Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Es cerēju: ka gods un slava Jums tikai tagad līdzJ nāks, Par visu to, ko dzīvē savā Jūs savos gados izcietāt. Bet, varbūt laimīga jūs bijāt, Kad gadus atcerat ies tos, Es negribēju teikt, ka mīlat, Bet dzejas vārsmas prasa to.

Skuderī, Mcnāžs un Polas jaunkundze paraustīja plecus.

— Pagaidiet, pagaidiet, — teica Aramiss. — Šim dzejolim ir trīs panti.

— Vai, pareizāk sakot, trīs pantiņi, — piezīmēja Skuderī jaunkundze.

Tā vienkārši ir dziesmiņa.

Aramiss turpināja:

Es cerēju: ka drosminieks, Ko sauca galmā Kupidons,

Viņš bija jūsu drošais balsis, Bet tagad tālu prom no valsts. Un vai es drīkstu tagad cerēt, Ka būdams šeit — es varu derēt, Kad jūs, Marija, vi/at mūs, Kas dzīvi atdod, mīlot jūs.

— Neņemos spriest, vai šeit ir ievēroti visi poēzijas likumi šajā pantiņā, — teica hercogiene dc Ševrēza, — bet lūdzu izrādīt cieņu kaut vai tāpēc, ka viņš rakstīja taisnību. Otfora un Sennesas kundzes man pievienosies, un vajadzības gadījumā, nemaz jau nerunājot par hercogu dc Beforu.

— Turpiniet, turpiniet, — teica Skarrona. — Man lagad ir vjcnalga. No šīs dienas es vairs neesmu ..karalienes slimnieks".

— Bel pēdējais pantiņš? Noklausīsimies pēdējo pantiņu! .— lūdza Skuderī jaunkundze.

— Lūdzu. Šeit jau visi vārdi ir salikti pa vietām, tā kā kļūdīties vairs nevar:

Es ceru, kaut ar' dzejnieks esmu,

Kam prātā domu pārāk daudz:

Ja šajā neprātīgā kaislē,

Lūk, patreiz šeit, uz vietas stāvot,

Jūs Bckingemā raudzītos.

Jel, sakiet man, kurš kristu skavās:

Vai skaistais lords, vai garīdznieks?

Pēc šīm rindām visi vienā balsī steidzās nosodīt Vuatīra pārdrošību un nekaunīgās dzejas rindas.

— Bet es, — pusbalsī ierunājās meitene ar samtainajām acīm, — atrodu šis dzejas rindas par burvīgām.

To pašu domāja arī Rauls. Viņš, piegājis pie Skarronas, sarkdams, teica:

— Skarronas kungs, lūdzu jūsu palīdzību pateikl man, kas ir ši jaunā meitene, kura nepiekrita šis spīdošās sabiedrības vienprātīgajam lēmumam?

— Ahā, mans jaunais vikont! — leica Skarrona. — Jūs, liekas, esat ar mieru viņai piedāvāt uzbrukuma un aizsardzības savienību?

Rauls no jauna nosarka.

— Man jāatzīstas, ka man arī patika Vuatīra dzejoļi, — viņš noteic.

— Tie patiešām ir labi, bet nesakiet to skaļi; citu dzejnieku klātbūtnē nav pieņemts slavināt svešus dzejoļus.

— Bel man nav las gods būt par dzejnieku, un es lūdzu jūs…

— Jā, taisnība, jūs jautājāt, kas ir, šī jaukā meitene, vai ne tā? Šī skaistā indiāniete.

— Lūdzu piedošanu, kungs,— samulsis teica Rauls, — bet es tomēr nesaprotu, diemžēl, esmu provinciālis.

— Vai, sakot savādāk, jūs vēl neesat iemācījies runāt tajā izmeklētajā valodas manierē, kādā šeit visi izskaidrojas. Jo labāk, jaunais cilvēk, jo labāk. Nccenšalies to iemācīties: las nav to vēris. Bet uz to laiku, kad jūs būsit šo valodu iemācījies, es ceru, ka šajā valodā vairs neviens nerunās.

— Tātad, jūs man piedodat, kungs, un jūs man pateiksiet, kas ir šī dāma, kuru jūs nosaucāt par skaisto indiānieti?

— Jā, protams. Tā ir viena no visburvīgākiem pasaules radījumiem. Viņu sauc Fransuā d'Obinjē.

— Viņa ir Ahrippa,* Anrī Ceturtā drauga mazmeita?

— Viņa mazmeita. Viņa atbrauca no Mariniku salas, tāpēc es viņu arī saucu par daiļo indiānieti.

Rauls ar izbrīnu uzlūkoja meiteni. Viņu acu skatieni salikās, un viņi pasmaidīja viens otram.

Bet sarunas par Vuatīru nerimās.

— Sakiet, kungs, — teica Fransuā d'Obinjē, vēršoties pie Skarronas tikai lāpēc, lai izjauktu viņa sarunu ar jauno vikontu, — kā jums patīk nabaga Vuatīra draugi? Klausieties, kā viņi lo aprunā, sašķirojot visu pa plauktiņiem. Viens viņam noņem saprātu, otrs — dzejiskumu, trešais — oriģinalitāti, ceturtais — humoru, piektais — patstāvību, sestais… Mans Dievs, ko viņi atstāja šim cilvēkam, kurš patiešām ir pelnījis slavu, kā izteicās Skuderī jaunkundze?

Skarrona un Rauls iesmējās. Skaistā indiāniete, laikam, negaidīja, ka viņas vārdi tik ļoti uz vieniem iedarbosies. Viņa kautri nolaida acis, un viņas seja palika atkal skumja.

„Viņa ir ļoti gudra", — nodomāja Rauls.

Atoss, vēl joprojām stāvol loga ambrazūrā, vēroja šo skatu viegli smaidot.

— Pasauciet man grāfu dc La Fēru, — teica hercogiene de Ševrēza prelāta kungam, — man ar viņu jāaprunājas.

— Bet man vajag, lai visi domātu, ka es ar viņu nerunāju, — teica prelāta kungs. — Es mīlu un cienu viņu, tāpēc ka zinu par viņa

Ahripps d'Obinji — franču dzejnieks — salīriķis XVI — XVlIgs.

varoņdarbiem pagājušajos laikos, bel sasveicināties ar viņu es domāju tikai parīt no rīta.

— Kāpēc tieši parīt no rīta? — jautāja hercogiene de Ševrēza.

— Jūs to uzzināsit rīt vakarā, — atbildēja, smejoties, prelāta kungs.

— Labi, godājamais Hondī, jūs runājat, kā apokalipsis, — teica hercogiene. - D'Erblē kungs, — viņa griezās pie Aramisa, — vai jūs nevarētu man šodien izpildīt vēl vienu lūgumu?

— Protams, hecogiene. Šodien, rīt, kad vien jūs vēlaties, pavēliet.

— Tad pasauciet man grāfu de La Fēru, es vēlos ar viņti aprunāties.

Aramiss aizgāja pie Alosa un atgriezās kopā ar to.

— Lūk, tas ko es junis solīju, grāf, — teica viņa, sniedzot Atosam vēstuli. — Tam, par kuru jūs gādājat, liks izrādīta cienīga uzņemšana.

— Cik viņš būs laimīgs, zinot, ka būs pateicību parādā jums, hcrcogien.

— Jums nav ko apskaust viņu, grāf: es pati esmu jūsu parādniece pēc tā, kad uzzināju par viņu, — teica hercogiene ar burvīgu smaidu, kurš Atosam un Aramisam atgādināja neatvairāmo Marī Mišonu.

Ar šiem vārdiem viņa piecēlās un lika padot karieti pie durvīm. Polas jaunkundze jau bija aizbraukusi, bet Skuderī jaunkundze arī vēlējās jau atstāt šīs mājas.

— Vikont, — Atoss griezās pie Raula, — pavadiet hercogieni dc Ševrēzu. Palūdziet, lai viņa kāpjot lejā pa kāpnēm, parāda jums to godu atbalstīties uz jūsu rokas, un pa ceļam izsakiet viņai pateicības vārdus.

Skaistā indiāniete piegāja pie Skarronas, lai varētu no viņa atvadīties.

— Jūs jau aizbraucat? — viņš jautāja.

— Es aizbraucu no jums, kā viens no pēdējiem viesiem, kā redzat. Ja jums būs kādas ziņas par Vuatīra kunga veselības stāvokli, un it sevišķi, ja tās vēl būs labas, tad paziņojiet man rīt, lūdzu.

— O, tagad viņš var arī nomirt, — teica Skarrona.

— Kāpēc? — jautāja meitene ar samtainām acīm.

— Tāpēc ka viņam jau ir dvēseles aizlūdzēja.

Viņi šķīrās, abi pasmējušies, bet meitene pagriezās durvīs, lai vēlreiz uzmestu vērīgu skatienu paralitiķim, kurš viņu pavadīja ar mīlestības pilnu skatienu.

Maz-pamazām pūlis izretinājās.

Skarrona it kā nemaz nemanīja, ka daži viņa viesi noslēpumaini klusi sačukstējās, ka dažiem no viņiem atnesa vēstules un, likās, ka šis vakars ir veltīts kādam noslēpumainam notikumam, un nevis sarunām par literatūru, kaut arī par to tika visu laiku runāts. Bet tagad Skarronam bija vienalga. Tagad viņa mājā varēja frondēt, cik sirds vēlas. No ši rītā, kā viņš pats izteicās, viņš vairs nebija „karalienes slimnieks".

Rauls pavadīja hercogieni de Ševrēzu un palīdzēja viņai iesēsties karietē. Viņa atļāva viņam noskūpstīt savu roku, bet vēlāk, padodoties vienam no tiem neprātīgi nepārvaramajiem instinktiem, kas padarīja viņu vēl vairāk neatvairāmu, piekļāva viņu sev klāt, un, noskūpstīdama uz pieres, teica: