Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

„Ja viņa neleposies ar viņu, — nodomāja Atoss, — tad viņai ļoti grūti izdabāt".

Pulkstens bija trīs pēc pusdienas laika — pats piemērotākais laiks vizītēm. Mūsu ceļotāji devās pa (irenēla ielu, nogriezdamies pa Rožu ielu, iznākdami Svētā Domenika ielā.

Viņi apstājās pie liela grezna nama, kurš bija izrotāts ar Luīnas dzimtas ģerboņiem, un kuram pretī atradās Jakobīņu klosteris.

— Šeit, — tcica Atoss.

Viņš iegāja mājā stingrā solī, kas deva sulainim uzreiz noprast, ka ienācējam ir tiesības šeit ienākt, un uzkāpis pa kāpnēm, Atoss lika apjautāties sulainim, kurš bija ģērbies bagātīgi izšūtā livrejā, vai hercogiene dc Šcvrēze būtu ar mieru pieņemt grāfu de La Fēru.

Pēc minūtes sulainis atgriezās ar atbildi: kaut arī hercogienei nav tas gods pazīt grāfu de La Fēru, viņa lūdz to ienākt.

Atoss sekoja sulainim cauri garu istabu anfilādei un apstājās pie aizvērtām durvīm.

Viņš padeva vikontam de Braželonam zīmi, lai viņš to pagaida šeit.

Sulainis, atvēris durvis, paziņoja par grāfa de La Fēra ierašanos.

Hercogiene de Ševrēza, kuru mēs bieži pieminējām mūsu romānā „Trīs musketieri", bet ne reizi neizvedām viņu uz. skatuves, skaitījās ļoti skaista sieviete. Pēc izskata viņai varēja dot ne vairāk kā trīsdesmit astoņus — trīsdesmit deviņus gadus, kad īstenībā viņai bija jau četrdesmit pieci. Viņai bija tic paši brīnišķie gaišie mati, dzīvās gudras acis, kuras bieži vērās uz pasauli, it kā brīnīdamās, ja hercogiene pina kādu intrigu, un kuras tik bieži tika pievērtas mīlestības skavās.

Viņai bija izteikti slaids viduklis, kā nimfai, un, ja neredzēja hercogienes seju, viņu varēja noturēt par pavisam jauniņu meitenīti, kāda viņa bija toreiz, kad kopā ar Austrijas Annu leca pa Tilrijas vaļņiem, kurš 1633.gadā pazudināja Francijas troņa mantinieku.

Galu galā tā bija tā pati vētrainās dzīves būtne, kura mācēja saviem mīlas piedzīvojumiem piešķirt tādu oriģinalitāti, ka tie gandrīz, vai tikai vairoja ģimenes slavu.

Hercogiene sēdēja savā buduārā, kuras logi bija vērsti pret dārzu. Buduārs pēc toreizējās modes, kuru ieviesa Rambuljē kundze, iekārtojot savu savrupmāju, bija apvilkts ar gaiši zilu zīdu, rozā ziediem un zelta lapiņām. Tikai galēja koķete atļautos dc Ševrēzas kundzes gados sēdēt šādā buduārā. Bet viņa pat nesēdēja, bet pusguļus zvilnēja uz kušetes, atspiezdama galvu pret izšūtu paklāju, kurš karājās pie sienas.

Atspiedusies ar elkoni pret spilvenu, viņa rokās turēja atvērtu grāmatu.

Kad sulainis paziņoja par grāfa de La Fēra atnākšanu, viņa mazliet piecēlās no spilvena, ar interesi lūkodāmās uz durvju pusi.

Ienāca Atoss.

Viņš bija ģērbies violetā kostīmā, ar tādas pašas krāsas saitēm, kuru gali bija ar sudraba uzgalīšiem, apmetnis bija bez zelta izšuvumiem un rokās viņam bija melna cepure ar violetu spalvu.

Pāri viņa pleciem, no ļoti dārgām mežģīnēm, bija aplikta skaisti izrakstīta apkakle; tādas pašas mežģīnes bija uz melno zābaku stulmu atlokiem, bet pie sāniem bija zobens ar izteikti izsmalcinātu apdari, par kuru kādreiz bija tādā sajūsmā Portoss, kad viņš bija Fcrū ielā, bet kuru Atoss viņam tā arī nekad neiedeva rokās.

Grāfa de La Fēra sejā un manierēs bija lik daudz pievilcības un burvības, ka grāfiene de Ševrēza, nepazīdama Atosu, bija ļoli ieinteresēta par šī cilvēka ierašanos, ka palūdza viņu apsēsties sev pretī.

Atoss paklanījās un apsēdās. Sulainis gribēja jau aiziet, bet Atoss viņu ar rokas mājienu apstādināja.

— Es iedrošinājos ierasties jūsu mājā, hercogicn, — teica viņš, — neskatoties uz to, ka mēs neesam pazīstami. Mana pārdrošība vainagojās ar panākumu, par cik jūs pieņēmāt mani. Tagad es uzdrošinos lūgt jūs iedalīt man kādu pusstundu sarunai.

— Esmu gatava izpildīt jūsu lūgumu, grāf, — ar smaidu atbildēja grāfiene de Ševrēza.

— Bet tas vēl nav viss. Atvainojiet, es zinu pats, ka daudz no jums prasu. Es lūdzu, lai mūsu saruna notiktu bez lieciniekiem, un lai mūs nepārtrauktu šīs sarunas laikā.

— Manis nevienam nav mājās, — pateica grāfiene sulainim. — Varat iet.

Sulainis izgāja. Minūti iestājās klusums. Hercogiene un viņas viesis

uzreiz saprata, ka pieder pie vienas kārtas ļaudīm, tāpēc mierīgi skatījās viens uz otru.

Hercogiene pirmā pārtrauca klusumu.

— Nu ko, grāf? — teica viņa, smaidot. — Vai tad jūs neredzat, ka degu aiz ziņkārības?

— Bel es, hercogiene, skatos uz jums un sajūsminos, — atbildēja Atoss.

— Atvainojiet mani, — turpināja hercogiene, — bet man ļoti gribētos uzzināt, ar ko man ir tas gods sarunāties. Nav nekādu šaubu, ka jūs mēdzat būt galmā. Kāpēc es jūs tur nekad neesmu salikusi? Varbūt jūs tikko kā esat iznācis no Bastilijas?

— Nē, hercogiene, — smaidot atbildēja Atoss, — bet, varbūt, ka es stāvu uz tā ceļa, kurš ved uz turieni.

— Jā? Tādā gadījumā pasakiet man, kas jūs esat un ātrāk ejiet projām, — iesaucās hercogiene ar to raksturīgo viņai dzīvīgumu, kas tik ļoti pievilka citus cilvēkus. — Es jau tāpat esmu sevi pietiekoši sakompromitējusi, lai vēl vairāk sarežģītu savu dzīvi.

— Kas es esmu, hercogiene? Jums tika pieteikts grāfs de La Fērs, bet jūs nekad nebijāl likusi dzirdējusi šo vārdu. Senos laikos es nēsāju citu vārdu, kuru jūs noteikti būsil dzirdējusi, bet, paejot tik daudz gadiem, domājams, ka esat aizmirsusi.

— Vienalga, pasakiet man savu vārdu, grāf.

— Kādreiz mani sauca par Atosu.

Hercogiene skatījās uz viņu plaši ieplestām acīm. Varēja redzēt, ka šis vārds nebija pilnīgi zudis viņas atmiņā, kaut arī nācās atcerēties daudz citu sen aizmirstus notikumus.

— Atoss? — teica viņa. — Pagaidiet…

Viņa pielika abas rokas pie pieres, it kā tādēļ, lai aizkāvētu uz mirkli ātri slīdošās domas un varētu izprast kaut vai kādu secību šajā raibajā atmiņu jūklī.

— Vai man jums nepalīdzēt, hercogien? — ar smaidu jautāja Atoss.

— Jā, jā, — teica hercogiene dc Ševrēza, jau nogurdama savos atmiņu meklējumos, — jūs izdarīsit man lielu pakalpojumu.

— Šis Atoss bija ļoti draudzīgās attiecībās ar trim jauniem musketieriem: d'Artanjanu, Portosu un…

Atoss apstājās.

— Un Aramisu, — ātri pabeidza teikumu hercogiene.

— Un Aramisu, pilnīgi pareizi. Tātad, jūs vēl neesat aizmirsusi šo vārdu?

— Nē, — viņa atbildēja, — nē. Nabaga Aramiss! Viņš bija tik ļoti jauks jauns cilvēks, kurš rakstīja burvīgu dzeju. Stāsta, ka viņš esot slikti beidzis?

— Pavisam slikti. Viņš kļuva par abatu.

— Ak, kāds žēlums! — noteica hercogiene, rotaļādamies ar savu vēdekli. — Bet es jums esmu ļoti pateicīga, grāf.

— Par ko?

— Par to, ka likāt atcerēties manas jaunības patīkamākos mirkļus.

— Bet es varētu jums atgādināt vēl vienu?

— Saistībā ar šo?

— Gan jā, gan nē.

— Labi, — teica hercogiene de Ševrēza, — sakiet. Ar tādu cilvēku, kā jūs, var neko nebaidīties.

Atoss paklanījās.

— Aramiss kādreiz bija ļoti tuvās attiecībās ar daiļšuvēju no Tūras, — viņš teica.

— Ar daiļšuvēju no Tūras?

— Jā. Viņu sauca Marī Mišona, un viņa skaitījās viņam māsīca.

— Ak, es zinu viņu! — iesaucās hercogiene. — Tā ir tā meitene, kurai viņš rakstīja no Larošelas ielenkuma, brīdinot viņu par sazvērestību pret lordu Bekingemu!