Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Bluā tuvumā, mazā muižiņā, kuru viņš ir mantojis 110 kāda radinieka.

— . Bet kā sauc to muižiņu?

— Bražclona. Iedomājaties tikai, mans draugs, — Atoss, kurš tāpat ir augstdzimis kā imperators, pēkšņi alkal manto īpašumu, kurš dod tiesības uz. grāfa titulu. Nu, kam viņam šīs grāfistes? Te — de La Fēr grāfiste, tur - de Bražclonas grāfiste!

— Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņam nav bērnu, — teica d'Artanjans.

— Hm, es dzirdēju, ka viņš ir adoptējis kādu jaunu cilvēku, kurš pēc sejas stipri līdzinoties viņam pašam.

— Aloss, mūsu Atoss, kurš bija devīgs kā Scipions! Jūs esat viņu redzējis?

— Nē.

— Nu, lad es rit pat viņu apmeklēšu un pastāstīšu viņam par jums. Baidos vien, — bcl la» tikai ia, starp mums runājot, — vai viņš tās savas nelaimīgās vājības dēļ pret vīnu nebūs stipri novecojis un nolaidies.

— Jā, patiešām, viņš vienu laiku dzēra ļoti .daudz.

— Pie tam viņš ir vecākais no mums.

— Tikai par dažiem gadiem; dižciltīgais izskats viņu darīja vecāku.

— Jā, tas liesa. Un, tātad, ja Atoss būs ar mums, tad - ļoti labi; bcl ja nebūs, tad mēs varēsim iztiki ari bez viņa. Mēs ar tevi abi esam duča vērti.

— Jā, — teica Portoss smaidīdams, atceroties savus kādreizējos varoņdarbus, — bel četratā mēs tomēr būtu visu trīsdesmit sešu vērti; vēl jo vairāk tādēļ, ka, spriežot pēc jūsu vārdiem, darbiņš nebūs no vieglajiem.

— Nebūs no vieglajiem priekš iesācēja, bet ne priekš mums.

— Bel cik ilgi las vilksies?

— Man liekas, pieliks gadiem irim vai četriem, velns parāvis!

— Vai daudz vajadzēs kauties?

— Ceru, ka jā.

— Jo labāk, galu galā, tas ir daudz labāk! - iesaucās Portoss. — Jūs nevarat pat icdomālis, kā man, kopš es šeit sēžu, gribas izlocīl kaulus! Dažu labu reizi, svētdienās pēc dievkalpojuma, es auļoju savā zirgā pa savu kaimiņu pļavām un laukiem, cerēdams uz kādu saķeršanos, jo jūlu, ka man tā ir ļoti nepieciešama; bet nekas nenoliek, mans mīļais. Viņi vai nu mani cicna, vai arī, kas ir daudz ticamāks, baidās. Man atļauj ar suņiem izbradāt lucernas sējumus, atļauj par viņiem ņirgāties, un es atgriežos mājās vēl jo vairāk nomākts, nekā no rīta. Bet sakiet man labāk, vai tagad Parīzē par divkaujām vairs nesoda tik bargi kā tas bija kādreiz?

— Nu, mans mīļais, šajā ziņā viss ir vislabākajā kārtībā. Nav nekādu priekšrakstu, nedz. kardināla gvardes, nedz Žissaka un viņam līdzīgo spiegu, nav nekā. Zem katras arkas, krogu vai kur vien vēlies; tu tikai uzsauc: ,,.lūs frondērs?" un — izrauj zobenu, un gatavs. Gizs nogalināja Kolinjī Karaliskā laukuma vidū, un nekas — viss nokārtojās.

— Nu, tas ir vareni! — teica Portoss.

— Bez tam vēl, tuvākā laikā, — turpināja d'Artanjans, — pie mums būs cīņas pēc visiem likumiem, ar lielgabaliem, ar ugunsgrēkiem, — viss ko vien sirds vēlas.

— Tad es esmu ar mieru.

— Dodat man savu vārdu?

— Jā, viss izlemts. Es Mazarīni vārdā kaušu visus pa labi un pa kreisi. Bet…

— Kas par — bet?

— Lai viņš iztaisa no manis baronu.

— Ak, velns lai parauj! Tas taču ir izlemts. Es jums to jau teicu, un atkārtoju vēlreiz: jūs būsit barons, par to es galvoju.

Saņēmis šo solījumu, Portoss, kurš nekad nebija šaubījies par drauga doto vārdu, pagriezās un kopā ar to devās atpakaļ uz savu pili.

Atpakaļceļā uz. pili Portoss bija nogrimis sapņos par savu nākamo barona titulu, bet d'Artanjans prātoja par cilvēku nožēlojamo dabu, kura nekad nav mierā ar to, kas jau ir sasniegts un mūžīgi liecas pēc tā, kā nav. D'Artanjanam likās, ja viņš būtu bijis Portosa vietā, viņš sevi uzskatītu par vislaimīgāko cilvēku pasaulē. Bcl kā gan trūka Portosam, lai viņš justos laimīgs? Piecu burtu, kurus viņš drīkstētu rakstīt priekšā visiem saviem vārdiem un uzvārdiem, un vēl kronīša, kas būtu uzzīmēts uz viņa karietes durvīm.

„Kā liekas, man ir lemts, — d'Artanjans nodomāja, — visu savu mūžu skatīties pa labi un pa kreisi, un tā ari neieraudzīt nevienas īsti laimīgas sejas".

Bet nebija viņš īsti paspējis izdarīl šo filozofisko atklājumu, kā liktenim pēkšņi labpatika lo apstrīdēt. Tik tikko šķīries no Portosa, kurš bija aizgājis, lai dotu savam pavāram rīkojumus, d'Artanjans ieraudzīja, ka viņam tuvojas Mušketons. Šī cilvēka seja, ja neskaita nelielo uztraukumu, kura līdzīgi gaišam vasaras mākonītim, to nevis nomāca, bet tikai viegli aizēnoja, varēja likties pilnīgi laimīga cilvēka seja.

„Lūk, tas, ko es meklēju, — nodomāja d'Artanjans. — Bet, diemžēl, viņš, nabadziņš,nezina, kādēļ es esmu atbraucis".

Mušketons apstājās pieklājīgā atstatumā. D'Artanjans apsēdās uz. soliņa un ar žestu paaicināja viņu sev klāt.

— Kungs, — teica Mušketons, izmantodams doto atļauju, — es gribu lūgt jums kādu pretimnākšanu.

— Runā, draugs, — teica d'Artanjans.

— Es neuzdrīkstos, es baidos, jūs varat nodomāt, ka labklājība ir mani samaitājusi.

— Tātad tu esi laimīgs, mans draugs? — jautāja d'Artanjans.

— Tik laimīgs, cik vien tas ir iespējams, un tomēr jūsu spēkos ir padarīt mani vēl laimīgāku.

— Nu, ko lad, runā! Ja las atkarīgs tikai no manis, tad uzskati, ka lieta jau ir nokārtota.

— Ak, mans kungs, tas ir atkarīgs tikai no jums.

— Es gaidu.

— Cienītais kungs, pretimnākšana, kuru es no jums gribu izlūgties, pastāv tikai tajā apstāklī, ja jūs varētu mani saukt nevis par Mušketonu, bet gan par Mustonu. Kopš tā laika, kamēr man ir las gods būt par viņa žēlastības muižas pārvaldnieku, es nesu šo vārdu, kā vairāk cienījamu un godājamu maniem padotajiem. Jūs, kungs, pats labi zināt, cik nepieciešama ir zemākstāvošo pakļaušanās augstākstāvošajam.

D'Artanjans pasmaidīja: Portoss savu uzvārdu centās pagarināt, Mušketons savējo saīsināt.

— Tad kā, cienītais kungs? — jautāja Mušketons saviļņots.

— Nu, protams, mans mī|ais Muston, nu, protams, — atbildēja d'Artanjans. — Esi mierīgs, tavu lūgumu es neaizmirsīšu, un, ja tev tā labāk patīk, pat neuzrunāšu turpmāk tevi uz „tu".

— O! — iesaucās Mušketons, nosarkdams aiz prieka. — Ja jūs, kungs, parādīsit man šo godu, tad es visi mūžu būšu jums par to pateicīgs. Bet varbūt, ka es prasu par daudz?

,.Diemžēl, — nodomāja d'Artnajans, — tas ir tīrais nieks salīdzinājumā ar tām negaidītajām nepatikšanām, kurās cs ieraušu šo nabaga cilvēku, kurš tik sirsnīgi mani sagaidīja".

— Un jūs ilgi nepaliksit pie mums, kungs? — jautāja Mušketons.

Viņa seja, atguvusi iepriekšējo mieru, atkal ziedēja kā pconija.

— Es braukšu projām jau rīt, mans draugs, — atbildēja d'Artanjans.

— Ak, cienītais kungs, vai jūs atbraucāt tikai tādēļ, lai mūs sarūgtinātu?

— Baidos, ka tas tiešām tā arī ir, — atbildēja d'Artanjans tik klusi, ka Mušketons, kurš, zemu klanoties, kāpās atpakaļ, viņa vārdus vairs nevarēja sadzirdēt.

Neskatoties uz. to, ka d'Artanjana sirds bija stipri vien nocietinājusies, viņš tomēr mocījās pašpārmetumos.

Viņš nenožēloja to, ka bija izvilinājis Portosu uz ceļa, kur draudēja atkal briesmas gan tā dzīvībai, gan viņa labklājībai, jo Portoss labprāt ar to visu būtu riskējis barona titula dēļ, par kuru tika sapņojis piecpadsmit gadus; bet Mušketons bija gribējis vienīgi to, lai viņu sauktu par Mustonu; tad vai gan nebija pārāk cietsirdīgi no d'Artanjana puses atraut šo cilvēku no viņa mierīgās un pārtikušās dzīves? D'Artanjans domāja par to, kamēr atgriezās Portoss.