Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Un d'Artanjans arī pasmaidīja, paskatījies uz savu draugu.

— Jūs uzminējāt, mans draugs, - atbildēja Atoss.

— Bet šis jaunais cilvēks, - jūsu audzēknis, jūsu krustdēls vai, varbūt, radinieks? Ak, kā jūs esat izmanījies, mans dārgais Atos!

— Šis jaunais cilvēks, - mierīgi atbildēja Atoss, - ir bārenis, kuru māte bija nolikusi pie durvīm kādam trūcīgam lauku mācītājam, un es paņēmu viņu, izauklēju un izaudzināju.

— Un viņš jādomā, ir jums ļoti pieķēries?

— Es domāju, ka viņš mīl mani kā tēvu.

— Un, protams, ir pateicīgs? ,

— O, jā; kas attiecas uz pateicību, lad tai ir jābūt abpusējai; es esmu viņam parādā tikpat daudz, cik viņš man. Viņam es to nesaku, bel jums, d'Artanjan, pateikšu taisnību: patiesībā es esmu viņa parādnieks.

— Kā tā? — izbrīnījās musketieris.

— Bet, mans Dievs, kā gan citādi! Jo viņš taču ir visu šo pārmaiņu, kuras jūs pašreiz redzat, iemesls. Es nokalstu kā nožēlojams nocirsts koks, kurš izrauts no zemes; un tikai dziļa pieķeršanās kādam varēja piespiest mani no jauna laist saknes dzīvē. Mīļākā? Tam es biju par vecu. Draugi? Jūs vairs nebijāt man blakus. Un, lūk, šajā bērnā cs pēkšņi atradu visu, ko biju pazaudējis. Nebūdams vairs pieliekami vīrišķīgs, lai dzīvotu tikai sev par prieku, es sāku dzīvot viņa dēļ. Pamācības bērnam, protams, ir vajadzīgas, bet vēl vairāk viņam ir vajadzīgs dzīvs piemērs. Un cs centos, lai es būtu viņam piemērs, d'Artanjan. Es atbrīvojos no saviem trūkumiem un ieaudzināju sev daudz labu īpašību, kuru man agrāk vienkārši nebija. Un ceru, ka es nepārspīlēju, manu mīļo d'Artanjan. Raulam jākļūst par vispilnīgāko, visīstāko muižnieku, kāds vien mūsu nabadzībā grimstošais laikmets ir spējīgs radīt.

D'Artanjans skatījās uz savu draugu ar aizvien pieaugošo sajūsmu. Viņi pastaigājās pa ēnainu vēsu aleju, uz. kuru caur biezo koku lapotni krita slīpi rietošas saules stari. Kāds no šiem zelta stariem iespīdēja Atosam sejā, un d'Artanjanam likās, ka drauga acis izstaro tādu pašu siltumu un gaišumu, kā šis patīkamais un mierīgais novakars.

Pēkšņi d'Artanjans atcerējās milēdiju.

— Un jūs esat laimīgs? — jautāja viņš savam draugam.

Asais Atosa skatiens ieurbās d'Artanjanam sirds dziļumos un it kā izlasīja tur viņa apslēptās domas.

— Jā, es esmu laimīgs; tik laimīgs, cik vien laimīgs var būt cilvēks šeit, uz. zemes. Bet izsakiet līdz galam savam domu, d'Artanjan, jūs jau visu nepateicāt, ko domājāt.

— Jūs esat ļoti redzīgs, Atos, no jums grūti kaut ko noslēpt, — teica d'Artanjans. — Jā, es gribēju jautāt, vai jūs neizjūlat reizēm tādus kā šausmu uzplūdus, tādus kā…

— Sirdsapziņas pārmetumus? — turpināja Atoss. — Es pabeidzu jūsu frāzi, mans draugs. Gan jā, gan nē. Es nejūtu sirdsapziņas pārmetumus, tāpēc, ka šī sieviete* pēc manām domām, bija pelnījusi to, ko dabūja… Sirdsapziņa mani nemoka, tāpēc, ka ja viņa būtu palikusi dzīva, viņa būtu turpinājusi savu iesākto, ļaunuma pilno, ceļu. Un, tomēr, mans draugs, tas vēl nenozīmē, ka esmu pārliecināts par to, ka mums būtu bijušas tiesības darīt to, ko mēs darījām, un ko esam izdarījuši. Var gadīties, un tas ir ļoti iespējams, ka katra izlieta asins lāse prasa pēc atmaksas. Milēdija savu samaksāja; bet, varbūt, ka tagad, savukārt, nāks mūsu laiks.

— Es reizēm domāju to pašu, Atos, — teica d'Artanjans.

— Šai sievietei, šķiet, bija dēls?

— Jā.

— Jūs esat kaut ko dzirdējis par viņu?

— Nē, neko.

— Viņam, domājams, šobrīd ir kaut kur ap divdesmi trīs gadiem, — nočukstēja Atoss. — Es bieži domāju par šo jauno cilvēku, d'Artanjan.

— Savādi, bet es biju par viņu pilnīgi piemirsis.

Atoss skumji pasmaidīja.

— Bet par lordu Vintcru jums ir kaut kas zināms?

— Es Zinu, ka viņš lika labi ieredzēts pie Čārlza Pirmā.

— Un jādomā, dalās ar viņu liktenī, kurš šobrīd viņiem ir bēdīgs. Redziet, d'Artanjan, — turpināja Atoss, —. tas sakrīt ar to, ko es nupat teicu. Viņš izlēja Strafforda asinis. Un asinis brēc pēc asinīm. Bet karaliene?

— Kāda karaliene?

— Anglijas Henrietta, Anrī Ceturtā meila.

— Viņa, kā jums būs zināms, ir Luvrā.

— Jā, un viņa ļoti cieš, vai ne tā? Šīs ziemas lielajā aukstumā viņas slimajai meitai, kā man stāstīja, bijis jāpaliek visu laiku gultā, jo nebija malkas, un viņām bijis jādzīvo neapkurinātās telpās. Vai jūs to saprotat? — jautāja Atoss, paraustīdams plecus. — Anrī Ceturtā meita dzīvo neapkurinātās telpās, drebinoties aiz aukstuma, jo trūkst, lūk, vezums malkas! Būtu viņa griezusies pie jebkura no mums, tā vietā, lai lūgtu žēlastību no Mazarīni, un viņai netrūktu nekā.

— Jūs, tātad, viņu pazīstat, Atos?

— Nē, bet mana māte pazina viņu, kad tā bija vēl maza. Es esmu jums stāstījis, ka mana māte bija pirmā dāma Marijas Mediči mājā?

— Nekad. Jūs taču nemīlat runāt par personīgām lielām, Atos.

— Ak, mans Dievs! Taisni otrādi, kā jūs to redzat tagad pats, — atbildēja Atoss. — Vienkārši man negadījās tāda izdevība.

— Portoss gan to nebūtu tik pacietīgi gaidījis, — pasmaidīdams teica d'Artanjans.

— Katram ir sava gaume, mans mīļais d'Artanjan. Portosam, ja atmet viņa godkārību, ir ļoti daudz labu īpašību. Jūs esat saticis viņu kopš tiem laikiem?

— Es izšķīros ar viņu pirms piecām dienām, — teica d'Artanjans.

Un tūlīt pat, viņš ar gaskonietim raksturīgo dzīvo humora izjūtu,

izstāstīja draugam par Portosa lielisko dzīvi viņa lieliskajā Pjerfonas pilī. Un, sadalot pa kauliņiem Portosu, viņš pāris reizes aizķēra arī ievērojamo Mustona kunga personu.

— Lieliski! — atbildēja Atoss, smaidīdams par sava senā drauga jokiem, kuri viņam atsauca atmiņā viņu kopīgās senās dienas. — Cik tas gan ir jauki, ka mēs toreiz tik nejauši satikāmies, un tā sadraudzējāmies, ka līdz pat šai dienai esam palikuši saistīti visciešākajām draudzības saitēm, kaut arī ir jau pagājuši divdesmit gadi. Cēlās sirdīs, mans draugs d'Artanjan, draudzība laiž dziļas saknes. Ticiet man, tikai ļauns cilvēks spēj noraidīt draudzību, un arī tikai tāpēc, ka viņš to nesaprot. Bet kā ir Aramisu?

— Arī viņu es redzēju, bet viņš, man šķita, bija pret mani pavēss.

— Jūs, tātad, esat viņu saticis? — jautāja Atoss, atkal cieši skatīdamies d'Artanjanam sejā. — Jūs patiešām, esat veicis svētceļojumu pa draudzības tempļiem, tas ir runājot dzejnieku vārdiem.

— Jā, patiešām, — mazliet samulsis, atzinās d'Artanjans.

— Aramiss, kā jūs jau zināt ir vēss un atturīgs cilvēks pēc dabas, — turpināja Atoss, — pie tam vēl, viņš pastāvīgi ir iepīts intrigās ar sievietēm.

— Viņam arī šobrīd ir ļoti sarežģīta intriga, — piebilda d'Artanjans.

Atoss neko neatbildēja.

„Viņš nemaz nav ziņkārīgs", — nodomāja d'Artanjans.

Atoss ne tikai neatbildēja, bet pat mainija sarunas tematu.

— Redzat nu, — viņš teica, pievērsdams d'Artanjana uzmanību tam, "ka viņi jau tuvojas mājām. — Stundiņu pastaigājoties, mēs esam apgājuši jau gandrīz visus manus īpašumus.

— Viss ir burvīgi, bet īpaši tas, ka visā jūtams viņu saimnieks, — atbildēja d'Artanjans.

Šajā brīdī bija dzirdami zirga pakavu klaudzieni.

— Te nu ari Rauls atgriežas, viņš mums pastāstīs par nabaga mazulīti.

Un patiešām, jaunais cilvēks, ietinies putekļu mākonī, parādījās aiz