Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

režģu žoga un tūdaļ, iejājis pagalmā, nolēca no zirga. Atdevis pavadu zirgu puisim, viņš paklanījās grāfam un d'Artanjanam.

— Šis kungs, — teica Atoss, uzlikdams roku uz d'Artanjana pleca, — ir ševaljē d'Artanjans, par kuru es bieži vien tiku jums stāstījis, Raul.

— D'Artanjana kungs, — teica jauneklis, paklanīdamies vēl zemāk, — grāfs bieži tika nosaucis jūsu vārdu, kad gribēja pievest par piemēru kādu drosmīgu un augstsirdīgu muižnieku.

Šis mazais kompliments aizkustināja d'Artanjana sirdi.

Sniedzot jauneklim roku, viņš atbildēja:

— Mans jaunais draugs, visas šādas uzslavas vajag attiecināt uz grāfu, tāpēc, ka tieši viņš mani audzināja un nav viņa vaina, ja skolnieks tik slikti izmanto tam sniegtās zināšanas. Bet jūs viņu atalgosit labāk, par to es esmu pārliecināts. Jūs man patīkat, Raul, un jūsu laipnība rnani aizkustināja.

Atosam bija ļoti patīkami dzirdēt šādus vārdus, viņš uzmeta d'Artanjanam pateicības pilnu skatienu, pēc tam Raulam dāvāja to savādo smaidu, kurš liek bērniem, ja tie pamana šo smaidu, ar sevi lepoties.

„Tagad, — nodomāja d'Artanjans, kuram šī vaibstu rotaļa nepagāja garām nepamanīta, — es esmu par to pārliecināts".

— Es ceru, — teica Atoss, — ka nelaimes gadījumam nebūs ļaunu seku?

— Vēl nekas nav zināms, kungs. Uztūkuma dēļ ārsts vēl neko nevarēja pateikt, bet viņš pieļauj, ka varētu būt sastiepums.

— Un jūs nepalikāt ilgāk pie Sen-Remī kundzes?

— Es baidījos nokavēt vakariņas, mans kungs, un likt jums mani gaidīt.

Šajā brīdī zemnieku puisis, kurš bija sulaiņa vietā, ziņoja, ka vakariņas ir galdā.

Atoss pavadīja savu viesi uz ēdamistabu. Tā bija iekārtota ļoti vienkārši, bet tās logi no vienas puses izgāja uz dārzu, bet no otras — uz oranžēriju, kura bija pilna ar ziedošām skaistām puķēm.

D'Artanjans uzmeta acis servējumam uz galda, — tas bija lielisks; no pirmā acu uzmetiena bija redzams, ka viss las — ir sens ģimenes sudrabs. Uz paplātes stāvēja lieliska sudraba krūze. D'Artanjans piegājis tuvāk, aplūkoja to rūpīgāk.

— Kāds brīnišķīgs izstrādājums, — viņš teica.

— Jā, — atbildēja Atoss, - tas ir kāda ievērojama florenciešu meistara Bcnvenito Čcllini paraugveidojums.

— Bet kas tā par kauju, kas lur ir attēlota?

— Tā ir kauja pie Marinjano, un attēlots tieši tas mirklis, kad kāds no maniem senčiem sniedz savu zobenu Franciskam Pirmajam, kurš savu bija salauzis kaujas laukā. Par to mans vectēvs Angerans de La Fērs saņēma Sen-Mišela ordeni. Bet pēc piecpadsmit gadiem, karalis, kurš nebija aizmirsis, ka viņš trīs stundas pēc kārtas bija cīnījies ar sava drauga Angerana zobenu un tas nebija salūzis, uzdāvināja par piemiņu viņam šo krūzi un zobenu, kuru jūs iespējams, būsit jau redzējis pie manis agrāk; las arī nav slikts darbiņš. Tas bija gigantu laiks. Mēs visi esam liliputi, salīdzinājumā ar tā laika ļaudīm. Sēdieties d'Artanjan, ēdīsim vakariņas. Pie viena, - Atoss pievērsās jauniņajam sulainim, kurš pasniedza zupu, — pasauciet Šarlo.

Sulainis izgāja, un pēc minūtes ienāca tas kalpotājs, pie kura ntiīsu ceļinieki bija griezušies, kad tikko kā bija ieradušies.

— Miļo Šarl, — teica viņam Atoss, — uzticu jūsu īpašai gādībai Planšē, d'Artanjana kunga sulaini, uz visu laiku, cik nu ilgi viņi šeit paliks. Viņam garšo labs vīns: pagraba alslēgas ir pie jums; viņam bieži ir nācies gulēt uz kailas zemes, tāpēc, jādomā, viņš neatteiksies no mīkslas gultas. Parūpējaties arī par to.

Šarlo paklanījās un izgāja.

— Šarlo ir ļoti jauks cilvēks, — teica Atoss. — Nu jau būs pilni astoņpadsmit gadi, kopš viņš man kalpo.

— Jūs prolal par visiem parūpēties, — leica d'Artanjans. — Pateicos jums par Planšē, inans dārgais Atoss.

Dzirdot šo vārdu, jaunais cilvēks izbrīnījies paskatījās uz grāfu, nesaprazdams, vai tiešām d'Artanjans griežas pie viņa.

— Šis vārds jums liekas nepazīstams, Raul?— smaidīdams teica Atoss. — Tā mapi sauca mani ieroču biedri. Es nesu šo vārdu lajos laikos, kad d'Artanjans un vēl divi drosmīgi draugi kopā rādījām savu drosmi pie Larošelas mūriem nelaiķa kardināla un Bassompjēra, tagad arī jau miruša, vadībā. D'Artanjanam palik mani saukl pa vecam ieradumam šajā 5 3»K. S3 draudzīgajā vārdā, un katru reizi, kad es to dzirdu, mana sirds nodreb aiz prieka.

— Šis vārds bija pazīstams, un reiz pat triumfēja, — teica d'Artanjans.

— Kā tā, mans kungs? — ar jauna cilvēka ziņkārību iejautājās Rauls.

— Tik tiešām, kāpēc cs par to neko nezinu, — teica Atoss.

— Jūs esat aizmirsis par bastionu Sen-Zervē, Atos, un par to salveti, kuru trīs šāvieni pārvērta karogā? Mana atmiņa šajā ziņā ir labāka, un tūlīt jūs, jaunais cilvēk, to dabūsit zināt.

Un viņš pastāstīja Raulam atgadījumu bastionā, tāpat kā Atoss bija stāstījis par savu scnci. t

Jauneklis klausījās d'Artanjana stāstā ar tādu uzmanību, it kā tieši tagad, viņa acu priekšā tiktu veikti bruņinieku laika lielākie varoņdarbi, par kuriem stāsta Tasso un Aristo.

— Bet d'Artanjans nepastāstīja jums, Raul, to, — savukārt iebilda Atoss, — ka tieši viņš bija viens no labākajiem tā laika cīnītājiem: kājas stipras kā dzelzs, roka vingra kā tērauds, nekļūdīgs acumērs un liesmains skatiens, — lūk, kādas īpašības redzēja viņā tā laika pretinieki! Viņam bija astoņpadsmit gadu, tikai par trijiem vairāk, nekā jums šobrīd, Raul, kad es pirmo reizi viņu ieraudzīju cīnoties, pie tam vēl, ar ļoti pieredzēju­šiem pretiniekiem.

— Un d'Artanjana kungs uzvarēja, — jautāja jauneklis.

Viņa acis liesmoja un lūdzās, lai pastāstītu sīkāk.

— Liekas, es vienu nodūru, — teica d'Artanjans, ar acīm jautādams Atosam, — bet otram atņēmu ieroci vai ievainoju, neatceros vairs tik labi.

— Jā, jūs viņu ievainojāt. (), jūs bijāt briesmīgs spēkavīrs!

— Nu, man šķiet, es kopš tiem laikiem neesmu daudz vājāks kļuvis, — atbildēja d'Artanjans, iesmiedamies gaskonieša pašapmierinātībā. — Vēl nesen…

Atosa skatiens viņu apklusināja.

— Lūk, jūs, Raul, uzskatat, ka veikli protat rīkoties ar zobenu, — teica Atoss, — bet, lai jums nebūtu šajā ziņā rūgti jāviļas, es gribētu jums parādīt, cik bīstams ir cilvēks, kurš veiklību apvieno ar aukstasinību. Es nevarētu atrast labāku piemēru: palūdziet rīt d'Artanjana kungu, ja vien viņš nebūs stipri noguris, lai pasniedz jums vienu stundu.

— Bet, velns parāvis, Atos, jūs taču pats arī protat un esat labs skolotājs. Jūs labāk par visiem citiem varat iemācīt visu to, par ko pats mani slavējat. Vēl šodien pat Planšē man atgādināja slaveno divkauju pie Karmelitas klostera ar lordu Vinteru un viņa draugiem. Ak, jaunais cilvēk, tur vis neiztika bez cīnītāja, kuru es bieži saucu par karalistes pirmo zobenu.

— C), es esmu sabojājis savu roku ar šo zēnu, — teica Atoss.

— Ir rokas, kuras nekas nevar sabojāt, mans dārgais Atos, par to tā prot lieliski sabojāt rokas citiem.

Jaunais cilvēks bija gatavs turpināt sarunu kaut vai visu nakti: bet Atoss viņam aizrādīja, ka viņa viesis, domājams, noguris, un viņam ir vajadzīga atpūta. D'Artanjans aiz pieklājības protestēja, taču Atoss pastāvēja uz to, lai viņš iet un ieņem savu istabu. Rauls viņu pavadīja. Bet tā kā Atoss paredzēja, ka jauneklis tur mēģinās aizkavēties un panāks, ka d'Artanjans vēl un vēl stāsta par viņu jaunības vētrainajiem piedzīvojumiem, tad pēc kādas minūtes viņš arī pats tur iegāja uft pabeidza šo patīkamo vakaru aF draudzīgu rokasspiedienu un labas nakts vēlējumu musketierim.