man tās bumbiņas vietā citu, kurā arī būs iešūta zīmīte. Tā mēs spēsim apmainīties domām.

— Velns parāvis! — teica La Romē, pakasīdams pakausi. — Velns parāvis! Labi, ka jūs mani brīdinājāt par to, jūsu majestāte. Es turpmāk uzmanīšu tos cilvēkus, kas pacels bumbu.

Hercogs pasmaidīja.

— Starp citu, es šeit neredzu nekādu lielo nelaimi, — turpināja La Romē. — Tas ir tikai sarakstīšanās veids.

— Tas jau ir kaut kas!

— Bet tālu ne viss.

— Atvainojiet! Pieņemsim, ka es uzrakstu kādam no saviem draugiem šādu zīmīti: „Gaidiet mani tādā-un-tādā dienā tur-un-tur viņpus vaļņa ar diviem apseglotiem zirgiem"!

— Nu, bet tālāk? — jautāja satraucies La Romē. — Šie zirgi jau nav spārnoti un neuzlidos pēc jums uz. mūra sienas.

— Ē, mans Dievs, — vīzdegunīgi atbildēja hercogs, — lietas būtība jau nepastāv, lai zirgi uzlidotu augšā uz mūra sienas, būtības dziļākā jēga ir, lai es varētu ar kaut ko nolaisties no tās mūra sienas.

— Ar ko tieši?

— Ar virvju trepēm.

— Lieliski, — teica La Romē, piespiesti uzsmaidot, — bet virvju trepes nav maza vēstulīte, tās neiešūsi bumbiņā.

— Tās var atsūtīt ar kaut ko citu.

— Ar kaut ko citu?

— Ar pīrāgu, piemiļram.

— Ar pīrāgu? — atkārtoja La Romē.

— Protams. Pieņemsim, ka mans namzinis Nuarmons izīrēja konditorijas veikaliņu tēvocim Marto…

— Nu? — jautāja La Romē,- nodrebēdams.

— Nu, bet La Romē, ir liels kārumnieks, nogaršojot pie viņa pīrādziņus, un nākdams pie secinājuma, ka jaunajam konditoram tie ir daudz garšīgāki, nekā vecajam, viņš man arī piedāvāja tos nogaršot. Es piekritu, bet ar to noteikumu, lai La Romē pavakariņotu kopā ar mani. Lielākai brīvībai, viņš atlaiž visus sargus, atstājot tikai jums uzticamo Grimo. Bet Grimo atsūtīts ir uz šejieni ar kāda mana drauga palīdzību, viņš ir mans līdzzinātājs un gatavs man palīdzēt it visur. Bēgšana nozīmēta uz. pulkstens septiņiem. Un, lūk, kad līdz septiņiem ir atlikušas tikai dažas minūtes…

— Dažas minūtes… — atkārtoja La Romē, jūtot, ka auksti sviedri izspiežas uz. pieres.

— …Kad līdz septiņiem ir atlikušas dažas minūtes, cs noņemu augšējo kārtu pīrāgam, — turpināja hercogs, izpildīdams teikto, — es atrodu tajā divus dunčus, virvju trepes un aizbāzni mutei. Es pielieku vienu dunci La Romē krūtīm un jautāju viņam: „Mīļais draugs, man ir ļoli žēl, bet, ja tu iekliegsies vai pakustēsies, es tevi noduršu!"

Kā mēs jau teicām, hercogs savus vārdus apstiprināja ar darbiem. Tagad viņš stāvēja La Romē priekšā, pielicis dunci viņa krūtīm, ar tādu uzņēmību, kura neļāva šaubīties par viņa vārdu patiesību.

Pa to laiku Grimo, kā vienmēr klusējošs, izņērtia no pīrāga otru dunci, virvju trepes un aizbāzni.

La Romē ar šausmām skatījās uz visiem šiem priekšmetiem.

— O, jūsu majestāte! — viņš iesaucās, skatoties uz hercogu tik ļoti apjucis, ka, ja tas notiktu cilā laikā, hercogs būtu sācis nevaldāmi smieties. — Vai tiešām jūs spēsit mani nogalināt?

— Nē, ja tu nemēģināsi traucēt manai bēgšanai.

— Bel, monsinjor, ja es atļaušu jums bēgt, es kļūšu nabags!

— Es atgriezīšu tev naudu, kuru tu samaksāji par šo vietu.

— Jūs cieši esat nolēmis pamest cietoksni?

— Velns lai parauj!

— Un, lai ko es teiktu, jūs neizmainīsit savu lēmumu?

— Jau šovakar es vēlos būt brīvībā.

— Bet, ja es sākšu kliegt, saukt palīgā, aizsargāties?

— Tad, zvēru, es jūs nogalināšu.

Šajā mirklī pulkstenis nosita septiņi.

— Pulkstens septiņi, — noteica Grimo, līdz šim nepateikdams ne vārda.

— Pulkstens septiņi, — teica hercogs, — es kavējos.

Savas sirdsapziņas nomierināšanai La Romē nostājās ceļā.

Hercogs sarauca uzacis, un uzraugs sajuta, ka dunča gals, kuru viņš visu laiku juta pie krūtīm, sāpīgi iedūrās miesā.

— Labi, jūsu majestāte, es neizkustēšu no vietas! — iesaucās La Romē.

— Steigsimies, - teica hercogs.

— Monsinjor, lūdzu jums pēdējo žēlastību, — teica La Romē.

— Kādu? Saki ātrāk!

— Sasicniet mani, monsinjor!

— Kāpēc?

— Lai mani neapvainotu par jūsu līdzzinātāju.

— Rokas! — teica Grimo.

— Nē, ne tā, aiz muguras.

— Bet ar ko?

— Ar jūsu siksnu, jūsu majestāte.

Hercogs noņēma siksnu, un Grimo pacentās cieši sasiet rokas, kā bija vēlējies La Romē.

— Kājas! — teica Grimo.

La Romē izstiepa kājas, un Grimo, saplēsdams salveti strēmelēs, vienā mirklī tās sasēja.

— Tagad zobenu, - teica La Romē, — piesieniet efesu pie zobena maksts.

Hercogs norāva stērbeli no savu bikšu galiem un izpildīja sava uzrauga lūgumu.

— Bet tagad, - teica nelaimīgais La Romē, — ielieciet man mutē to bumbieru, lūdzu jūs, citādi mani liesās par to, ka es nekliedzu. Lieciet, monsinjor, lieciet.

Grimo jau gribēja izpildīt La Romē lūgumu, bet La Romē ar zīmi viņu apstādināja.

— Runā! — teica hercogs.

— Ja es tikšu sodīts, jūsu majestāte, — teica La Romē, — pēc manis paliks sieva un četri bērni, neaizmirstiet to.

— Esiet mierīgs. Lieciet bumbieri, Grimo.

Vienā mirkli La Romē mute tika aizbāzta, viņu pašu nolika uz grīdas, nogāzdami dažus krēslus: islabu vajadzēja atstāt tādu, lai varētu domāt, ka šeit ir notikusi cīņa. Tad Grimo, izņēmis no La Romē kabats visas atslēgas, atslēdza durvis, bet, izejot no istabas, tūlīt tās aizslēdza, divas reizes pagriežot atslēgu slēdzenē.

Pēc tam abi skrēja pa galeriju, kura izgāja uz mazo pagalmiņu. Trīs durvis tika atslēgtas un aizslēgtas ar apbrīnojamu ātrumu, kas darīja godu

Grimo veiklībai. Beidzot viņi nokļuva līdz mazajam pagalmiņam, kur vēl šorīt tika spēlēta bumba. Pagalms bija tukšs un kluss. Nevienu nekur nemanīja.

Hereogs metās pie sienas. Vaļņa otrā pusē bija redzami trīs jātnieki, kuriem pavadā vēl bija divi apsegloti zirgi. Hercogs padeva zīmi, — viņi tiešām gaidīja hercogu un Grimo.

Pa to laiku Grimo piestiprināja trepes. Taisnību sakot, tās nebija nekādas trepes, bet vienkāršas zīda saites satītas kamolā, kuru galā bija piestiprināts koks. Uz koka vajadzēja sēsties virsū, un kamols tinās pats pa sevi no sēdošā cilvēka smaguma.

— Laidiet ies, — teica hercogs.

— Pirms jums, jūsu majestāte? — jautāja Grimo.

— Protams. Ja es tikšu noķerts, mani vienkārši aizvedīs atpakaļ uz cietumu; ja tiksi noķerts tu, tevi laikam pakārs.

— Taisnība, — teica Grimo un, apsēdies jāšus uz koka, viņš sāka savu bīstamo nolaišanos pa sienu. Hereogs neviļus ar šausmām skatījās uz viņu. Pēkšņi, kad līdz zemei bija atlikušas kādas pēdas piecpadsmit, striķis notrūka un Grimo lidoja iekšā grāvī.