Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Neskatoties uz to, šo māju apmeklēja visa Parīzes augstākā sabiedrība, likās, visa Parīze tur mēdza apgrozīties.

Šis bija mazā Skarronas nams.

Asprātīgā abata mājās laiks pagāja vienmēr jaulri.

Varēja līdz. apnikumam klausīties visus Parīzes jaunumus, kuri tika asprātīgi komentēti, kur katru notikumu varēja pārrunāt un pārspriest, pārvēršot visu gan fabulās un epigrammās, un katram gribējās pavadīt stundiņu-olru ar mazo Skarronu, klausoties viņa komentāros, piezīmēs un stāstos, un vēlāk atstāstot viņa vārdus saviem draugiem un paziņām. Daudzi centās paši iespraust pa vārdiņam, un ja šis vārdiņš bija pateikts vietā un vēl bija arī asprātīgs, lad viņi bija gaidīti viesi šajā mājā.

Mazais abats Skarrona (starp citu runājot, viņš tika saukts par abatu tikai tāpēc, ka saņēma no abatijas ienākumus, un nevis tāpēc, ka patiešām būtu bijis garīdznieks) jaunībā dzīvoja Mensē un bija viens no švītīgākajiem dīkdieņiem.

Kādu reizi, karnevāla laikā, Skarrona sadomāja uzjautrināt pilsētu, kuras dvēsele viņš bija. Viņš lika savam sulainis nosmērēt viņu no galvas līdz kājām ar medu, pēc tam viņš izjauca lielu dūnu spilvenu un, izvārtījies spalvās un dūnās, pārvērtās kaut kādā neredzētā briesmīgā putnā. Šajā drausmīgajā izskatā viņš aizgāja vizītēs pie saviem ncskaitāmajics draugiem un paziņām.

Sākumā vi^i ar apbrīnu viņu uzlūkoja, tad sāka atskanēt svilpieni, tad krāvēji sāka viņu zākāt, puikas mest viņam pakaļ akmeņus, un, beidzot Skarrona, glābjoties no uzbrucēju bara, metās bēgt; bet tiklīdz viņš sāka skriet, tā visi metās viņam pakaļ. Visi sāka viņu mīcīt, grūstīt, sist, un viņš, lai paglābtos no uzbrucējiem, metās upē. Skarrona peldēja, kā zivs, bet ūdens bija ledains. Viņš bija sasvīdis, viņš uzreiz saslima, un, tiklīdz viņš iznāca krastā, viņu ķēra paralīze.

Tika izmēģināti visi zināmie līdzekļi, lai atgūtu viņa locekļu kustīgumu. Galu galā ārsti viņu tā nomocīja, ka viņš tos visus izdzina, dodot priekšroku labāk sāpēm, nekā ārstēšanai.

Tad viņš pārcēlās uz Parīzi, kur par viņu radās priekšstats, kā par ļoti gudru cilvēku. Tad viņš pasūtīja sev speciāli izbūvētu krēslu, un kādu reizi, kad viņš šajā krēslā ieradās pie Austrijas Annas vizītē, karaliene, viņa gudrības un prāta apburta, viņam piedāvāja kādu titulu.

— Jā, jūsu augstība, — atbildēja viņš, — ir viens tituls, ko es vēlētos iegūt.

— Kāds? — jautāja Austrijas Anna.

— „Jūsu augstības slimnieka" tituls.

Skorronas lūgums tika izpildīts.

Viņu sāka saukt par „karalienes slimnieku" un viņam tika nozīmēta pusotru tūkstoti livru liela pensija. No tā laika mazais abats, kuram vairs nevajadzēja uztraukties par līdzekļu trūkumu, sāka dzīvot jautri, notērējot visu līdz. pēdējam, ko saņēma.

Bet vienreiz, kāds no tuviem kardinālam cilvēkiem, deva mājienu Skorronam, ka būtu ļoti nevēlams pieņemt savā mājā prelāta kungu.

— Kāpēc? — jautāja Skorrona. - Liekas, ka viņš ir pietiekoši augstas kārtas izcelsmes?

— O, jā, protams!

— Laipns?

— Noteikti.

— Gudrs?

— Par nelaimi, pat pārāk.

— Tad kāpēc jus nevelaties, lai es viņu uzņemu savās mājās?

— Domāšanas veida dēļ.

— Kāda? Par ko?

— Par kardinālu.

— Kā! — iesaucās Skorrona. — Es nepārtraucu savu draudzību ar Zilu Deprē, kurš ir sliktās domās par mani, bel jūs vēlaties, lai es nepieņemu prelāta kungu, tāpēc ka viņš ir sliktās domās par kādu citu! Tas nav iespējams.

Ar to šī saruna beidzās, un Skarrona, pretēju jūtu musināts, sāka bieži tikties ar de Hondī kungu.

Tajā dienā, līdz kurai mēs aprakstījām notikumus, Skarronam bija jāsaņem par trijiem mēnešiem pensiju. Viņš, kā vienmēr iedeva sulainis pilnvaru un sūtīja viņu pie karaliskā mantziņa. Bcl šoreiz viņam paziņoja, ka „valstij vairs nav naudas abatam Skarronam".

Kad sulainis atgriezās ar šo atbildi, pie Skarronas sēdēja hercogs Longvils, kurš uzreiz piedāvāja divreiz lielāku pensiju par to, ko bija noņēmis Mazarīni. Bel viltīgais invalīds deva priekšroku atteikties un klusām palaida ziņu, par kardināla izdarībām. Pēc četrām stundām visa pilsēta zināja, par šo izrīcību. Tas nolika tieši ceturtdienā - abata pieņemšanas dienā. Pie viņa vēlās cilvēku pūļi, un visa pilsēta kļuva par „frondēriem".

Atoss pa ceļam panāca divus cilvēkus, kas gāja tajā pašā virzienā, kurp viņš. Viņi tāpat bija jāšus uz. zirgiem un sulaiņu pavadībā. Viens no viņiem noņēmis cepuri, griezās pie Atosa:

— Iedomājaties, kungs, šis nelietis Mazarīni noņēma pensiju nabaga Skarronam.

— Nepieļaujami! — teica Atoss, arī noņemot cepuri.

— Uzreiz var redzēt, ka jūs esat cēlsirdīgs cilvēks, kungs, — turpināja jātnieks, kurš bija uzsācis sarunu ar Atosu. — Šis Mazarīni ir žultspūslis.

— Diemžēl, kungs, — atbildēja Atoss, — tā ir!

Un viņi aizbrauca, laipni klanīdamies.

— Ļoli veiksmīgi, ka tieši šovakar mēs būsim pie abata Skarrona, — leica Atoss Raulam. — Mēs izteiksim nabadziņam līdzjūtību.

— Kas ir šis Skarrona, ka par viņu lā salraukusies visa Parīze? — jautāja Rauls. — Vai tas ir kāds bijušais ministrs?

— O nē, vikont, — atbildēja Atoss. — Tas ir vienkārši maziņš muižnie- ciņš, bet ar gudru galvu un lielām prāta spējām. Viņš krita kardināla nežē­lastībā, jo sacerēja par viņu četrrindi.

— Vai lati muižnieki sacer dzejas rindas? — naivi uzprasīja Rauls. — Es uzskatīju, ka tas ir nievājoši muižniekam.

— Jā, likai tad, ja dzeja ir slikta, mans mīļais vikont,— smejoties atbildēja Atoss, — bcl ja nē, tad tā atnes slavu. Ņemsim par piemēru Rolrū. Un tomēr, — 'viņš piebilda tādā cilvēka tonī, kurš dod padomu, — vislabāk, laikam, tomēr vispār tās nerakstīt.

— Tātad abats Skarrona ir dzejnieks? — jautāja Rauls.

— Jā, un to derētu atcerēties, Raul. Sekojiet līdzi savai uzvedībai pie viņa mājās. Izskaidrojaties labāk ar žestu palīdzību, bet vislabāk — klusējiet.

— Labi, kungs.

— Man vajadzēs nopietni un ilgstoši aprunāties ar kādu no maniem vecajiem draugiem. Tās ir abats d'Erblē, par kuru es ne reizi vien esmu runājis.

— Jā, es atceros.

— Pienāciet pie mums laiku pa laikam, it kā tāpēc, lai iejauktos mūsu- sarunā, bet īstenībā neko nerunājiet, un galvenais, neko nenoklausieties. Šī spēle ir vajadzīga tāpēc, lai neviens cits nevarētu mūs noklausīties un iztraucēt.

— Labi, grāf, cs tieši izpildīšu jūsu norādījumus.

Atoss devās vēl divās vizītēs, bet pulkstens septiņos kopā ar Raulu devās pie abata Skarronas. Visdažādākās ekipāžas, sulaiņi un zirgi grūstījās uz Turnela ielas. Atoss izlauzās cauri šim jūklim un kopā ar Raulu iegāja mājā.

Vispirms viņiem iekrita acīs Aramiss, kurš stāvēja pie liela krēsla ar riteņiem. Šajā krēslā sēdēja mazs cilvēciņš, zem zīda baldahiniem un pārsegts ar brokāta, segu, viņš nebija vēl vecs. Pretī raudzījās vīriņš jautrām un smejošām, gudrām acīm, kuras nekad nezaudēja savu dzīvīgumu un asa prāta dzirksti, bālu seju, kas vienmēr bija laipna. Tas bija abats Skarrona, vienmēr mazliet dzēlīgs, asprātīgs, vienmēr mazliet moceklis.

Apkārt šādai, ar baldahiniem nosegtajai kulbai, drūzmējās vīrieši un sievietes. Istaba bija labi iekārtota un tīri uzposta. Gari zīda aizkari, ar ieaustiem lieliem ziediem, bet jau drusku izbalējušiem, aizsedza logus. Sienu apsitums, kaut arī ļoli pieticīgs, liecināja par saimnieka izsmalcināto gaumi. Divi ļoti pieklājīgi sulaiņi, labi izmācīti, pakalpoja viesiem.