Aleksandrs Dimā (tēvs) - PĒC DIVDESMIT GADIEM-1 DAĻA

— Tagad' pie galda! - teica Portoss.

— Kā — pie galda? — pārjautāja d'Artanjans. — Cik tad tagad rāda pulkstenis?

— Jau otro stundu, mans mīļais.

— Jūsu mītne, Portoss, ir tīrā paradīze: laiks šeit pilnīgi aizmirstas. Es sekošu jums, kaut gan nemaz nejūtos izsalcis.

— Ejam, ejam. Ja ne vienmēr var ēst, tad dzert taču gan var vienmēr; tas ir viens no mūsu nabaga Atosa principiem, un par šo vārdu patiesīgumu es pārliecinājos, kopš tā brīža, kad sāku garlaikoties.

D'Artanjans, kurš, kā īsts gaskonietis, bija pēc savas dabas mērens atturībnieks, kā redzams, ne visai ticēja šo vārdu patīsībai; tomēr viņš centās pēc iespējas neatpalikt no sava drauga un saimnieka.

Taču, skatoties, kā ēd Portoss, un arī pats pa glāzei vīna iedzerdams, d'Artanjans tomēr vēl nevarēja atbrīvoties no domām par Mušketonu, vēl jo sevišķi tāpēc, ka Mušketons pats pie galda neapkalpodams, jo tas būtu bijis, ievērojot viņa pašreizējo ieņemamo amatu, zem viņa goda, tomēr nepārtraukti parādījās durvīs, aizvien pateikdamies d'Artanjanam, un piesolīdams aizvien labākos un visizturētākos vīnus.

Tāpēc, kad pēc deserta pasniegšanas, Portoss, uz d'Artanjana vēlēšanos, atlaida sulaiņus, un draugi beidzot palika divatā, d'Artanjans griezās pie Portosa ar jautājumu:

— Un kurš jūs pavadīs tālajos ceļojumos, mans draugs?

— Protams, ka Mustons, mans mīļais draugs, — mierīgi atbildēja Portoss.

D'Artanjanam tas nāca kā sitiens. Viņš jau redzēja savu acu priekšā, pār- vēršamies skumjā grimasē muižas pārvaldnieka gaišo un sirsnīgo smaidu.

— Bet Mustons jau, — teica d'Artanjans, — nebūt vairs nav jauns, mans mīļais; pie tam vēl viņš ir stipri patukls un, ļoti iespējams, ir zaudējis kara dienestam nepieciešamo izveicību.

— To es zinu, bet esmu pie viņa tik ļoti pieradis. Bez tam, viņš arī pats negribēs mani pamest: viņš pārāk mīl mani.

„Ak, tu aklā patmīlība!" — nodomāja d'Artanjans.

— Bet jums pašam arī, šķiet, kalpo tas pats sulainis: šis labsirdīgais, drosmīgais un atjautīgais… jā, kā tur viņu sauca?

— Planšē. Jā, viņš atkal ir pie manis, tikai viņš vairs nav man sulainis.

— Kas lad viņš ir?

— Par saviem tūkstoš un sešsimts livriem, — atceraties, to naudu, kuru viņš nopelnīja Larošelas blokādes laikā, nogādādams lordam Vinteram vēstuli, — viņš atvēra veikaliņu Mainītāju ielā un kļuva par konditoru.

— Tad viņš ir konditors Mainītāju ielā? Kāpēc tad viņš jums atkal kalpo?

— Viņš mazliet ir sagrēkojies, tāpēc tagad baidās no nepatikšanām.

Un musketieris izstāstīja draugam, kā viņš satikās ar Planšē.

— Jā, mans mīļais, — teica Portoss, — ja nu toreiz, tajos senajos laikos, kāds būtu jums teicis, ka Planšē izglābs Rošforu, bet jūs pēc tam slēpsit Planšē no vajātājiem?

— Es, protams, nebūtu ticējis. Bet ko tu padarīsi? Apstākļi izmaina cilvēkus.

— Tas tiesa, — piekrita Portoss, — bet kas nemainās vai, arī mainās uz labo pusi, tad tas ir vīns. Pagaršojiet šo spānieti, kuru tik augstu reiz vērtēja mūsu draugs Atoss: tas ir heress.

Šajā mirklī ienāca pārvaldnieks, kurš gribēja saņemt norādījumus par rītdienas ēdienkartes sastādīšanu, kā arī par priekšā stāvošajām medībām.

— vSakiet man, Muston, — iejautājās Portoss, — vai mani ieroči ir kārtībā?

Cenzdamies slēpt savu apmulsumu, d'Artanjans sāka bungot ar pirkstiem pa galdu.

— Jūsu ieroči, kungs? — jautāja Mušketons. - Kādi ieroči?

— Mans apbruņojums, velns lai parauj!

— Kāds apbruņojums?

— Mans kara apbruņojums.

— Jā, kungs, es vismaz tā domāju.

— Rīt tos apskati, un, ja vajag, liec iztīrīt. Kurš no mūsu zirgiem ir visstraujākais?

— Vulkāns.

— Bet pats stiprākais?

— Bajards.

— Bet tev kurš visvairāk patīk?

— Man patīk Risto, kungs, tas ir lielisks zirgs, mēs ar viņu labi satikām.

— Tas ir spēcīgs un izturīgs zirgs, vai ne tā?

— Tas ir normandiešu un makleburdziešu krustojums. Var rikšot dienu un nakti bez atpūtas.

— Tas ir tieši tas, kas mums būtu vajadzīgs. Tu sagatavosi ceļam šos trīs zirgus, un iztīrīsi vai liksi iztīrīt manus ieročus, pistoles, tajā skaitā arī priekš sevis, un medību nazi.

— Vai tad mēs atkal ceļosim? — kļūdams nemierīgs, jautāja Mušketons.

D'Artanjans, kurš līdz šim bungoja kādu nenoteiktu ritmu, tagad sāka dārdināt kara maršu.

— Vēl vairāk, Muston! — atbildēja Portoss.

— Mēs dosimies pārgājienā, kungs?— turpināja jautāt pārvaldnieks, un rozes viņa sejā nomainījās pret lilijām.

— Mēs atkal iestāsimies kara dienestā, Muston! — atbildēja Portoss, cenzdamies bravurīgi uzskrullēt savas ūsas, lai piedotu tām kareivīgu izskatu, ko tās jau sen bija zaudējušas.

Tiklīdz atskanēja šie vārdi, tā Mušketons sāka uztraukti trīcēt: viņa apaļie, sārtām dzīsliņām izvagotie vaigi drebēja. Viņš paskatījās uz d'Artanjanu ar tādu neizsakāmu skumju pārmetumu, ka virsnieks to vairs nespēja izturēt. Mušketons mazliet sagrīļojās un diezgan nospiestā balsī jautāja:

— Dienestā? Karaliskās armijas dienestā?

— Gan jā, gan nē. Mēs atkal cīnīsimies, meklēsim dažādus piedzīvo­jumus, vārdu sakot, piekopsim agrāko dzīvesveidu.

Pēdējie vārdi trāpīja Mušketonu. kā pērkons no skaidrām debesim. Tieši šausmīgais «agrākais dzīvesveids" darīja «tagadējo'* tik ļoti patīkamu.

— Ak, Dievs! Ko es dzirdu? — iesaucās Mušketons, uzmezdams d'Artan­janam vēl jo lūdzošāku skatienu.

— Ko lai dara, mīļo Muston! — teica d'Artanjans. — Tas ir liktenis…

Neskatoties uz to, ka d'Artanjans nebija pateicis tam „tu" un bija

izrunājis viņa vārdu tā, kā to Mušketons pats bija vēlējies, viņš tomēr sajuta sitienu, un sitiens bija tik spēcīgs, ka viņš aizgāja, aiz uztraukuma aizmirsdams aizvērt durvis.

— Lāga vīrs šis Mušketons! Aiz prieka viņš, šķiet, galvu pazaudēja, — teica Portoss tādā tonī, kādā Dons Kihots laikam bija vēlējis savam Sančo seglot viņa Sirmo, lai dotos pēdējā pārgājienā.

Palikuši vieni, draugi sāka runāt par nākotni un būvēt gaisa pilis. No lieliskā Mušketona vīna d'Artanjanam jau rēgojās priekšā kaudze mirdzošu zelta gabalu un pistoļu, bet Portosam zilā lenta un hercoga mantija. Vismaz abi viņi bija jau pie galda aizsnaudušies, kad ieradās kalpi, lai aicinātu viņus doties pie miera.

Nākošajā rītā d'Artanjans tomēr mazliet nomierināja Mušketonu, paskaidrodams tam, ka karots, acīmredzot, tiks galvenokārt tikai Parīzē un tās apkaimē, Vallona pils tuvumā, kas atradās Korbeila nomalē vai varbūt arī pie Brasjē, kas savukārt atradās netālu no Melēnas un tāpat pie Pjerfonas, kas atradās starp Kompjēnu un Vilje-Kotrē.

— Bel' man liekas, ka kādreiz… — nedroši iesāka Mušketons.

— O! — teica d'Artanjans. — Tagad karo pavisam citādi, nekā agrāk. Tagad visu nosaka diplomātija: apjautājies par to Planšē.

Muškelona aizgāja ievākl ziņas no sava vecā drauga, kurš apstiprināja visu, ko d'Artanjans bija teicis.

— Tikai, — viņš vēl piebilda, — šajā karā gūstekņus ik pa laikam pakar.

— Velns lai parauj! - teica Mušketons, — liekas, man tomēr labāk patika Larošelas ielenkums.

Bet Portoss savam viesim sagādāja izdevību medībās nošaul stirnu, apskatīja kopā ar to gan savus mežus, gan kalnus, gan savus dīķus, parādīja tam savus medību suņus, gan savu Gredinē, vārdu sakot, visu, kas viņam tikai piederēja; visbeidzot, trīsreiz pacienāja d'Artanjanu, cik vien bija iespējams grezni un bagātīgi, un, kad tas sāka posties ceļā, pieprasīja no tā konkrētus rīkojumus.