Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Grimo godbijīgi paklanījās.

— Bet tagad es palūgšu jūsu atļauju pamesl jūs, jūsu majestāte, — teica La Romē. — Šavinjī kungs, liekas, aizbrauc uz dažām dienām un pirms aizbraukšanas gribēs dol man dažus norādījumus un rīkojumus.

Hercogs jautājoši palūkojās uz Grimo pusi, bet viņš vienaldzīgi skatījās sāņus.

— Labi, ejiet, — teica hercogs, — bet tikai ātrāk atgriežaties.

— Laikam jusu majestāte deg nepacietībā atspēlēties par vakardienas zaudējumiem?

Grimo nemanāmi pamāja ar galvu.

— Protams, ka vēlos atspēlēties, — teica hercogs. — Un sargieties, La Romē, diena dienai nav līdzīgas: šodien esmu nolēmis jūs pārspēlēl.

La Romē aizgāja. Grimo, neizkustēdamies no vietas, ar acīm pavadīja viņu līdz durvīm, un, tiklīdz durvis tika noslēgtas, izvilka no kabatas zīmuli un gabaliņu papīra.

— Rakstiet, monsinjor, — teica Grimo.

— Ko rakstīt? — jautāja hercogs. Grimo mirkli padomājis, nodiktēja:

— „Viss gatavs rītvakaram. Gaidiet mūs no septiņiem līdz deviņiem ar diviem apseglotiem zirgiem. Mēs nolaidīsimies pa pirmo galerijas logu".

— Tālāk? — jautāja hercogs.

— Kas tālāk, monsinjor? — izbrīnījies jautāja Grimo. — Tālāk paraksts.

— Un viss?

— Ko tad vairāk, jūsu majestāte? — jautāja Grimo, kā vienmēr, iztiekot bez liekvārdības.

Hercogs parakstījās.

— Vai jūs iznīcinājāt bumbiņu, jūsu majestāte?

— Kādu bumbiņu?

— Kurā bija vēstule.

— Nē. Es nodomāju, ka tā mums vēl var noderēt. Lūk, tā ir.

Un, izņēmis bumbiņu no zem spilvena apakšas, hercogs to pasniedza Grimo.

Grimo pasmaidīja.

— Nu? — jautāja hercogs.

— Es iešūšu zīmīti bumbiņā, jūsu majestāte, — teica Grimo, — un jūs spēles laikā to atkal pārmetīsit pāri valnim.

— Bet, ja tā pazudīs?

— Neuztraucieties. Tur būs cilvēks, kurš to pacels.

— Dārznieks? — jautāja hercogs. Grimo pamāja ar galvu.

— Tas pats, vakardienas? Grimo atkal pamāja ar galvu.

— Tātad, grāfs Rošfors? Grimo trīsreiz pamāja ar galvu.

— Paskaidro man kaut īsumā mūsu bēgšanas plānu.

— Man vēlēts klusēt līdz pēdējai minūtei.

— Bet kas mani gaidīs tajā pusē?

— Nezinu, monsinjor.

— Tad vismaz pasaki man, kas būs tajā pīrāgā, ko man atsūtīs, ja negribi, lai es sajūku prātā.

— Tajā būs, monsinjor, divi dunči, virve un bumbiers.

— Labi, sapratu.

— Kā redzat, jūsu majestāte, visiem pietiks.

— Dunčus un virvi mēs paņemsim sev, — teica hercogs.

— Bet bumbieri piespiedīsim apēst La Romē, — piebilda Grimo.

— Mans mīļais Grimo, — teica hercogs, — es noliecu galvu tavā priekSā: tu runā ne visai bieži, bet ja runā, lad vārdi ir zelta vērli.

Tajā pašā laikā, kad Befors un Grimo pārdomāja bēgšanas plānu no Vensenes cietokSņa, divi jātnieki, kalpa pavadībā, iebrauca Parīzē cauri Scn-Marseļas priekšpilsētai. Tie bija grāfs dc La Fērs un vikonts de Braželons.

Jaunais cilvēks pirmo reizi iebrauca Parīzē, un, patiesību sakot, Atoss, iebraucot ar viņu cauri sargpostenim, nemaz neparūpējās par to, lai parādītu pilsētu no labākās puses, ar kuru viņu pašu kādreiz saistīja tādas draudzības saites.

Laikam, pat visupēdējā Turēnas nomale bija patīkamāka izskata, nekā lā Parīzes daļa, kura bija vērsta uz Bluā pusi.

Un vajadzētu pateikt daudz nepatīkamu vārdu lādai pilsētai, kā Parīze, ka lā uz jaunekli atstāja ne visai patīkamu iespaidu.

Atoss likās, kā vienmēr, bija mierīgs un bezrūpīgs.

Piebraukuši pie Sen-Medāras priekšpilsētas, Atoss, kurš pats bija kādreiz par ceļvedi šo ielu labirintos, tagad nogriezās pa Pasta ielu, pēc tam pa Mocību ielu, lad pie Scn-Mišela vaļņiem uz Vožirāra ielu, un likuši līdz Ferū ielai, viņi devās pa to.

Šīs ielas vidū Atoss ar smaidu aplūkoja vienu māju. Pēc izskata tā atgādināja tirgotāju māju, un Atoss to parādīja Raulam.

— Lūk, šajā mājā, Raul, — viņš teica, — es nodzīvoju savus septiņus vislaimīgākos un visnežēlīgākos dzīves gadus.

Rauls arī pasmaidīja un, noņēmis cepuri, zemu paklanījās mājai.

Viņš pielūdza un dievināja Atosu, un tas bija jūtams arī visā viņa uzvedībā.

Kas attiecas uz pašu Atosu, tad kā jau mēs teicām, Rauls bija ne tikai viņa dzīves jēga, bet arī, atskaitot vienīgi atmiņas par vecā pulka piedzīvojumiem, viņa vienīgā vājība.

Tad var saprast, cik dziļi un maigi viņš mīlēja Raulu.

Ceļotāji apstājās viesnīcā „Zaļā lapsiņa", uz Vecās Baložu ielas. Atoss to labi pazina, par cik simtām reižu šeit bija kādreiz kopā ar draugiem. Bel pa divdesmit gadiem šeit viss bija ļoti izmainījies, sākot jau ar saimniekiem.

Mūsu ceļotāji vispirms parūpējās par zirgiem.

Uzticot viņus kalpiem, viņi pieteica paklāt zirgiem salmus, iedot auzas un noberzēt zirgu kājas un krūtis ar siltu vīnu, tā kā šie sugas zirgi bija veikuši dienā vairāk par divdesmi jūdzēm.

Tikai pēc tam, kā jau klājas labiem braucējiem, viņi apjautājās par divām istabām.

— Jums nepieciešams pārģērbties, Raul, — teica Atoss. — Es vēlos jūs stādīt priekšā dažam labam.

— Šodien? — jautāja jauneklis.

— Jā, pēc pusstundas.

Rauls paklanījās.

Viņš nebija tik nenogurdināms, kā Atoss, kurš likās bija izkalts no dzelzs. Raulam daudz vairāk tagad gribējās izpeldēties Sēnā — viņš tik daudz bija dzirdējis par to, kaut arī uzskatīja, ka tā nepārspēj Luāru, — bet pēc tam viņš labprāt būtu ielicies gultā. Bet grāfs pateica, un viņš paklausīja.

— Starp citu, apģērbjaties labākajās drēbēs, Raul, — teica Atoss. — Es vēlos, lai jūs izskatītos skaisti.

— Ceru, grāf, ka runa neies par precībām, — ar smaidu noteica Ra­uls, — ūs taču zināt manas saistības attiecībā pret Luīžu.

Atoss arī pasmaidīja.

— Nē, esiet mierīgs, kaut arī es jūs stādīšu priekšā sievietei.

— Sievietei? — pārjautāja Rauls.

— Jā, un man pat ļoti gribētos, lai jūs viņu iemīlētu.

Rauls ar bažām paskatījās uz Atosu, bet redzot viņu smaidošu, nomierinājās.

— Bel cik viņai ir gadu? — viņš jautāja.

— Mīļo Raul, atcerieties reizi par visām reizēm, — teica Atoss, — par tādām lietām nekad nejautā. Ja jūs pēc sievietes sejas varat noteikt viņas gadus — pilnīgi lieki jautāt par tiem, ja nevarat — jūsu jautājums ir nekorekts.

— Vai viņa ir skaista?

— Sešpadsmit gadus atpakaļ viņa skaitījās ne tikai skaista, bet arī pati burvīgākā sieviete Francijā.

Šie vārdi pilnīgi nomierināja Raulu. Nebūtu bijis iespējams, ka Atoss vēlētos viņu apprecināt ar sievieti, kura skaitījās visskaistākā vēl gadu pirmā Raula piedzimšanas.

Viņš iegāja savā istabā un ar koķetu izskatu, kāda piemīt jaunībai, cenzdamies izpildīt Atosa lūgumu, centās apģērbties tā, lai piedotu sev visizsmalcinātāko izskatu. Pie viņa dabiskā skaistuma, tas nebija grūti izdarāms.

Kad viņš ienāca pie Atosa, viņš noskatīja jaunekli ar tēvišķīgu smaidu uz lūpām, ar kuru pagājušos laikos viņš sagaidīja d'Artanjanu.

Tikai šajā smaidā bija daudz vairāk siltuma un maiguma.

Vispirms Atoss paskatījās uz Raula matiem, rokām un kājām — tie izteica viņa aristokrātisko izcelšanos.

Sekojot toreizējai modei, Rauls ķemmējās, vidū pāršķirot celiņu, un tumšie viļņainie mati brīvi krita pāri pleciem, ieskaujot bālo seju. Pelēkie zamšādas cimdi, vienā krāsā ar cepuri, izcēla viņa daiļās rokas, bet zābaki, arī pelēki, kā cimdi un cepure, veikli piegūla viņa tievajām kājām.