Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Darīsim tā, mans draugs, — teica Mazarīni sūtnis, — man ir vajadzīgas čelras dienas, lai paspētu aizbraukt no šejienes līdz. Bluā; viena diena, ko pavadīt tur, trīs vai ēctnīs atpakaļceļam uz Parīzi. Izbrauciet no Šejienes pēc nedēļas ar visu sev nepieciešamo; apmetaties Tiktonijas ielā, viesnīcā ,,Kaziņa", un gaidiet mani tur ierodamies.

— Nolemts! — teica Portoss.

— Es dodos pie Atosa bez jebkādām cerībām uz panākumiem. Bet, kaut arī es domāju, ka viņš vairs nekur nebūs derīgs, vajag tomēr ievērot pieklājību attiecībā pret draugiem.

— Vai tikai man arī nepiebiedroties jums, — teica Portoss. — Tas mani mazliet izklaidētu.

— Iespējams, mani arī. Bet jūs nepaspēsit veikt vajadzīgo sagatavošanos.

— Jums taisnība. Brauciet, vēlu jums sekmes. Man gribas ātrāk ķerties pie lietas.

— Lieliski! — teica d'Artanjans.

Un viņi šķīrās uz Pierfona īpašumu robežas, līdz kurai Portoss bija vēlējies savu draugu pavadīt.

— Vismaz, — teica d'Artanjans, laizdams auļos pa Vilje-Kotrē ceļu, — es tomēr nebūšu pilnīgi viens. Šis goda vīrs Portoss ir vēl spēka pilns. Ja Atoss piekritīs, lieliski. Tad mēs trijatā pasmiesimies par Aramisu, kurš iestidzis savā mūku cellē.

No Vilje-Kotrē viņš aizrakstīja kardinālam:

«Monsinjor, vienu es jau varu piedāvāt jūsu eminencei, bet šis viens ir divu desmitu vērts. Es dodos uz. Bluā, tā kā grāfs de La Fērs dzīvo Braželonas pilī, kura atrodas šīs pilsētas apkaimē".

Priekšā bija garš ceļš, taču d'Artanjanu taš nemaz neuztrauca; viņš zināja, ka viņi zirgi ir labi atpūtušies pie Brasjē pils īpašnieka pilnajām silēm. Viņš mierīgi laidās četras vai piecas dienas garā ceļā, kuru viņam vajadzēja veikt uzticamā Planšē pavadībā.

Kā jau mēs esam teikuši, abi ceļotāji, lai kaut kā nosistu ceļa garlaicību, visu laiku jāja blakus, savā starpā sarunādamies.

D'Artanjans pamazām pārstāja izturēties kā kungs, bet Planšē pamazām sāka nomest sulaiņa apvalku. Šis smalkais blēdis, kļūdams par tirgotāju, ne vienreiz vien ar nožēlu atcerējās kādreizējās iedzeršanas ceļojumu laikā, kā ari interesantās sarunas un spīdošo muižnieku sabiedrību. Un apzinādamies sevī zināmas dotības, uzskatīja, ka pazemo sevi pastāvīgi atrodoties rupju cilvēku sabiedrībā.

Un drīz viņš atkal bija kļuvis par uzticības personu tam, kuru aizvien vēl turpināja saukt par savu kungu. D'Artanjans jau daudzus gadus nebija nevienam atvēris savu sirdi. Un nu iznāca tā, ka šie cilvēki no jauna satikušies, lieliski sapratās savā starpā.

Un patiesības labad jāsaka, Planšē nebija slikts ceļabiedrs piedzīvojumu meklējumos. Viņš bija atjautīgs un uzticams; īpaši nemeklēdams briesmas, viņš tomēr nekad neatkāpās cīņas laikā, par ko d'Artanjanam ne vienreiz vien bija iespēja pārliecināties. Beidzot, savā laikā viņš bija karavīrs, bet ierocis, kā zināms, dara cēlsirdīgu drosmīgu sirdi. Bet galvenais bija tas, ka, ne tikai Planšē ilgojās pēc d'Artanjana, bet arī d'Artanjanam viņš bija vajadzīgs. Tā kā Bluā pilsētā viņi ieradās gandrīz vai kā tuvi un labi draugi.

Ceļā, pastāvīgi atgriežoties pie domām, kas viņu nodarbināja, d'Artanjans, galvu šūpodams, runāja:

— Es zinu, ka mana braukšana pie Atosa ir veltīga un bezjēdzīga, bet man ir nepieciešams izrādīt šo mazo uzmanību draugam, kuram bija krietna un augstsirdīga cilvēka īpašības.

— Ko tur runāt! Atosa kungs bija īsts muižnieks! — teica Planšē.

— Vai nav tiesa? — piebalsoja d'Artanjans.

— Nauda viņam bira kā krusa no debesīm,— turpināja Planšē, — un zobenu viņš atkailināja kā pats karalis. Vai atceraties, kungs, to divkauju ar angļiem blakus Karmelitas klosterim? Ak, cik daiļš un lielisks bija tajā dienā Atosa kungs, kurš teica savam pretiniekam: „Jūs pieprasījāt, lai es nosaucu savu vārdu, kungs? Jo ļaunāk jums pašam, tagad man vajadzēs nogalināt jūs". Es stāvēju viņam blakus un dzirdēju katru vārdu. Bet viņa skatiens, kungs, kad viņš, kā iepriekš pareģojis, bija 'savu pretinieku nogalinājis, tas bija novēlies, nepaspēdams izdvest pat ne skaņu! Ak, mans kungs, cs jums vēlreiz teikšu: tas bija īstens muižnieks!

— Jā, — teica d'Artanjans, — tā ir īsta patiesība, bel vi s viņa rakstura trūkums pazudināja visus viņa tikumus.

— Jā, es atceros, — teica Planšē, — viņš mīlēja iedzert, vai, pareizāk sakot, krietni dzēra. Taču dzēra viņš arī ne tā kā citi. Viņa acis neko neizteica, kad viņš cēla glāzi pie lūpām. Taču le jāsaka arī tas, ka neviena cita klusēšana nekad nav bijusi tik izteiksmīga. Man vienmēr likās, ka es dzirdu, kā viņš domā: „Lejies veldze, un aizskalo beidzot prom manas skumjas!" Bet kā viņš prata nosist glāzītei kājiņas vai pudelēm kaklus! Te nu viņu gan neviens nebūtu varējis pārspēt!

— Bel kāds skumīgs skals mūs sagaidīs šodien, — turpināja d'Artanjans. — Cēlsirdīgais muižnieks ar lepnu stāju, izcils cīnītājs, kurš tik spīdoši tika parādījis sevi karā, ka visi nebeidza brīnīties, kāpēc viņš tur rokās vienkāršu zobenu, bet ne maršala zizli, tagad nāks mums pretī kā salīcis večuks ar sarkanu degunu un asarojošām acīm. Varbūt, ka mēs. viņu atradīsim kādā dārza zālienā guļam; viņš paskatīsies uz mums ar apmiglotu skatienu un, iespējams, pat nepazīs. Dievs mans liecinieks, Planšē, es labprāt izvairītos no šī skumjā skata, — turpināja d'Artanjans, — ja vien nebūtu gribējis parādīt savu cieņu lieliskā grāfs dc La Fēra slavas pilnai ēnai; tā grāfa de La Fēra, kuru mēs visi tik ļoti mīlējām.

Planšē klusēdams pamāja ar galvu. Bija skaidri redzams, ka viņš jūt līdzi visām sava kunga bažām.

— Un pie tā visa vēl, — turpināja d'Artanjans, — vārgums; jo Atoss tagad ir jau vecs. Un varbūt, ka arī nabadzība, jo viņš jau neprata taupīt to mazumiņu, kas viņam bija. Un notaukotais CJrimo, vēl drūmāks nekā agrāk un vēl lielāks dzērājs nekā viņa kungs… Ak, Planšē, kaut tu zinātu, kā viss tas plosa manu sirdi!

— Man šķiet, es jau redzu, kā viņš iet grīļodamies, jele kustinādams mēli, — dziļā līdzjūtībā teica Planšē.

— Man jāatzīstas, ka es pat mazliet baidos, ka Atoss būdams reibuma iespaidā, var iedegties cīņas-alkās un pieņemt manu priekšlikumu. Tā mums ar Portosu būtu liela nelaime, bet galvenais — traucēklis; bet mēs viņu pametīsim tūlīt pēc pirmās piedzeršanās, tas ir viss. Gan viņš izgulēsies un pats visu sapratīs.

— Katrā ziņā, kungs, — teica Planšē, — drīz viss noskaidrosies. Man liekas, ka tur tās augstās sienas, kuras zeltī saules stari, jau ir Bluā.

— Iespējams, —' teica d'Artanjans, — bet tur tic augstie zvanu torņi, kas redzami pa kreisi mežā, ir, spriežot pēc nostāstiem, Šambora.

— Mēs iebrauksim pilsētā?

— Pats par sevi saprotams, lai ievāktu ziņas.

— Iesaku jums, mans kungs, ja būsim pilsētā, pagaršot saldo krējumu, ko pasniedz mazos māla podiņos; tas tiek ļoti slavēts; bet uz. Parīzi to aizvest nevar, tas jādzer ir šeit uz vietas.

— Nu, tad mēs to nogaršosim, vari būt mierīgs, — atteica d'Artanjans.

Šajā bridi smags vezums, kura priekšā bija iejūgti vērši, ar kādiem

parasti ved uz Luāras piestātni kokus, kuri ^ocirsti skaistajos vietējos mežos, izbrauca no izdangātā lauku ceļa uz lielceļu, pa kuru rikšoja mūsu jātnieki. Vezumu vadīja cilvēks, kurš turēja rokās garu kārti ar naglu galā; ar šo kārti viņš skubināja savus lēnīgos lopus.