Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Ko jums no manis vajag? — asi uzprasīja hercogs.

Grimo aizveda sargu malā un parādīja uz durvīm.

— Ejiet! - viņš teica.

Sargs paklausīja.

— Jūs esat neizturams! — iesaucās hercogs. — Es jūs pārmācīšu!

Grimo goddevīgi paklanījās.

— Spiega kungs, cs jums salauzīšu visus kaulus! — auroja saniknotais hercogs.

Grimo atkal paklanījās un atkāpās dažus soļus.

— Spiega kungs! Es jūs nožņaugšu pats savām rokām!

Grimo atkal paklanījās un atkal pakāpās atpakaļ dažus soļus.

— Un tūlīt pat… šajā pašā mirklī! — iesaucās hercogs, uzskatot, ka vajag viņu piebeigt uzreiz.

Viņš metās virsū Grimo ar sažņaugtām dūrēm, bet Grimo, steidzīgi izstūmis sargu aiz durvīm, aizslēdza tās ciet.

Tajā pašā mirklī hercoga rokas nolaidās uz viņa pleciem un saspieda viņu kā dzelzs skavās. Bcl Grimo, tajā vietā lai pretotos vai sauktu palīgā, nesteidzoties pielika pirkstu pie lūpām un, ar vispievilcīgāko smaidu, klusi noteica:

— Tss!

Smaids, žests un šis vārds bija tāds retums Grimo uzvedibā, ka hercogs aiz pārsteiguma vienkārši sastinga.

Cirimo paccntās izmantot šo mirkli. Viņš izņēma no savas svārku oderes smalku aploksni ar zīmogu, kas ilgi būdama zem Grimo svārku oderes, tomēr vēl nebija zaudējusi savu aromātu, un, ne vārda nesakot, pasniedza to hercogam.

Pilnīgi pārsteigts ar notiekošo, hercogs atlaida Grimo un paņēma vēstuli.

— No Monbazona kundzes! — iesaucās viņš, pazinis rokrakstu.

Grimo pamāja ar galvu.

Hercogs pilnīgi apjucis, izberzēja acis, un steidzīgi uzplēsa aploksni. Viņš izlasīja:

„ Dārgo hercog!

Jūs varat pilnībā uzticēties šim cilvēkam, kurš pasniegs jums šo vēstuli. Tas ir kāda mūsu drauga kalps, kurš galvo par viņu, tā kā viņš ir bijis uzticams savam kungam vairāk nekā divdesmit gadus. Viņš piekrita iestāties dienestā Vensenes cietoksnī par uzraugu, tikai lai palīdzētu jums izbēgt, realizējot mūsu iedomāto plānu.

Jūsu atbrīvošanas stunda tuvojas. Esiet pacietīgs un mundrs. Ziniet, ka jūsu draugi, neskatoties uz ilgo šķiršanās laiku, ir saglabājuši jums uzticību.

Vienmēr jums uzticīgā

Marija de Monbazona.

Parakstos pilnā vārdā. Būtu bijis pārāk necienīgi no manas puses iedomā­ties, ka pēc piecu gadu šķiršanās jūs vēl varētu atcerēties manus iniciāļus".

Hercogs kādu mirkli stāvēja pilnīgi satriekts ar notikušo. Piecus gadus viņš bija rūpīgi meklējis sev uzticamu biedru un palīgu, un, beidzot, tajā brīdī, kad to vismazāk tika gaidījis, šis palīgs viņam bija nokritis it kā no debesīm. Viņš ar izbrīnu skatījās uz Grimo un vēlreiz pārlasīja vēstuli.

— Mīļā Marija! — viņš nočukstēja. — Tātad, es nekļūdījos, viņa patiešām brauca garām karietē. Un viņa neaizmirsa mani pēc piecu gadu šķiršanās! Velns parāvis! Tāda pastāvība reti gadās. Tātad, tu esi gatavs palīdzēt man, mans mīļais? — piebilda viņš, griežoties pie Grimo.

Viņš pamāja ar galvu.

— Un tāpēc tu iestājies šajā dienestā?

Grimo atkal piekrītoši pamāja ar galvu.

— Bet cs gribēju tevi nožņaugt! — iesaucās hercogs.

Grimo pasmaidīja.

— Bet pagaidi-tikai! — teica hercogs.

Un viņš iebāza roku kabalā.

— Pagaidi! — viņš atkārtoja, rūpīgi pārmeklējot kabatas. — Tāda uzticība Anrī IV mazdēlam, nedrīkst palikt bez ievērības.

Hercogam Beforam bija vislabākie nodomi, bet Vensenes ieslodzītajiem jau laicīgi lika noņemta visa nauda.

Redzot hercoga apjukumu, Grimo izņēma no savas kabatas maisiņu pilnu ar zella naudu un pasniedza to viņam.

— Lūk, ko jūs meklējāt, — viņš teiea.

Hercogs, atvēris maisiņu, ar naudu gribēja jau visu to izbērt Grimo rokās, bet viņš apstādināja hercogu.

— Pateicos jums, monsinjor, — teica viņš, — man jau ir samaksāts.

Hercogam atlika vēl vairāk ko nobrīnīties.

Viņš sniedza Grimo savu roku. Tas pienāca un goddevīgi to noskūpstīja. Atosa aristokrātiskās manieres bija pārņēmis arī Grimo.

— Bet ko mēs tagad darīsim? — jautāja hercogs. — Ar ko sāksim?

— Tagad pulkstens rāda vienpadsmit no rīta, — teica Grimo. — Pulkstens divos jūsu majestāte izteiks vēlēšanos paspēlēt bumbu ar La Romē kungu un netīšām pāris reizes pārmetīs bumbu pāri valnim.

— Labi. Bet tālāk?

— Tālāk jūsu majestāte pieies pie cietokšņa sienas un uzkliegs strādniekam, kurš strādās pie vaļņa sienām, lai pamet atpakaļ bumbu.

— Sapratu.

Grimo seja noskaidrojās. Viņam bija nepierasti tik daudz runāt.

Viņš devās uz durvju pusi.

— Pagaidi! — iesaucās hercogs. — Tad tu neko negribi?

— Es vēlētos jūsu majestātei izteikt vienu lūgumu?

— Kādu? Saki.

— Kad mēs bēgsim, es vienmēr un visur būšu jums priekšā. Ja jūs noķers, monsinjor, lad lieta aprobežosies tikai ar to, ka jūs atkal iesēdinās šajā cietoksnī; ja noķers mani, tad mazākais mani pakārs.

— Tev taisnība, — teica hercogs. — Būs pēc tava prāta — dodu austmaņa goda vārdu!

— Bel lagad es jums palūgšu, monsinjor, tikai vienu: izdariet man pakalpojumu, un neieredziet mani tāpat kā iepriekš.

— Pacentīšos, — atbildēja hercogs.

Pie durvīm pieklauvēja.

Hercogs, ielicis vēstuli un maisiņu ar naudu sev kabatā, iemetās gultā: visi zināja, ka viņš vienmēr tā darīja, kad viņu nomāca skumjas. Grimo atvēra durvis. Ienāca La Romē, tikko kā atgriezies no kardināla pēc mūsu aprakstītās sarunas.

Uzmetot virspusēju skatienu, La Romē ar prieku pārliecinājās, ka attiecības starp ieslodzīto un viņa uzraugu nav uzlabojušās.

— Lieliski, lieliski, — teica La Romē, griežoties pie Grimo. — Es tikko kā runāju par jums vienā vietā. Ceru, ka drīzā laikā jūs saņemsit patīkamas vēstis.

Grimo paklanījās, mēģinot izlcikl pateicību, un izgāja no istabas, ko darīja vienmēr, kad parādījās viņa priekšnieks.

— Man, liekas, ka jūs vēl visu laiku dusmojaties uz. nabaga puisi, monsinjor? — jautāja La Romē skali smejoties.

— Ak, tas esat jūs, La Romē? — iesaucās hercogs. — Jau sen bija laiks! Es jau apgūlos gultā un ar degunu pagriezos pret. sienu, lai nepadotos kārdinājums un nesalauztu sprandu šim nelietim Grimo.

— Nedomāju, ka viņš ir iedrošinājies pateikt jūsu majestātei kaut ko nepatīkamu? — jautāja La Romē, liekot manīt sava palīga nerunigumu.

— Kas vēl nebūs, velns lai parauj! Mēmais etiops! Patiešām, jūs atgriezāties laikā, La Romē. Es nepacietīgi gaidīju jūs.

— Jūs esat pārāks labs pret mani, monsinjor, — teica La Romē, glaimots par viņa vārdiem.

— Nemaz. Starp citu, es šodien jūtos tāds neveikls, kas, protams, jūs tikai iepriecinās.

— Vai tad mēs šodien spēlēsim bumbu? — iejautājās La Romē.

— Ja jums nekas nebūs pretī.

— Esmu vienmēr jūsu rīcībā, jūsu majestāte.

— Patiešām jūs esat lielisks cilvēks, La Romē, un es labprāt dzīvotu Vensenē visu mūžu, lai tikai nebūtu jāšķiras no jums.

— Visādā gadījumā, — teica La Romē, nc jau kardināls būs vainīgs, ja jūsu vēlēšanās nepiepildīsies.

— Kā tā? Vai tad jūs viņu redzējāt?

— Viņš atsūtīja man pakaļ no paša rīta.

— Lūk, kā? Lai parunātos par mani?

— Par ko gan citu viņš varētu runāt ar mani? Jūs viņu nomokat, kā lietuvēns, jūsu majestāte.

Hercogs rūgti pasmaidīja.

— Ak, ja jūs būtu piekritis manam priekšlikumam, La Romē! — viņš noteica.