Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

D'Arlanjans pasmaidīja.

— Jūs tā domājat, — viņš jautāja.

Un viņš aizveda draugu uz aleju, kur bija redzams ne mazums zirga pakavu nospiedumu, līdzīgus tiem, no kuriem bija cietuši irisi.

— Te nu, man šķiet, vēl ir pēdas, paskatieties, Atos, — vienaldzīgi teica d'Artanjans.

— Patiešām. Un vēl pavisam svaigas!

— Pavisam svaigas, — apstiprināja d'Artanjans.

— Kurš būtu varējis šorīt izjāt? — uztraukdamies jautāja Atoss. — Vai varbūt kāds zirgs ticis vaļā?

— Neizskatās vis. Soļi ļoli vienmērīgi, — teica d'Artanjans.

— Kur Rauls? — iesaucās Atoss. — Un kā varēja notikt, ka cs viņu neredzēju?

— Š-š! — viņu apklusināja d'Artanjans, smaidot pielikdams pirkstu pie lūpām.

— Kas šeit notika? — jautāja Atoss.

D'Artanjans izstāstīja visu, ko bija redzējis, bet tajā pašā laikā uzmanīgi sekodams saimnieka sejas izteiksmei.

— Jā, nu cs varu iedomāties, kas par lietu, — atbildēja Atoss, mazliet paraustīdams plecus. — Nabaga zēns aizjāja uz Bluā.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ak, mans Dievs, lai uzzinātu par mazās jaunkundzītes Lavaljeras veselību. Atceraties to metenīti, kura vakar sev izmežģīja kāju?

— Jūs domājat? — neticīgi iejautājās d'Artanjans.

— Es ne tikai domāju, es esmu pārliecināts, — atbildēja Atoss. — Vai tad jūs nepamanījāt, ka Rauls ir viņā iemīlējies?

— Ko jūs? Šajā septiņgadīgajā meitenītē?

— Mīļais draugs, Raula vecumā sirds mēdz būt tik pilna, ka ir nepieciešamība to kādam atvērt, vienalga, vai tas būtu sapnis, vai īstenība. Nu, bet viņa mīlestība ir gan viens, gan otrs, gan viss kopā.

— Jūs jokojat? Šī mazā?..

— Vai tad jūs viņu neredzējāt? Viņa ir brīnišķīgākais radījums. Sidrab- gaiši matiņi, zilas actiņas, kuras jau tagad ir dziļas un izteiksmīgas.

— Bet ko jūs sakāt par šo mīlestību?

— Es nesaku neko, smejos un jokojos ar Raulu; bet pirmās sirds ilgas mēdz būt tik nepārvaramas, bet mīlestības jūtu uzliesmojumi jaunajiem ļaudīm mēdz. būt tik saldi un arī tik rūgti vienlaicīgi, ka viņos bieži vien ir īstas kaisles pazīmes. Es atceros, kā es pats Raula vecumā iemīlējos grieķu statujā, kuru labais karalis Anrī Ceturtais uzdāvināja manam tēvam. Es domāju, ka sajukšu prātā aiz bēdām, kad uzzināju, ka nostāsts par Pigmalionu — ir tukša fantāzija.

— Tas viss aiz gara laika. Jūs necenšaties piespiest viņu nodarboties ar kaut ko jēdzīgu, tāpēc viņš arī meklē pats sev izklaidēšanos.

— Iespējams. Es jau sāku domāt, ka viņš jāsūta projām no šejienes.

— Un pareizi darīsit.

— Iespējams. Bet tas nozīmētu salauzt viņa sirdi, un viņš ļoti ciestu, tāpat kā mēdz ciest īstas mīlestības mokas. Jau pirms kādiem trīs vai četriem gadiem, kad viņš pats vēl bija bērns, viņš sāka jūsmot par šo mazo dievieti un viņai visādi izdabāt, bet tagad drīz nonāks līdz dievināšanai, ja viņš paliks šeit. Bērni ik dienas kopā kaļ visādus plānus un spriež par daudzām un dažādām lietām, tā, it kā viņiem būtu jau pa divdesmit gadiem un viņi būtu pa īstam iemīlējušies. Mazās meitenītes vecāki sākumā tikai smējās, bet tagad, šķiet, arī sāk saraukt uzacis.

— Bērnišķība. Bet Raulam nepieciešams izklaidēties. Aizsūtiet viņu projām no šejienes, velns parāvis, citādi viņš šeit pie jums nekad nekļūs par īstu vīrieti.

— Es domāju viņu sūtīt uz Parīzi, — teica Atoss.

— A-a, — noteica d'Artanjans un tūlīt pat nodomāja, ka tieši tagad būtu izdevīgs brīdis uzbrukuma uzsākšanai. — Ja gribat, —. viņš turpināja, — mēs varam iekārtot šī jaunā cilvēka likteni.

— Ā-a, - savukārt novilka Atoss.

— Es pat gribētu ar jums aprunāties par vienu lietu, kas man ienāca prātā. i

— Es klausos. 1

— Kā jūs domājat, vai mums nebūtu laiks atkal iestāties dienestā?

— Vai tad jūs neesat visu laiku dienestā, d'Artanjan?

— Teikšu tiešāk: runa ir par aktīvo dienestu. Vai tad agrākā dzīve jūs nevilina? Un ja nu jūs tur gaidītu arī kāds patiess solījums, vai jūs nebūtu priecīgs kopā ar mani un mūsu draugu Portosu atjaunot bijušos piedzī­vojumus?

— Man liekas, jūs man to piedāvājat? — jautāja Atoss.

— Tieši un no tīras sirds.

— Atkal ķerties pie ieročiem?

— Jā.

— Par ko un pret ko? — pēkšņi jautāja Atoss, ar savu skaidro un labvēlīgo skatienu ieurbdamies tieši gaskonieša sirds dziļumos.

— Ak, velns! Jūs esat pārāk nepacietīgs.

— Es, pirmkārt, esmu ļoti tiešs. Paklausieties, d'Artanjan, ir tikai viena persona, vai pareizāk, viena lieta, kurai tāds cilvēks, kāds esmu es, var būt noderīgs, un tā ir: karaļa lieta.

— Lūk, tas ir pateikts tieši, — teica musketieris.

— Jā, bet iepriekš vienosimies, — visā nopietnībā turpināja Atoss. — Ja nostāties karaļa pusē pēc jūsu domām nozīmē nostāties Mazarīni pusē, tad mēs ar jums nesapralīsimies.

— Es to neesmu teicis,— samulsis iebilda gaskonietis.

— Zināt ko, d'Artanjan, — teica Atoss, — nemēģināsim viens otru apmānīt. Jūsu izvairīšanās un noklusēšana man skaidri rāda, kā uzdevumā jūs šeit esat ieradies. Par šādu lietu patiešām nemēdz runāt skaļi un tieši, un darbiniekus šai lietai vervē paklusām, un ar nolaistām acīm.

— Ak, mīļais Atos! — teica d'Artanjans.

— Jūs saprotat, — turpināja Atoss, — ka es runāju ne par jums, — jūs esat labākais no visiem drosmīgākajiem un pašaizliedzīgākajiem cilvēkiem, ko es tikai pazīstu, — cs runāju par to skauģi itālieti — intrigantu, par to rokaspuisi, kurš mēģina uzdabūt sev galvā kroni, nozogot, izvilkdams to no zem spilvena; par šo ākstu, kurš savu partiju

sauc par karaļa partiju, un bāž ciclumos pirmo asiņu prinčus, un liek cietumos tāpēc, ka viņš vienkārši neuzdrīkstas tos nogalināt, kā to darīja mūsu kardināls, kurš pats bija liels cilvēks. Tagad šajā vietā sēž augļotājs, kurš sver zeltu un apgriež monētas, slēpjot atgriezumus, ik katru brīdi, noskatīdamies uz savu apmānu, baidīdamies paspēlēt un zaudēt; vārdu sakot, es runāju par nelieti, kurš, kā runā, netur karalieni pat graša vērtībā. Nu ko, jo ļaunāk viņai! Šis nelietis pēc trīs mēnešiem izraisīs valsts iekšējo karu tikai tāpēc vien, lai saglabātu savus nozagtos ienākumus. Un tādam cilvēkam lai es ietu kalpot, d'Artanjan? Nē, pateicos!

— Pasarg, Dievs, jūs taču esat kļuvis vēl karstasinīgāks, kā agrāk, — teica d'Artanjans. — Gadi it iekvēlinājuši jūsu asinis, tā vietā, lai tās atdzesētu.

„Velns lai parauj, — viņš nodomāja, — nedrīkst izpaust noslēpumu tik naidīgi noskaņotam cilvēkam". — Bel tādā gadījumā, draugs, — iebilda Atoss, — ko tad nozīmē jūsu priekšlikums?

— Ak, mans Dievs, nekas taču nevar būl vienkāršāks. Jūs dzīvojat personīgā muižā un, cik noprotu, esat pilnīgi laimīgs savā zelta mērenībā. Portosam ir piecdesmit, bel varbūt arī sešdesmit lūkstošu livru gada ienākums. Aramisam, kā jau vienmēr ir bijis, ir vismaz, pusotrs desmits hercogieņu, kuras cenšas viena otrai atņemt prclātu, kā kādreiz centās viena otrai atņemt musketieri; las ir mūžīgs laimes luteklis. Bcl cs? Kas esmu es? Divdesmit gadus valkāju šos ielāpus ar reilūzenēm, visu laiku palikdams vienā un tajā pašā, pie tam pavisam neapskaužamajā dienesta pakāpē, neeju ne uz priekšu, ne atpakaļ, tālad nemaz nedzīvoju. Vārdu sakot, es esmu miris. Un, lūk, kad man rodas izdevība kaut mazdrusciņ atdzīvoties, jūs visi sākat brēkt: „Tas ir nelietis! Tas ir blēdis! Āksts! Kā var lādam cilvēkam kalpot?" Ak, velns lai parauj! Es pats arī tā domāju, bet sameklējiet man kaut ko labāku, vai arī maksājiet man pensiju.