Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

Savāda liela! Atoss gandri/ vai nebija novecojis. Viņa skaistās acis, bez tumšajiem riņķiem, ko kādreiz bija izveidojušas biežās iedzeršanas un negulētās naktis, tagad šķita kļuvušas vēl lielākas un spožākas kā agrāk. Viņa ovālā seja, zaudējusi nervozo kustīgumu, izskatījās aristokrātiska. Skaistās, un tāpat kā agrāk muskuļotās, kaut arī tievās rokas, mežģīņu manžetēs laistījās sniega baltumā, kā Ticiāna un Van-Deika gleznās. Viņš bija kļuvis vēl staltāks nekā agrāk; viņa platie, labi attīstītie pleci liecināja par neparastu spēku. Garie melnie mati ar tikko kā manāmu sirmumu, viļņaini no dabas, skaisti krita pār pleciem. Balss bija tikpat mundra kā kādreiz, un varēja likties, ka Atoss aizvien vēl ir divdesmit piecus gadus vecs. Nevainojami saglabājušies skaistie baltie zobi piešķīra viņa smaidam neizsakāmu pievilcību.

Tajā laikā viesi, pēc tik tikko sajūtamas vēsuma pieskaņas sarunās, nopratuši, ka draugi, deg nepacietībā gribēdami palikt vieni, sāka ar tā laika piemītošo izsmalcināto pieklājību viens pēc otra celties kājās, — atvadīšanās no saimnieka vienmēr bija ļoti svarīga ceremonija starp augstākās sabiedrības cilvēkiem.

Te uzreiz no pagalma puses atskanēja skaļas suņu rejas, un vairāki viesi vienā balsī iesaucās:

— Lūk, arī Rauls ir atgriezies!

Dzirdot Raula vārdu, Atoss paskatījās uz d'Artanjanu, itin kā gribētu pamanit viņa sejā ziņkārību, kuru vajadzēja modināt nepazīstamajam vārdam. Bet d'Artanjans bija tik ļoti pēdējo iespaidu varā, ka neko tā īsti vēl nespēja aptvert, tāpēc viņš diezgan vienaldzīgi apgriezās, kad istabā ienāca skaists, gadus piecpadsmit vecs zēns, vienkārši, bet ļoti gaumīgi ģērbies, galanti paklanījās, noņemdams cepuri ar garām sarkanām spalvām.

Tomēr, šī jaunā, pilnīgi negaidīta cilvēka ierašanās pārsteidza d'Artanjanu. Daudz dažādu domu pēkšņi radās viņa galvā; varbūt tieši šeit slēpjas izskaidrojums tām pārmaiņām Atosā, kuras d'Artanjans līdz šim nespēja izskaidrot. Jaunā cilvēka un Atosa apbrīnojamā līdzība it kā izgaismoja viņa atdzimšanas noslēpumu. D'Artanjans sāka sekot notiekošajam, ieskato­ties un ieklausoties visapkārt.

— Jūs jau atgriezāties, Raul? — teica grāfs.

— Jā. mans kungs, — goddevīgi atbildēja jauneklis, — esmu izpildījis jūsu uzdevumu.

— Bet kas bija noticis Raul? — norūpējies jautāja Atoss. — Jūs esat tāds bāls un satraukts.

— Tas tāpēc, ka ar mūsu mazo kaimiņieni notikusi nelaime.

— Ar Lavaljcras jaunkundzi? — dedzīgi iejautājās Atoss.

— Viņa, kopā ar Marselīnu, pastaigājās pa mežu, kur meža strādnieki tēš baļķus; es, jādams garām, ieraudzīju viņu un apstājos. Viņa arī, ieraudzījusi mani, gribēja nolekt no baļķu kaudzes, uz kuras bija uzkāpusi, nabadzīte pēkšņi slīdēja un pakrita, nevarēdama vairs piecelties. Man liekas, ka viņa izmežģīja kāju.

— Ak, Dievs! — iesaucās Atoss. — Bet Sen-Remī kundze, viņas māte, jau zina par to?

— Nē, Sen-Remī kundze ir aizbraukusi uz Bluā, ciemos pie Orleānas hercogienes. Es baidos, ka meitenei sniegtā pirmā palīdzība nāv pietiekoši laba, un es atbraucu lūgt jums padomu.

— Aizsūtiet uz Bluā kādu, Raul! Vai, vēl labāk, sēdieties zirgā un jājiet turp pats.

Rauls paklanījās.

— Bet kur ir Luīza? — turpināja grāfs.

— Es atvedu viņu šurp, grāf, un noguldīju pie Šarla kundzes, kura liek viņas kāju pagaidām aukstā ūdenī ar ledu.

Šī ziņa pasteidzināja viesu aiziešanu. Visi sāka atvadīties no Atosa. Vienīgi tikai vecais hercogs di Barbjē, kurš jau divdesmit gadus draudzējās ar Lavaljeru ģimeni, aizgāja apciemot mazo Luīžu, kura mirka vienās asarās; bet ieraudzījusi Raulu, viņa tūdaļ izslaucīja actiņas un pasmaidīja.

Hercogs piedāvāja aizvest meitenīti uz Bluā savā karietē.-

— Jums taisnība, mans kungs, — piekrita Atoss, — viņai patiešām būs labāk, ja viņa būs pie mātes, bet man liekas, Raul, ka pie visa nolikušā stipri vien vainojama jūsu neapdomība. — Nē, mans kungs! — iesaucās meitenīte, bet jauneklis nobālēja, iedomādamies, ka viņš patiešām varētu būt šīs nelaimes vaininieks.

— Gribu apgalvot, kungs… — stostījās Rauls.

— Tik un tā jūs dosities uz Bluā, — labsirdīgi turpināja grāfs, — un izlūgsieties no Sen-Remī kundzes piedošanu sev un arī man; pēc tam atgriezīsities atpakaļ.

Jaunekļa vaigos atkal parādījās sārtums. Viņš ar skatienu palūdza Atosam atļauju, pacelt uz savām jauneklīgajām stiprajām rokām mazo meitenīti ar saraudāto, bet nu jau smaidošo sejiņu, kura piespieda savu galviņu viņa plecam. Viņš uzmanīgi iecēla un nosēdināja meitenīti karietē; pēc tam viņš ar pieredzējuša jātnieka veiklību uzlēca savā zirgā un, paklanījies Atosam un d'Artanjanam, aizrikšoja blakus karietei, neatraudams acis no karietes lodziņa.

D'Artanjans skatījās uz visu notiekošo plati ieplestām acīm un gandrīz vai pavērtu muti: viss ko viņš šeit redzēja, tik ļoti atšķīrās no tā, ko bija iedomājies un ko bija baidījies šeit ieraudzīt, ka viņš arvien vēl nevarēja nomierināties un visu līdz galam aptvert.

Atoss paņēma viņu pie rokas un ieveda dārzā.

— Kamēr mums gatavo vakariņas, jūs man atļausit, vai ne, mans draugs, — teica Atoss, laipni smaidīdams, — mazliet izskaidrot jums šo mīklu, gar kuras atminējumu jūs laužat savu galvu?

— Katrā ziņā, grāfa kungs, — teica d'Artanjans, atkal sajuzdams to savādo pārākumu, kāds Atosam vienmēr bija pār viņu.

Atoss paskatījās uz viņu ar labsirdīgu un labvēlības pilnu smaidu.

— Pirmkārt, manu mīļo d'Artanjan, — teica Atoss, — te nav grāfa. Ja es jūs pirmīt nosaucu par ševaljē, tad tikai tāpēc, lai stādītu jūs priekšā maniem viesiem un, lai viņi zinātu, kas jūs esat; bet jums, d'Artanjan, ceru, ka esmu palicis, tāpat kā agrāk, Atoss, jūsu biedrs un draugs. Vai, varbūt, jūs dodat priekšroku ceremonijām, tāpēc, ka tagad mīlat mani mazāk nekā toreiz?

— Apžēlo, Dievs! — iesaucās d'Artanjans ar tādu gaskonieša dedzību, kāda reti sastopama pieaugušu cilvēku vidū.

— Nu, lad atgriezīsimies pie mūsu vecajām parašām un, vismaz sākumā, būsim atklāti. Jums viss šeit liek brīnīties, vai ne tā?

— Ārkārtīgi!

— Un vairāk par visu — cs pals? — smaidot turpināja Atoss. —. Atzīstieties!

— Atzīstos.

Es arvien vēl esmu jauns, vai nav tiesa? Neskatoties uz maniem četrdesmit deviņiem gadiem, mani vēl var pazīt?

— Tieši otrādi, — teica d'Artanjans, nolēmis līdz galam izmantot drauga piedāvāto atklātību, — jūs nemaz nevar pazīt.

— Saprotu, — teica Atoss, viegli piesarkdams. — Visam mēdz būt beigas, d'Artanjan, arī tam neprātam, tāpat kā visam citam.

— Pie tam vēl, arī jūsu naudas lietas ir izmainījušās, kā man šķiet. j dzīvojat pārticībā, — šī māja ir taču jūsu, vai ne tā?

— Jā. Tā ir tā pati muižiņa, kuru, kā es jau kādreiz jums stāstīju, esmu dabūjis mantojumā, aiziedams no dienesta.

— Jums te ir parks, zirgi, medības…

Atoss smaidīja.

— Parks ir divdesmit akru liels; bet daļu no tā aizņem sakņu dārzi un saimniecība. Zirgi man ir tikai divi; es, protams, nerēķinu zirdziņu- kuprainīti, kurš pieder manam sulainim. Medības aprobežojas ar sešiem medību suņiem. Pie tam šis greznības iegādātas ne jau manis dēļ, — tāpat smaididams, piebilda Atoss.

— Skaidrs, — teica d'Artanjans. - Tas viss par prieku jaunajam cilvēkam, kuru sauc par Raulu.