Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Suns vairākkārt pacēla un nolaida galvu, kam bija jānozīmē „jā".

— Jūs redzat, kungi, — teica hercogs, griezdamies pie klātesošajiem, kuri šoreiz, neuzdrīkstējās pat šķībi pasmīnēt, — jūs redzat, ka vislielākais zaglis pasaulē, kā izrādījās, ir viņa gaišība-nclictis Mazarīni di Pičino. Tā vismaz apgalvo Pistašs.

Priekšnesums turpinājās.

— Jūs, kungi, zināt to, — turpināja hercogs de Befors, izmantodams kapa klusumu, kas tagad valdīja telpā, lai pieteiktu priekšnesuma trešo daļu, — ka hercogs de (Jizs iemācīja visus Parīzes suņus lekt pār koku par godu de Ponsa kundzei, kuru viņš nosauca par pirmo skaistuli pasaulē. Tad tā, lūk, mani kungi, tas viss bija tīrie nieki, jo suņi neprata izšķirt starpību starp to, kuras dēļ ir vērts lekt, un to, kuras dēļ nav vērts to darīt. Mans suns tūlīt pat pierādīs komendanta kungam, tāpat arī jums, visiem pārējiem, ka viņš stāv daudz augstāk par saviem ciltsbrāļiem. Aizdodiet man, lūdzu, jūsu spieķi, de Šavinjī kungs.

Šavinjī kungs pasniedza savu spieķi hercogam de Bcforam.

Befors, turēdams spieķi horizontāli vienas pēdas atstatumā no grīdas, teica sunim:

— Pistaš, mans draugs, esiet tik laipns pārlekt par godu de Monbazona kundzei.

Visi sāka smieties: jo visiem bija labi zināms, ka pirms ieslodzījuma hercogs de Befors atklāti gāja sabiedrībā kā de Monbazona kundzes mīļākais.

Suns bez kādām pūlēm jautri pārlēca pāri spieķim.

— Bel Pistašs, kā man šķiet, dara to pašu, ko jau darīja viņa vārdabrāļi, lēkdami par godu de Ponsa kundzei, — iebilda de Šavinjī kungs.

— Pagaidiet, — teica grāfs de Befors, — Pistaš, mans draugs, tagad — par godu karalienei.

Un viņš pacēla spieķi sešas pēdas augstāk.

Suns goddevīgi pārlēca pāri.

— Pistaš, draugs man, — teica hercogs, paceldams spieķi vēl par sešām pēdām augstāk, — Ieciet par godu karalim!

Suns ieskrējās, un, kaut arī nūja bija diezgan augstu no grīdas, itin viegli pārlēca tai pāri.

— Un tagad, kungi, lūdzu uzmanību! — turpināja hercogs, nolaizdams nūju gandrīz vai līdz pašai grīdai. — Pistaš, draugs mans, Ieciet tagad pāri par godu viņa gaišības-nelietim Mazarīni de Pičino kungam.

Suns pagriezās pret spieķi ar pakaļgalu.

— Ko tas nozīmē? — teica hercogs, apiedams sunim apkārt un no jauna pielikdams viņa priekšā spieķi. — Leciet taču, Pistaša kungs!

Bel suns atkal pagriezās pret nūju ar dibenu.

Hercogs vēlreiz veica to pašu manevru un atkārtoja savu pavēli. Taču šoreiz suns bija zaudējis savu pacietību Viņš nikni metās virsū nūjai, izrāva to hercogam no rokām un pārkoda pušu.

Befors atņēma sunim pārkosto spieķi un ar vislielāko nopietnību sniedza to Šavinji kungam, visvisādi attaisnodamies un teikdams, ka tagad gan priekšnesumi ir beigušies, bet, ka pēc trim mēnešiem, ja vien de Šavinjī kungam nekas nebūšot pretī apmeklēt arī nākamo priekšnesumu, Pistašs parādīs jaunus numurus.

Pēc trīs dienām suns tika noindēts.

Ilgi meklēja vainīgo, bel, protams, tā arī neatrada.

Befors pavēlēja uz suņa kapa vielas uzcelt pieminekli ar uzrakstu:

„Šcil atdusas Pistašs, gudrākais no visiem suņiem pasaulē".

Pret tādu uzslavu neko'nevarēja iebilst un de Šavinjī kungs to atļāva.

Tad hercogs sāka skaļā balsī runāt par to, ka uz viņa suņa tika izmēģināta inde, kura tika gatavota viņam pašam; un tad, reiz tūlil pēc­pusdienām, iemeties gultā un skaļi kliegdams, ka viņu mokot vēdergraizes, paziņoja, ka Mazarīni ir licis viņu noindēt.

Dabūjis zināt par šo jauno hercoga izdarību, kardināls ļoti pārbijās. Vensenes cietoksnis skaitījās par ļoti neveselīgu iestādi: de Rambuljē kundze reiz kaut kā izteicās, ka kamerās, kurās nomira Piloranss, maršals Ornano un lielais priors Vandomskis, tiek novērtētās tikai arsēna vērtībā, un šie vārdi pie tam neskaitāmas reizes tika atkārtoti dažādos variantos. Tāpēc Mazarīni deva rīkojumu, lai visus ēdienus un ari vīnu, kas tiktu pasniegts de Befora kungam, turpat viņa acu priekšā tiklu nogaršots. Tāpēc arī hercogam de Bcforam lika pielikts virsnieks La Romē kā viņa ēdiena degustators.

Komendants, starp cilu, nekādi nevarēja samierināties ar hercoga de Befora nepārtrauktajām un, pēc viņa domām, nekautrīgajām iedomām; par tām jau bija nācies samaksāt gudrajam, ne pie kā nevainīgam, sunim. Šavinji bija nelaiķa kardināla mīlulis, runāja pat, ka viņš ir tā dēls; tāpēc izrīkot 1111 izrīkoties viņš jau nu prata labi. Viņš sāka Bcforam atriebties, vispirms jau likdams viņa sudraba dakšiņas apmainīt pret koka dakšiņām, bet tērauda nažus — pret sudraba nažiem. Befors izteica savu neapmieri­nātību, bet Šavinji, savukārt, lika viņam pateikt, ka, tā kā kardināls šajās dienās licis paziņot dc Varidoma kundzei, ka viņa dēls atrodas mūža ieslodzījumā Vensenes pilī, un viņš, de Šavinjī kungs, baidoties, ka hercogs, dabūjis to visu zināt, var mēģināt izdarīt pašnāvību. Tad, pēc pāris nedēļām, viņš iziedams pagalmā, redzēja, ka celiņš, pa kuru viņš vienmēr gāja uz laukumu, lai tur spēlētu bumbu, tika no abām pusēm apstādīts ar sīkiem kociņiem, kas bija maza pirkstiņa resnumā. Kad viņš apjaulājās, kāpēc lic šeit ieslādīli, viņam atbildēja, ka tas ticis darils viņa labklājības dēļ: lai kādreiz pēc gadiem, viņš varētu šeit pastaigāties pa skaistu un ēnainu aleju. Beidzot vēl, kādu rītu pie Befora ienāca dārznieks un, it kā gribēdams viņu iepriecināt, sāka stāstīt, ka viņš Bcforam par prieku ir iestādījis sparģeļus. Sparģeļi, kā zināms, pat tagad aug ne mazāk par četriem gadiem, bel tajos laikos, kad dārzniecība bija daudz vājāk allīstīta un mazāk pilnveidota, sparģeļu izaudzināšanai bija nepieciešami vismaz pieci gadi. Tāda uzmanība hercogu tikai sakaitināja.

Viņš nāca pie slēdziena, ka ir pienācis laiks sākt realizēt vismaz vienu no tiem četrdesmit bēgšanas variantiem, kuri bija viņa rieibā, un sākuma izvēlējās pašu vienkāršāko, proti — uzrauga La Romē uzpirkšanu. Taču La Romē, kurš par savu virsnieka pakāpi bija samaksājis pusotra tūkstoša ekiju, ļoli augsli vērtēja savu ieņemamo amatu. Un tāpēc, tā vietā, lai palīdzētu ieslodzītajam, viņš melās pie Šavinjī'ar ziņojumu, un tas, savukārt, nekavējoties ne mirkli, deva rīkojumu divkāršot kareivju skaitu, trīskāršol sargposteņus, kā arī izvietot hercoga dc Befora istabā līdzšinējo četru sargu vietā astoņus. No šī brīža hercogs pastaigājās ar svilu kā karalis uz teātra skatuves: četri cilvēki priekšā un vēl četri aiz muguras, neskaitot noslēdzošos šo gājienu.

Sākumā Befors par to visu smējās: lā viņu uzjautrināja. „Tas ir pirmais brīdinājums, — viņš sacīja,- las mani dažādos. (De Befora.kungs gribēja teikt: "Tas mani izklaidēs", bel mēs jau zinām, ka de Befora kungs ne vienmēr pateica to, ko bija gribējis teikt). Bez tam vēl, — viņš piebilda, — kad man visi šie pagodinājumi būs apnikuši un es nolemšu no tiem tikt vaļā, lad es laidišu darbā kādu citu no maniem atlikušajiem trīsdesmit deviņiem bēgšanas variantiem".

Bet drīz vien šī uzjautrināšanās viņu sāka kaitināt. Savu bravūru viņš spēja noturēt tikai pusgadu; galu galā, pastāvīgi rcdzol ap sevi astoņus cilvēkus, kuri sēdās, kad viņš apsēdās, cēlās kājās, kad viņš piecēlās, apstājās, kad viņš apstājās, hercogs beidzot sāka domīgi saraukt uzacis un skaitīt dienu pēc dienas.

vŠie jaunie ierobežojumi vēl vairāk padziļināja viņa naidu pret Mazarīni. Viņš nolādēja viņu dienu un nakti, un solīja viņam kādreiz apgriezt par to ausis. Dabiski, viņu bija vienkārši baigi klausīties. Un Mazarīni, kuram lika ziņots par visām hercoga izdarībām un draudiem, neviļus sāka likt kardināla cepuri dziļāk uz ausim.