Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Hei, draugs! — Planšē uzrunāja dzinēju.

— Ar ko varu pakalpot, jūsu žēlastībai? — jautāja zemnieks tīrā un pareizā franču valodā, kas bija raksturīga šī novada iedzīvotājiem un tiesīga kaunināt Parīzes Sarbonas laukuma un Universitātes ielas gramatikas cienītājus.

— Mēs meklējam grāfa dc La Fēra mājas, — teica d'Artanjans. — Vai jums ir gadījies dzirdēt šo vārdu starp apkaimes īpašniekiem.

Dzirdot šo vārdu, zemnieks noņēma cepuri.

— Koki, kurus es vedu, jūsu žēlastība, — viņš atbildēja, — pieder viņam. Es izcirtu tos viņa birzī un tagad vedu uz viņa pili.

D'Artanjanam negribējās izprašņāt šo cilvēku. Viņam būtu bijis ļoti nepatīkami no garāmgājēja dzirdēt to, par ko viņš bija runājis ar Planšē.

— Pils! — pats pie sevis atkārtojs d'Artanjans. r~ Pils! Jā, es saprotu. Atoss jokot nemīlēja; laikam jau viņš, tāpat kā Portoss, piespieda zemniekus godāt sevi par lielkungu, bet savu mājeli — par pili. Šim jaukajam zēnam Atosam vienmēr bija smaga roka, bet īpaši, kad viņš iedzēra.

Vērši gāja lēni. D'Artanjans un Planšē jāja aiz vezuma, kad beidzot viņiem šis vilkšanās gājiens apnika.

— Tātad šis ceļš ved uz pili? — d'Artanjans jautāja dzinējam, — un mēs varam pa to jāt, neriskējot apmaldīties?

— Protams, kungs, protams, — atbildēja dzinējs, — droši varat jāt taisni un negarlaikoties, velkoties aiz tādiem lēnīgiem darba lopiem. Nebūsit jājuši vēl ne pusjūdzi, kad ieraudzīsil labajā pusē pili; no šejienes to nevar redzēt: to aizsedz papeles. Šī pils vēl nebūs Braželona, tā būs Lavaljeras pils. Jums jābrauc tālāk. Triju muskešu šāvienu attālumā no tās būs redzams liels balts nams ar dakstiņu jumtu, kas paceļas pakalnā, zem milzīgām kļavām, - tā lad arī būs grāfa de La Fēra pils.

— Bcl cik gara ir šī pusjūdze? — jautāja d'Artanjans. — Mūsu brīnišķīgajā Francijā mēdz būt dažādas jūdzes.

— Jūsu veiklo zirgu kājām desmit minūšu skrējiens, kungs.

D'Artanjans pateicās dzinējam un iecirta zirgam piešus sānos. Bet

mazliet vēlāk, neviļus satraukts no domām par to, ka drīz. alkal redzēs šo savādo cilvēku, kurš reiz bija viņu tik ļoti mīlējis, un kurš ar savu vārdu un savu piemēru bija palīdzējis ieaudzināt viņā īstu muižnieka garu, viņš sāka maz-pamazām pieturēt zirga straujo skrējienu un, domīgi nokāris galvu, turpināja jāt soļos.

Satikšanās ar zemnieku un tā izturēšanās deva arī Planšē iemeslu nopietnām pārdomām. Nekad vēl, ne Normandijā, ne Franš-Kontē, ne Artuā, ne Pikardijā, — apgabalos, kur viņam visvairāk nācās padzīvot, — nebija viņš redzējis zemniekos tik vienkāršu izturēšanos attiecībā pret kungiem, tāda miera, tādas tīras valodas. Viņš bija gatavs ticēt, ka saticis kādu muižnieku, frondēru, tādu kāds bija viņš pats, kurš politisku iemeslu dē| bija spiests arī tāpat kā Planšē, mainīt savu ārējo izkalu.

Zemnieks bija teicis taisnību: drīz vien aiz ceļa pagrieziena ceļotāju acīm parādījās Lavaljeras pils; bet uz priekšu, apmēram ceturtdaļjūdzes attālumā, milzīgo kļavu zaļajā ierāmējumā uz ziedošu koku fona varēja saredzēt paceļamies baltu namu. To visu ieraugot, d'Artanjans, kuru nemaz nebija tik viegli aizkustināt, pēkšņi sajuta sirdī savādas trīsas: tāda vara pār mums visiem visa mūža garumā ir mūsu jaunības pārdzīvojumiem.

Planšē, kuram nebija tāda iemesla uztraukties un kurš tāpēc bija mazliet izbrīnījies par sava kunga tik spēcīgu saviļņojumu, ik pa brīdim raudzījās te uz d'Artanjanu, te uz. tālumā redzamo balto namu.

Musketieris nobraucis vēl dažus soļus, drīz atradās pie dzelzs režģu sētas, kura bija izgatavota ar lielu gaumi, kas raksturīga lā laika metāla kalumiem.

Aiz sētas varēja redzēt labi koptus sakņu dārzus un diezgan plašu pagalmu, kur tobrīd sulaiņi dažādās livrejās turēja pie pavadām slraujus jājamzirgus un turpat stāvēja ari kariete, kurā bija iejūgti divi vietējie sugas zirgi. /

— Mēs, laikam, būsim apmaldījušies, vai arī tas cilvēks būs mūs piemānījis, — teica d'Artanjans. — Nevar būt, ka šeTt dzīvoju Atoss. Mīļais Dievs, vai tiešām viņš būtu miris un muiža pārgājusi mantojumā kādam no viņa radiniekiem! Nokāpj no zirga, Planšc, un aizej, uzzini. Atzīstos, man trūkst drosmes.

Planšē nolēca no zirga.

— Tu pateiksi, — turpināja d'Artanjans, — ka kāds muižnieks, kurš atrodas šeit caurbraucot, vēlas apliecināt grāfam de La Fēram savu cieņu. Ja atbilde būs labvēlīga, tad vari nosaukt arī manu uzvārdu.

Planšē, vezdams savu zirgu pavadā, piegāja pie skaistajiem vārtiem un piezvanīja. Uz zvanu tūdaļ iznāca sirms sulainis, kurš neskatoties uz saviem gadiem, turējās ļoti iznesīgi.

— Vai šeit dzīvo grāfs de La Fērs? — jautāja Planšē.

— Jā, šeit, kungs, - atbildēja sulainis, tāpēc, ka Planšē nebija ģērbies livrejā.

— Atvaļināts virsnieks, vai ne tā?

— Pilnīgi pareizi.

— Kuram reiz kalpoja sulainis, vārdā Grimo? — turpināja izjautāt Planšē, ar savu parasto piesardzību uzskatīdams, ka lieka izziņa nevar traucēt.

— Grimo kungs pašreiz ir izbraucis, — atbildēja sulainis, kurš nebija pieradis pie tādas iztaujāšanas, tāpēc sāka noskatīt Planšē no galvas līdz kājām.

— Tādā gadījumā, —' nu jau pavisam priecīgi iesaucās Planšē, — es redzu, ka tas patiešām ir tas pats grāfs de La Fērs, kuru mēs meklējām. Atveriet man, lūdzu, es gribētu darīt zināmu grāfam, ka mans kungs un viņa draugs, ir atbraucis še un grib viņu redzēt.

— Ko tad jūs agrāk neteicāt? — atbildēja sulainis, atvērdams vārtus. — Bet kur ir jūsu kungs?

— Viņš man seko.

Sulainis atvēra vārtus un ielaida Planšē. Tas, savukārt, deva zīmi d'Artanjanam, kurš iejāja pagalmā, juzdams nebijušu satraukumu.

Uzkāpjot lievenī, Planšē dzirdēja, ka lejasstāva zālē, kāds teica:

— Kas tas ir par kungu? Kāpēc jūs to neievedat iekšā?

Šī balss, nonākusi līdz d'Artanjana ausīm, pamodināja viņa sirdī tūkstoš izjūtu, tūkstoš visdažādāko senaizmirstu atmiņu. Viņš ātri nolēca no zirga, tajā laikā, kad Planšē, ar smaidu uz lūpām, jau tuvojās nama saimniekam.

— Bet es taču pazīstu šo lāga dvēseli! — teica Atoss, parādīdamies uz sliekšņa.

— O, jā, grāfa kungs, jūs mani noteikti pazīstat, un es arī pazīstu jūs ļoti labi. Es esmu Planšē, grāfa kungs. Planšē, vai atceraties?..

Bet šajā brīdī, godīgais kalps samulsa, Atosa ārējā izskata pārsteigts.

— Ko? Planšē? — iesaucās Atoss. — Vai patiešām d'Artanjans ir šeit?

— Es esmu šeit, mans draugs! Es esmu šeit, mans dārgais Atos! -» gandrīz vai grīļodamies teica d'Artanjans.

Tagad ari skaistajā un mierīgajā Atosa sejā parādījās saviļņojums. Nenolaižot no d'Artanjana acis, viņš pagāja pretī dažus soļus un maigi saņēmis tā plecus, viņu apskāva. D'Artanjans pārvarējis apmulsumu, savukārt sirsnīgi, ar asarām acīs, apskāva draugu.

Tad Atoss, paņēmis viņu aiz rokas un stipri to saspiezdams, ieveda d'Artanjanu viesistabā, kur jau atradās daži viesi. Visi piecēlās.

— Atļaujiet jums, kungi, stādīt priekšā, — teica Atoss, — ševaljē d'Artanjanu, viņa augstības musketieru leitnantu, manu sirsnīgāko draugu un vienu no visdrosmīgākajiem un cēlsirdīgākajiem muižniekiem, kādus es pazīstu.

D'Artanjans, kā jau tas sabiedrībā ir pieņemts, uzklausīja klātesošo apsveikumus, atbildēja, kā nu mācēja un piebiedrojās sabiedrībai, bet kad uz brīdi pārtrūkušās sarunas atjaunojās, sāka aplūkot savu draugu Atosu.