Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Velns lai parauj! — noteica Portoss. — Nu, lad ejam pastaigāties pa parku.

— Ar lielāko prieku! — teica d'Artanjans.

Tā kā lieliskās brokastis bija jau galā, lad viņi cēlās no galda un devās apskatīt lielisko dārzu. Liepu un kastaņu alejas apjoza vismaz trīssimt metru lielu platību. Nelielos dārziņos, apstādītus ar bieziem dzīvžogiem, lēkāja truši garajā zālē.

— Goda vārds, — Icica d'Artanjans, jūsu parks ir tikpat lielisks kā viss pārējais; bet, ja jūsu dīķos ir likpal daudz zivju, cik dārzos trušu, tad jums jābūt vislaimīgākajam cilvēkam pasaulē; ja nu vienīgi jūs esat kļuvis neuzticīgs medībām un savukārt neesat paspējis pievērsties zvejai.

— Zivis zvejot, mans draugs, to es nododu Mušketona pārziņa: tā ir zemnieku • izklaidēšanās. Kas attiecas uz medībām, tad ar tām es vēl dažreiz nodarbojos; citiem vārdiem, kad man ir skumji vai garlaicīgi, lad es apsēžos šeit uz marmora soliņa, pavēlu pasniegt bisi, alvesl Grcdinē — tas ir mans mīļākais medību suns — un šauju trušus.

— Tas ir ļoti jautri, — teica d'Artanjans.

— Jā, — vēlreiz nopūzdamies, atbildēja Portoss, — las ir ļoli jautri.

D'Artanjans vairs neskaitīja Portosa nopūtas.

— Pēc tam, — turpināja Portoss,— Grcdinē viņu atrod un pats aiznes pavāram: suns ir labi izdresēts.

— Kāds brīnišķīgs suns, — teica d'Artanjans.

— Bet nu, lai paliek Grcdinē, — turpināja Portoss. — Ja gribat, es jums to uzdāvināšu, viņš man jau ir mazliet apnicis; atgriezīsimies pie mūsu lietām.

— Bet, lūdzu,- - leica d'Artanjans. — Tikai, mans dārgais draugs, lai jūs vēlāk nevarētu man pārmest, zvēresta laušanu. Es jūs brīdinu: jums nāksies pilnigi izmainīt savu dzīvesveidu.

— Kā tā?

— No jauna uzvilkt karavīra tērpu, apjozt zobenu, pakļauties briesmām, laiku pa laikam pametot ceļā pa kādam gabalam izrautas personīgās ādas, vārdu sakot, atkal sāki dzīvot tāpat kā kādreiz, vai sapratāt?

—\ Ak, velns lai parauj! — norūca Portoss.

— Jā, es saprotu, jūs esat izlutinājies, mans mīļais draugs; jūs esat uzaudzinājis vēderiņu, roka ir zaudējusi agrāko vingrumu. Roka, ar kuru jūs, kādreiz, ne vienreiz vien likāt pierādījis kardināla gvardistiem savu izteikto pārākumu par viņiem.

— Nu, roka jau nu vēl gluži nav zemē metama, varu jums par to galvot, — teica Portoss, rādīdams savu milzīgo roku, kura gandrīz, vai līdzinājās auna lāsliņas lielumam.

— Jo labāk.

— Tātad mēs karosim?

— Pats par sevi saprotams.

— Ar ko?

— Jūs sekojat politikai, mans draugs?

— Es? Ir nedomāju.

— Tad, vienā vārdā sakot, jūs par ko: par Mazarīni vai par prinčiem?

— Es ne par vieniem, ne par otriem.

— Citiem vārdiem sakot, jūs par mums? Jo labāk, Portos, tas mums ir visizdevīgāk. Tad tagad, mans mīļais, es jums pateikšu: es esmu atbraucis no kardināla.

Šis vārds uz Portosu atstāja tādu iespaidu, it kā aizvien vēl būtu bijis 1640.gads un runa ielu pavisam par citu kardinālu.

— Oho! Ko tad no manis vēlas viņa eminence?

— Viņa eminence vēlas, lai jūs iestātos viņa dienestā.

— Bel kurš viņam par mani varēja kaut ko pateikt?

— Vai atceraties Rošforu?

— Un kā vēl, velns parāvis! Tas pats, kurš lajā laikā sagādāja mums tik daudz rūpju; tas pats, kura žēlastības dēļ mums nācās dienām ilgi auļot pa nepazīstamiem ceļiem! Tas, kuru jūs trīsreiz, pacienājāt ar savu zobena dūrienu, un viņš, varu apgalvot, bija toreiz,to pelnījis.

— Bet vai jūs zināt to, ka viņš tagad ir kļuvis par mūsu draugu? — jautāja d'Artanjans.

— Nē, to cs nezināju. Viņš, tātad jādomā, nav pēc dabas atriebīgs cilvēks.

— Jūs maldāties, Portos, —' iebilda d'Artanjans,— tas esmu es, kurš nav atriebīgs.

Portoss ne gluži izprata šo vārdu jēgu, bet, kā jau mēs zinām, viņš arī nekad nebija izcēlies ar savu izdomas bagātību.

— Tātad, jūs sakāt, — turpināja viņš, — ka grāfs Rošfors stāstīja par mani kardinālam?

— Jā, un karaliene arī.

— Karaliene?

— Lai iedvestu mums uzticību pret viņu, karaliene iedeva pat viņam to, mums jau pazīstamo, slaveno dimantu, kuru cs reiz pārdevu dez Esāram un kurš, nez. kādā ceļā, atkal nokļuvis pie viņas.

— Bet man liekas, — iebilda Portoss ar viņam piemītošo neveiklo taisnprātību, — viņa būtu pareizāk darījusi, atdodama to jums.

— Es pats arī tā domāju, — atbildēja d'Artanjans. — Bet, ko tu padarīsi, — karaļiem un karalienēm mēdz būl pa laikam savādas iedomas. Un galu galā viņu varā ir bagātība un pagodinājumi un no viņiem nāk nauda un tituli, tad tu, cilvēks, ari sāc just pret viņiem zināmu uzticību.

— Jā, sāc just pret viņiem uzticību… — atkārtoja Portoss. — Tātad, šobrīd jūs esat uzticīgs?..

— Karalim, karalienei un kardinālam. Vēl vairāk, es galvoju arī par jums.

— Un jūs sakāt, ka esat slēdzis kaut kādus noteikumus attiecībā arī uz mani?

— Spīdošas, mans draugs, spīdošas. Pirmkārt jau, jums ir nauda, vai ne tā? Četrdesmit tūkstoši livru gadā, jūs teicāt?

Portoss kļuva domīgs.

— Nu-u, mans mīļais, — teica viņš, — liekas naudas jau nav nevienam. Di Vallona kundzes mantojuma lietas ir mazliet sarežģījušās, bet tiesāšanās nav mana stiprā puse, tā kā es patiesībā, dzivoju no rokas mutē.

„Viņš baidās, ka esmu atbraucis, lai aizņemtos naudu", — nodomāja d'Artanjans.

— Ak, mans draugs, — viņš skaļi teica, — tas ir vēl jo labāk, ja jums ir zināmas grūtības ar naudu.

— Kā tā: vēl jo labāk? — pārjautāja Portoss.

— Tā, kā viņa eminence iedos jums visu: zemi, naudu, titulu.

— A-a-a! — novilka Portoss, pie pēdējiem vārdiem plaši ieplezdams acis.

— Iepriekšējā kardināla laikā, — turpināja d'Artanjans, — mēs nepratām izmantot gadījumu, kaut gan iespējas mums bija. Es, protams, nerunāju par jums: jums ir četrdesmit tūkstošu liels gada ienākums, un jūs, pēc manām domām, esat vislaimīgākais cilvēks pasaulē…

Portoss atkal nopūtās.

— Un tomēr, tomēr, — turpināja d'Artanjans, — raugoties uz jūsu četrdesmit tūkstošiem livru gadā, bet, varbūt, tieši šo četrdesmit tūkstošu livru dēļ, man šķiet, ka mazs kronītis uz jūsu karietes durvīm slikti vis neizskatīto», ko?

— Jā, bez šaubām.

— Tad, lūk, mans draugs, — jums tas jānopelna: tas atrodas jūsu zobena galā. Mēs viens otram nekaitēsim. Jūsu mērķis — tituls, mans — nauda. Man vajadzētu tikai tik daudz, lai es varētu atjaunot Artanjanu, kas ir ļoti cietusi kopš tā laika, kad mani senči izputēja krusta karos, un piepirkt turpat kaimiņos kādus trīsdesmit akrus zemes, — vairāk neko man nevajadzētu. Es tad varētu tur apmesties un mierīgi nomirt.

— Bet es, — teica Portoss, — gribētu kļūt par baronu.

— Un jūs par to kļūsit.

— Bet vai par citiem mūsu draugiem jūs arī padomājāt?

— Jā, protams! Es satikos ar Aramisu.

— Bel ko viņam gribas? Kļūt par bīskapu?

— Jā, iedomājaties tikai, — atbildēja d'Artanjans, negribēdams sarūgtināt Portosu,— Aramiss ir kļuvis par mūku un jezuītu un dzīvo kā

lācis; viņš ir altcicics no visa pasaulīgā un domā tikai par savas dvēseles glābšanu. Mans priekšlikums viņu nespēja ieinteresēt.

— Zēl, - teica Portoss, — viņš bija cilvēks ar galvu. Bel Atoss? Kā ir ar viņu?

— Viņu cs vēl neesmu saticis, bet braukšu pie viņa tieši no jums. Vai jūs gadījumā nc/.ināl, kur viņu varētu meklēt?