Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Lūk, kas bija notieis, un, lūk, kādi bija iemesli, kas lika d'Artanjanam atgriezties Parīzē.

Kādu vakaru Mazarīni, kā jau parasti bija radis to darīt, devās pie karalienes, kad viņu visi jau bija pametuši, un, ejot garām sardzes istabai, durvis no kuras veda uz vienu no viņa pieņemšanas telpām, dzirdēja skaļa sarunas. Gribēdams zināt, par ko runā kareivji, viņš, pēc sava ieraduma, klusām piezagās pie durvīm un, mazliet pavēris tās, pabāza galvu spraugā.

Starp sagkareivjiem gāja strīds.

— Bet es jums teikšu tā, — teica viens no viņiem, — ka, ja jau Kuazels pareģoja, lad las nozīmē, ka liela ir tikpat kā darita. Es pats viņu nepazīstu, bel esmu dzirdējis, ka viņš ir ne tikai zvaigžņu tulks, bet arī burvis.

— Velns lai parauj, ja lu esi viņa atbalstītājs, tad esi uzmanīgāks! Tu vari izdarīt viņam lāča pakalpojumu.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka viņu var nodot tiesai.

— Kas vēl nebūs! Tagad burvjus vairs nededzina.

— Tā jau nu gan ir, bet man liekas, ka vēl pavisam nesen nelaiķa kardināls pavēlēja sadedzināt Urbēnu Grandē. To nu es skaidri zinu: pats toreiz stāvēju sardzē pie sārla un redzēju, kā viņu cepa. 1

— Ak, mīļais tu mans! Urbēns Grandē bija nevis burvis, bet gan zinātnieks, un tā ir pavisam cila lieta. Viņš nākotni nepareģoja. Viņš zināja pagātni, bet las palaikam mēdz būt vēl daudz, daudz sliktāk.

Mazarīni piekrītoši pamāja ar galvu; bet, gribēdams uzzināt, kas tas ir par pareģojumu, kura dēļ kareivji slrīdās, viņš nekustēja ne no vietas.

— Es nestrīdos, varbūt Kuazels ir arī burvis, — iebilda cits sargkareivis, — bet es tev saku, ja viņš savus pareģojumus jau iepriekš dara zināmus, lad tie var arī nepiepildīties.

— Kāpēc?

— Tas saprotams. Jo, ja mēs sāksim kauties ar zobeniem un es tev teikšu: „Es tūlit taisīšu taisno dūrienu", lu, skaidra lieta, neļausi man to izdarīt. Tā tas arī ir šeit. Ja jau Kuazels saka tik skaļi, ka tas var nonākt līdz kardināla ausīm, ka, lūk, „tādā-tur dienā tāds-tur ieslodzītais izbēgs", tad kardināls, jādomā, spers attiecīgus soļus, un ieslodzītais neizbēgs.

— Pieliek nu, - ierunājās kareivis, kurš gulēja uz. sola un snauda, bet neskatoties uz. snaudienu, nebija palaidis garām ne vārda no sarunas. — No liktens neizbēgsi. Ja hercogam dc Beforam ir lemts izbēgt, viņš izbēgs, un nekādi kardināla spertie soļi tur nelīdzēs.

Mazarīni nodrebēja. Viņš bija itālietis un, tātad, māņticīgs; viņš steidzīgi iegāja pie gvardiem, kuri, viņam ienākot, sarunu, protams, pārtrauca.

— Par ko jūs šeit spriežat, kungi? — viņš laipni pajautāja. — Liekas, par to, ka hercogs dc Befors ir izbēdzis?

— C) nē, monsinjor, — ierunājās kareivis-skepliķis. — Pašlaik viņš vēl nemaz pat par to nesapņo. Runā likai, ka viņam ir lemts izbēgt.

— Bet kas to runā?

— Nu-ka, izstāstiet vēlreiz savu stāstu, Sen-Lorān, — kareivis griezās pie stāstītāja.

— Monsinjor, — leica gvardists, — es tāpat no citu vārdiem izstāstīju šiem kungiem par kāda tur Kuaz.ela pareģojumu, kurš apgalvo, ka, lai vai cik stingri apsargātu hercogu de Beforu, viņš tomēr izbēgs no ieslodzījuma vēl pirms Trīsvienības dienas.

— Bet vai šis Kuazels nav kroplis vai kāds jukušais? — aizvien vēl smaidīdams, jautāja kardināls.

— Nemaz nē, — atbildēja tas, kurš stingri ticēja pareģojumam. — Viņš ir pareģojis daudzas lietas, kuras pēc tam piepildījās, kā piemēram: ka karalienei piedzims dēls, ka Kolinjī tiks nogalināts divkaujā un izdarīs to hercogs dc Gizs, uh visbeidzot, ka prelāta kungs kļūs par kardinālu. Un tad, karaliene dzemdēja pal ne vienu vien, bcl divus dēlus; Kolinjī tika nogalināts.

— Jā, — teica Mazarīni, — bet prelāta kungs vēl nav kardināls.

— Vēl nav, monsinjor, bet viņš par to kļūs.

Mazarīni saviebās, it kā gribētu teikt: „Nu cepures jau viņam vēl nav". Pēc tam piebilda:

— Un, tātad, jūs, draugs, esat pārliecināts, ka hercogs de Befors izbēgs?

— Tik pārliecināts, monsinjor, — atbildēja kareivis, — ka, ja jūsu eminence piedāvātu man tūlīt pat Venscncs pils komendanta de Šavinjī kunga vietu, es to nepieņemtu. Pēc Trīsvienības — jā, tā ir cita lieta.

Nekas mūs tā nepārliecina, kā otra cilvēka dziļa ticība. Tā iespaido, pat neticīgus cilvēkus; bet Mazarīni ne tikai bija neticīgs, bet, kā jau mēs teicām, pat māņticīgs. Un tāpēc viņš gāja projām diezgan norūpējies.

— Sīkstulis,— teica gvards, kurš stāvēja atspiedies pret sienu. — Viņš izliekas, it kā neticētu jūsu burvim, Sen-Lorān, lai tikai nevajadzētu jums kaut ko iedot; viņš vēl nebūs aizgājis pie sevis, kad būs jau uz. jūsu pareģojuma rēķina kaut ko nopelnījis.

Un patiešām, tai vietā, lai ietu uz karalienes telpām, Mazarīni atgriezās savā kabinetā, un, pasaucis Bcrnuīnu, deva pavēli rīt līdz ar ausmu aizsūtīt pēc uzrauga, kuru viņš bija norīkojis, lai tas apsargātu dc Beforu, un pamodinat sevi nekavējoties, tiklīdz viņš būs atnācis.

Kareivis, pats to neapjauzdams, bija aizskāris vissāpīgāko kardināla rētu. Visu piecu gadu garumā, kamēr Befors sēdēja cietumā, nebija nevienas dienas, kad Mazarīni nebūtu domājis par to, ka, vai nu agrāk, vai vēlāk, bet pienāks tā diena, kad Befors no cietuma iznāks ārā. Anrī Ceturtā mazdēlu visu mūžu cietumā noturēt neizdosies, it īpaši tāpēc, ka šim Anrī Ceturtā mazdēlam ir tikai trīsdesmit gadu. Bet lai kādā veidā viņš arī neizkļūtu no turienes, — cik gan naida viņš nebūs sakrājis pa šiem cietumā pavadītajiem gadiem pret to, kurš bija šī ieslodzījuma vaininieks; pret to, kurš lika saņemt viņu — bagāto, drosmīgo, slavas vainagoto, sieviešu mīlēto un nepiekāpīgo vīriešu acīs; pret to, kurš atņēmis viņam labākos dzīves gadus — jo nevar taču nosaukt par dzīvi cietumā nonīktos gadus. Pagaidām Mazarīni aizvien vēl centās pastiprināt Befora apsardzi. Bet viņš līdzinājās tam fabulas skopulim, kurš nespēja gulēt mierīgi savam dārgumam. Ne vienreiz vien viņam rādījās sapņos, ka viņam nozog Beforu, up viņš nakts vidū leca ārā no gultas. Tad viņš interesējās par viņu, un katru reizi viņam tika ziņots, ka ieslodzītais mierīgi dzīvo, dzer, dzied, spēlē un to starplaikos nepārstāj zvērēt, ka Mazarīni dārgi samaksās par visiem tiem priekiem, kurus viņš pret paša gribu ir spiests baudīt šeit, Vensenē.

Šī doma uztrauca ministru pat miegā, tā kā pulkstens septiņos no rīta, kad ienāca Bernuīns, viņš uztrūkās, un pirmie viņa vārdi bija:

— Ko? Kas noticis? Vai tiešām Befora kungs ir izbēdzis no Vcnsenes?

— Nedomāju vis, monsinjor, — atbildēja Bcrnuīns, kurš prata nekad nezaudēt pašsavaldīšanos. — Katrā gadījumā, jūs tūdaļ pat dabūsit zināt visus jaunumus, tāpēc, ka uzraugs La Romē, pēc kura jūs sūtījāt šorīt no rīta uz Vcnsenes pili, ir ieradies un gaida jūsu rīkojumus. — Atveriet durvis un ievediet viņu šeit, — teica Mazarīni, sakārtodams spilvenus, lai varētu pieņemt La Romē, sēžot gultā. Virsnieks ienāca. Viņš bija liela un gara auguma vīrietis, pilnīgs pēc izskata, ar apaļiem vaigiem un respektablu stāju. Viņam bija tik neizteiksmīgs skatiens, ka Mazarīni kļuva nemierīgs.

— Šis puisis, pēc manām domām, stipri atgādina muļķi, — nomurmināja pie sevis Mazarīni.

Uzraugs klusi apstājās pie durvīm.

— Nāciet tuvāk, cienītais! — pavēlēja Mazarīni.