Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Hercogs iekliedzās, bcl Grimo pat neiestenējās. Bet viņš laikam bija stipri sasities, jo palika nekustīgi guļam zemē.

Viens no jātniekiem, nolecis no zirga, skrēja pie Grimo, apsiedams viņu zem padusēm ar striķi. Abi pārējie biedri paķerdami striķa galus, uzvilka viņu augšā.

— Laidieties, jūsu majestāte, teica cilvēks, kurš stāvēja grāvī, — šeit nebūs vairāk par piecpadsmit pēdām, un zāle — mīksta!

Hercogs ātri ķērās pie darba. Viņam bija grūtāk nolaisties, neka Grimo. Viņam vairs nebija koks, uz kura varētu uzsēsties, un tāpēc viņam nācās ar rokām laisties zemē no piecdesmit pēdu augstas mūra sienas. Bel, kā mēs jau teicām, hercogs bija veikls, stiprs un aukstasinīgs. Nepagāja pat piecas minūtes, kad viņš jau karājās striķa galā. Līdz zemei patiešām allika kādas piecpadsmit pēdas. Hercogs atlaida striķa galu un laimīgi nolēca, tieši uz kājām.

Viņš ātri uzrāpās pa grāvi augšā. Tur viņu satika Rošfors. Abi pārējie cilvēki viņam bija nepazīstami. Bezsamaņā gulošo Grimo piesēja pie zirga.

— Kungi, es pateikšos jums vēlāk, — teica princis, — tagad dārga katra minūte. Uz priekšu, draugi, uz priekšu!

Viņš uzlēca zirgā un kā vējš nesās uz priekšu pilnos auļos, ar milzīgu labpatiku ieelpojot svaigo gaisu, un, neaprakstāmā priekā, saukdams:

— Brīvs!.. Brīvs!.. Brīvs!..

Atbraucis Bluā, d'Artanjans saņēma naudu, kuru Mazarīni, degot nepacietībā viņu ātrāk redzēt, nolēma viņam izmaksāt priekšlaikus.

Attālumu starp Bluā un Parīzi parasts jātnieks paveica četrās dienās. D'Artanjans piebrauca pie Sen-Denī posteņa trešās dienas pēcpusdienā, bet bijušajos laikos viņam būtu vajadzējis ne vairāk kā divas dienas. Mēs jau redzējām, ka Atoss, kurš izbrauca trīs stundas vēlāk par viņu, iebrauca Parīzē vienu dienu ātrāk.

Planšē pavisam bija aizmirsis šāda veida pastaigas, un d'Artanjans pārmeta viņam mīkstčaulibu.

— Bet mēs nobraucām četrdesmit jūdzes trijās dienās! — iesaucās Planšē. — Pēc manām domām, tas nemaz nav tik slikti konditoram!

— Vai tu patiešām esi pārvērties par tirgotāju, Plānšē, — teica d'Artan­jans, — un gribi dirnēt savā bodītē pat lagad, kad mēs atkal esam satikušies?

— Hm! Ne visi ir dzimuši tādai dzīvei, kā jūs, kungs, — iebilda Planšē. — Paskatieties kaut vai uz Atosa kungu. Kurš viņā tagad var saskatīt drošsirdi un pārgalvi, kāds viņš bija divdesmit gadus atpakaļ? Viņš tagad dzīvo kā īsts muižnieks, Un patiešām, kungs, kas var būt labāks par mierīgu dzīvi?

— Liekulis! — iesaucās d'Artanjans. - Uzreiz var redzēt, ka tu piebrauc Parīzei, bet Parīzē tevi sagaida striķis un karātavas.

Patiešām, viņi jau piebrauca pie posteņa. Planšē, baidīdamies satiki paziņas, kuru viņam bija ļoti daudz šajā pilsētā, uzlika cepuri dziļāk uz acīm, bet d'Artanjans uzskrullēdams ūsas, domāja par Portosu, kurš viņu gaidīja Tiktonijas ielā. Viņš pārdomāja, kā varētu Portosu atmācīt no viņa homēriski-jerfoniskām ēdienreizēm un kaut mazdrusciņ atmest īpaš- niecisko lielmanibu.

Apejot Monmartras stūri, d'Artanjans uzreiz ieraudzījā viesnīcas „Kaz.iņa" logā Portosu.

Apģērbies lieliskā gaiši zilā kamzolī, grezni izžūtu ar sudraba diegiem, viņš žāvājās pie loga tik skaļi, ka gājēji, godbijīgi apstājoties, raudzījās uz augšu, kur viņi ieraudzīja jaunu, bagātu lielkungu, kuram, pēc visa spriežot, bija šausmīgi apnikusi viņa bagātības lielā nasta.

Redzams, arī Portoss pamanīja uzreiz. d'Artanjanu ar Planšē, tiklīdz viņi abi parādījās pie stūra.

— Ā, d'Artanjan! — viņš iesaucās. — Paldies Dievam, beidzot jūs esat klāt!

— Sveicināts, mīļais draugs, — teica d'Artanjans.

Uzreiz salasījās ziņkārīgo pūlis, tiklīdz draugi sāka skaļi sasaukties savā starpā. D'Artanjans sarauca uzacis, bet Planšē nošmīkstināja pletni gaisā, kura lika pūlim pajukt uz visām pusēm, jo vairāk tādēļ, ka tie paši nezināja, kāpēc viņi bija sadrūzmējušies.

Pieskrēja zirgu puiši, paņemdami viņu zirgus pavadā.

Portoss jau stāvēja uz lieveņa.

— Ak, mīļais draugs, — teica Portoss, — cik šausmīgos apstākļos šeit atrodas mani zirgi.

— Lūk, kā! — teica d'Artanjans. — Man no sirds ir žēl šo cēlsirdīgo dzīvnieku.

— Man ara būtu klājies tikpat slikti, ja nepalīdzētu viesnīcas saimniece, — turpināja Portoss, pašapmierināti mīņādāmies ar savām resnajām kājām. — Viņa ir ļoli simpātiska un labi uztver jokus. Ja viņas nebūtu, man nāktos arī pašam iet dzīvot uz citu viesnīcu.

Skaistā Madlēna, arī lajā pašā laikā iznākdama ārā uz lieveņa, dzirdot Portosa vārdus, nobālēja. Viņa nobijās, ka tagad varētu atkārtoties tā pali scēna, kāda notika ar šveicieti. Bet, viņai par lielu pārsteigumu, d'Artanjans pat ausis nepakustināja par Portosa piezīmi, un tajā vietā, lai sadusmotos, viņš skaļi iesmējās.

— Es saprotu, dārgais draugs! — viņš teica. - Vai tad Tiktonijas iela var līdzināties Pjerlonas ielejai! Bet nomierinieties, es jums parādīšu labākas vietas.

— Kad?

— Velns parāvis! Ceru, ka ļoti drīz.

— Jo labāk!

Pie šī Portosa izsauciena varēja saklausīt klusu stenēšanu, un d'Artanjans, nolēkdams no zirga, vispirms ieraudzīja lielu vēderu un tikai tad pašu Mušketonu. Viņa skumjais skatiens izteica visu, bet stenēšanu, kas lauzās ārā no krūtīm, viņš nespēja apvaldīt.

— Laikam šī nejaukā viesnīca izrādījās jums pavisam nepiemērota, cienījamo Muškcton? — jautāja d'Artanjans, vai nu aiz līdzjūtības, vai arī smejoties par viņu.

— Viņš uzskata, ka šeit pretīgi baro, — teica Portoss.

— Kas tad viņam traucē gatavol pašam, kā tas bija Šantiļjē?

— Šeit tas nav iespējams, kungs, — skumji noteica Mušketons. — Šeit nav ne skaisto prinča dīķu, kur varēlu noķert brīnišķīgas karpas, ne viņa majestātes mežu, kur varētu nošaul treknas irbītes. Kas atliecas uz šīs

mājas pagrabu, cs to rūpīgi apskatījis, nonācu pie secinājuma, ka tam nav liela vērtība.

— Es jūs labprāt būtu pažēlojis, mani kungi, — teica d'Artanjans, — ja man nebūtu neatliekami steidzīgi darbi… Cienījamais di Vallon, — viņš piebilda, aizvedot Portosu sāņus, — esmu priecīgs, ka jūs esat pilnīgā kārtībā: mēs tūlīt dodamies pie kardināla.

— Kā? Tiešām? — iesaucās pārsteigtais Portoss, plati ieplezdams acis.

— Jā, mans draugs.

— Jūs vēlaties mani stādīt priekšā?

— Vai jūs tas uztrauc?

— Nē, neuztrauc.

— Nomierinieties, mans draugs, las nav iepriekšējais kardināls. Šis cilvēks neizceļas ar savu pārākumu.

— Vienalga d'Artanjan, jūs saprotat — galms!

— Ko jūs, mans draugs, tagad nav vairs galma.

— Karaliene!

— Es gandrīz pateicu, ka tagad nav karalienes. Karaliene? Neuztrau­cieties: mēs viņu neredzēsim.

— Jūs sakāt, ka tūdaļ dosities uz Pale-Rojāla pili?

— Tūlīt pat, — teica d'Artanjans, — bet, lai nebūtu liekas kavēšanās, es gribu lūgt kādu no jūs zirgiem.

— Lūdzu. Visi četri jūs rīcībā.

— (), šoreiz es apmierināšos tikai ar vienu.

— Vai mēs ņemsim savus kalpus līdzi?

— Jā. Paņemiet līdz. Mušketonu, viņš mūs netraucēs. Kas attiecas uz Planšē, tad viņam ir svarīgi iemesli nerādīties galmā.

— Kāpēc?

— Hm! Viņam nav labas attiecības ar viņa eminenci.