Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Mana majestāte lūdz jūs nenožēlot kardināla maciņu, kurš aiz. savas žēlsirdības nolēmis jūs uzturēt.

La Romē apstājās durvīs.

— Ko jūs vēlētos, lai atsūtu pie jums, monsinjor? — jautāja viņš.

— Ko vēlaties pats, tikai ne Grimo.

— Sardzes virsnieku?

— Jā, ar šahu.

— Labi.

Un La Romē aizgāja.

Pēc minūtēm piecām atnāca dežūrvirsnieks, un hercogs dc Befors, likās, tika pilnīgi pārņemts ar šahu un malu aprēķiniem.

Jocīga padarīšana ir cilvēciskās jūtas un domas! Kādus apvērsumus var izdarīt kāds neuzmanīgs žests, kāds pateikts vārds, kāds neuzkrītošs cerību stars!

Hercogs nodzīvoja ieslodzījumā jau piecus gadus, kuri vilkās ļoti lēni. Tagad, kad viņš atcerējās pagājušo laiku, las nelikās vairs tik garš, ka

tās divas dienas, tās četrdesmit astoņas stundas, kuras palikušas līdz viņa atbrīvošanai.

Visvairāk par visu viņš vēlējās uzzināt, kā notiks viņa atbrīvošana. Viņam padeva cerības, bet nepateica, kas būs noslēpumainajā pīrāgā, kādi draugi viņu gaidīs? Tātad, neskatoties uz piecu gadu ilgu šķiršanās laiku, kuri tika pavadīti cietumā, viņam vēl ir draugi? Tas nozīmē, ka viņš patiešām bija princis ar ļoti lielām privilēģijām.

Viņš aizmirsa, ka viņa draugu vidū ir sieviete (kas bija pavisam neparasti). Varbūt viņa arī nebija pārāk uzticīga viņam visu prombūtnes laiku, toties viņa atcerējās viņu vienmēr, un tas nebija tik maz.

Šeit bija par ko padomāt. Tāpēc, spēlējot šahu, notika las pats, kas spēlējot bumbu. Befors palaida gājienu pēc gājiena un paspēlēja virsniekam vakarā tieši tāpat, kā no rīta La Romē.

Toties hercogam izdevās kaut kā novilkt laiku līdz pulkstens astoņiem vakarā. Vēlāk būs nakts, bel līdz ar to arī miegs..

Vismaz, tā domāja hercogs. Bet miegs — niķīgs dievinājums, kurš nenāk tieši tad, kad viņu visvairāk sauc. Hercogs to nogaidīja līdz pusnaktij, grozoties no vieniem sāniem uz otriem, kā svētais Lavrentijs uz sakaitētām restēm. Beidzot viņš aizmiga.

Bet rītausmā viņš pamodās. Visu nakti viņu bija mocījuši baigs lietuvēns. Viņam rādījās sapnī, ka viņam pieaug spārni. Sākumā tie ļoti labi turējās klāt un viņš sāka lidot, paceļoties augstu gaisā. Bet uzlidojot augšā, viņš pēkšņi juta, ka spārni vairs netur. Spārni salūza, un viņš krita lejā necaurredzamā aizā. Pamodās viņš aukstiem sviedriem klātu pieri, galīgi salauzts, it kā viņš patiešām likko būtu nolidojis zemē.

Vēlāk viņš atkal iemiga un iekrita murgu labirintos, nesakarīgos un pilnīgi nesaprotamos sapņos. Tiklīdz viņš aizvēra acis, tā visa viņa iztēle tika virzīta uz vienu mērķi — bēgšanai no cietuma, un atkal radās dažādi varianti šī mērķa piepildīšanā. Šoreiz viss bija citādi. Befors redzēja sapnī, ka viņš atrod pazemes eju zem Vensenes pils. Viņš nolaidās ejā, bet Grimo gāja pa priekšu ar lukturi. Eja, pa kuru viņi virzījās, maz pamazām sāka sašaurināties. Sākumā vēl varēja virzīties uz priekšu, bet vēlāk kļuva tik šaurs, ka hercogs, izdarot kustības, nevarēja pavirzīties vairs uz priekšu. Taču priekšā viņš redzēja, ka Grimo lukturis no viņa attālinās. Bet, lai kā hercogs centās izkustēties no vietas, viņš nevarēja ne pakustēt, ne pakliegt, viņu smacēja nost pazeme. Pēkšņi, viņš saklausīja sev aiz muguras steidzīgus soļus. Tie bija sekotāji, kuri dzinās viņiem pakaļ un tie strauji tuvojās; viņu pamanīja, un visas cerības izbēgt — pazuda. Likās, ka sienas ir apvienojušās ar ienaidniekiem, un jo vairāk viņš centās

izķepuroties, jo vairāk viņš tika sasaistīts. Beidzot viņš saklausīja La Romē balsi, un arī ieraudzīja viņu nākam. La Romē, skaļi iesmejoties, pasniedza viņam rokas un izvilka viņu aiz pleciem. Viņu atvilka atpakaļ uz kaut kādu mazu kameru, kur nomira maršals Ornaiio, Pilorans un viņa tēvocis. Trīs mazi uzbērumi vēstīja par viņu kapu vietām; ceturtais bija atrakts, gaidot vēl vienu upuri.

Pamodies, hercogs piesdieda sevi vairs neaizmigt. Viņš bija tik bāls, tik slābans, ka La Romē, ienākdams viņa Istabā, pajautāja, vai viņš nav saslimis.

— Hercogs patiešām pavadīja ļoti nemierīgu nakti, — teica viens no sargiem, kurš negulēja visu nakti, jo viņam no mitruma, sāka sāpēt zobs. — Viņš murgoja un reizes divas-trīs sauca palīgā.

— Kas ar jums noticis, monsinjor? — jautāja La Romē.

— Tā ir lava vaina, muļķi! — teica hercogs. — Tu ar saviem stulbajiem stāstiem par bēgšanu, saputroji man visas smadzenes, un man visu nakti rādījās, ka es pūlos bēgt, visu laiku laužot sev kaklu.

La Romē iesmējās.

— Lūk, redzat, jūsu majestāte, - viņš teica. — Tic ir brīdinājuma sapņi. Esmu pārliecināts, ka dzīvē jūs nebūsit tik neuzmanīgs un neapdomīgs, kā sapnī.

— Tev taisnība, La Romē, — atbildēja hercogs, slaukot aukstos sviedrus no pieres, kaut arī viņš jau sen bija pamodies. — Es nevēlos vairs ne par ko cilu domāt, kā vienīgi par labu ēdienu un dzērienu.

— Tss! — teica La Romē.

Un, minot katram sargkareivim kādu iemeslus, viņš steidzīgi tos aizsūtīja projām.

— No ko? — jautāja hercogs, kad viņi beidzot palika divatā.

— Vakariņas pasūtītas, — teica La Romē.

— Un kādi tad būs tie ēdieni, cienījamo namzini?

— Jūs taču teicāt, ka paļausities uz manu gaumu, jūsu majestāte?

— Vai pīrāgs būs?

— Un kāds vēl. Kā tornis!

— Izgatavots ar tēvoča Marto pēcteča rokām?

— Jā, pasūtīts ir viņam.

— Bet tu pateici, ka tas ir man domāts?

— Pateicu.

— Un ko viņš tev atbildēja?

— Ka pacentīsies izdabāt jūsu majestātei.

— Lieliski, — teica hercogs, jautri berzējot rokas.

— Velns lai parauj! — iesaucās La Romē. — Kā gan jūs tagad pārsteidzat mani, pievēršot uzmanību sātīgam un garšīgam ēdienam, jūsu majestāte! Ne reizi pa pieciem gadiem es nebiju redzējis jūs tik laimīgu.

Hercogs saprata, ka slikti slēpj savu uzbudinājumu. Bet šajā minūtē (irimo, domājams, noklausījies sarunu aiz durvīm un sapratis, ka jāiejaucas, lai novērstu La Romē uzmanību no šī temata, ienāca istabā un padeva zīmi savam priekšniekam, it kā gribēdams kaut ko svarīgu paziņot.

Viņš piegāja pie viņa un abi sarunājās pusbalsī.

Hercogs pa to laiku atguvās un atkal sāka valdīt pār sevi.

— Es, man liekas* biju aizliedzis šim cilvēkam ienākt pie manis bez manas atļaujas, — viņš skaļi noteica.

— Piedodiet viņam, jūsu majestāte, — teica La Romē, — jo tas biju es, kurš lika viņam atnākt.

— Bet kāpēc jūs viņu saucat, ja zināt, ka viņš man ir ļoti nepatīkams?

— Bet, kā mēs jau runājām, jūsu majestāte, tad tieši viņš mūs apkalpos pie vakariņu galda. Vai lad jūs piemirsāt par vakariņām?

— Nē, es piemirsu Grimo kungu.

— Jūsu majestātei ir zināms, ka bez Grimo kunga līdzdalības vakariņas nenotiks.

— Nu labi, dariet, kā zināt.

— Panāciet šurp, cienītais, — teica La Romē, — un paklausieties, ko es jums teikšu.

Grimo, būdams vēl drūmāks kā citkārt, pienāca tuvāk.

— Viņa majestāte, — turpināja La Romē,— izrādīja man lielu godu, uzaicinādams mani rītvakar uz svētku vakariņām.

Grimo skatījās uz viņu ar neizpratni, it kā nesaprazdams, kāda loma šajā vakarā būtu varējusi likt iedalīta viņam.

— Jā, jā, tas skar arī jūs, — atbildēja La Romē uz mēmo jautājumu. — Jums būs tas gods apkalpot mūs pie šā svētku mielasta, un neskatoties uz mūsu lielo apetīti un slāpēm, ceru, ka arī jums kaut kas atliks no šī svētku mielasta.